Coup de foudre 0
Jaunībā dedzīgajam Markam katra jauna mīlas dēka likās kā pirmā un pēdējā. 22 gadu vecumā viņš uzsāka romānu ar Vitebskas ārsta meitu Teju Brahmani. Meitene dumpojās pret tradicionālajām ģimenes vērtībām un pārbaudīja vecāku pacietības mēru, atvedot uz buržuāziskajām mājām noplukušo Marku. Viņa viņu baroja, pirka krāsas un pozēja kaila, jo profesionālas modeles pakalpojumus Marks tobrīd nevarēja atļauties. Taču reiz Brahmanu greznajā viesistabā viņš ieraudzīja to vienīgo un liktenīgo, kura kļuva ne vien par viņa patieso mūzu un modeli, bet arī par sievu.
Tobrīd viņa vēl nebija Bella, bet Berta Rozenfelda. Meitene bija tikko pārradusies no ceļojuma uz Berlīni un viesojās pie savas draudzenes Tejas, lai nodemonstrētu moderno cepuri ar spalvu un uzzinātu jaunākās baumas. Teja uzņēma Bellu ne sevišķi lielā sajūsmā, klausījās izklaidīgi un visu laiku raudzījās uz tēva kabineta durvju pusi, no kurienes drīz parādījās dīvains cilvēks ar nevainīgām zilām acīm, pinkainiem matiem un sliktām manierēm, kuras Bella pat raksturoja kā “mežonīgas”. “Katra acs, itin kā divas izbraukušas laivas, skatās katra uz savu pusi. Tādas es biju redzējusi tikai ilustrācijā grāmatiņā par plēsoņām. Mute pavērta – vai nu vēlas ierunāties, vai iekost ar saviem asajiem baltajiem zobiem. Un viss viņā atgādina zvēru, kas sastindzis kā saspiesta atspere, gatava jebkurā mirklī lēkt gaisā.”
Taču piepeši atspere iztaisnojās. Satiekot Bellu, Marks ieguva pārliecību par sevi un iedvesmu visai dzīvei. Viņš it kā piedzima no jauna. Atšķirībā no viņa, meitene bija devusies uz Pēterburgu pirmās klases vilcienā un skaidri zināja, ko vēlas. Bertas sapnis bija skatuve, taču traumas dēļ viņa bija spiesta atgriezties dzimtajā Vitebskā.
Teja vienā mirklī kļuva sveša un vienaldzīga. “Es iegāju jaunā mājā, un tā kļuva par manējo uz visiem laikiem,” viņš rakstīja. Tas bija tieši tas, ko franči dēvē par coup de foudre – “zibens spērienu”, mīlestību no pirmā acu skatiena. Šī negaidītā mīlestība abiem kļuva par brīnumu, no kura ne vienam, ne otram atteikties nebija ne vēlmes, ne spēka, arī neskatoties uz labākās draudzenes aizvainojumu un vecāku sašutumu.
Bella, lai arī bija izglītota meitene, sevi neuzskatīja par progresīvu un brīvu no sabiedrības aizspriedumiem. Draugi viņu bija iedēvējuši par Klusējošo carieni un pat apcēla par viņas pieticīgumu, kas, viņuprāt, bija gluži nevietā ne viņas aprindās, ne “divdesmitā gadsimta sievietei” vispār. Reliģiozais tēvs un praktiski lietišķā, nepagurstoši par ģimenes labklājību gādājošā māte uzņēma Bellas mīlestību kā īstu katastrofu. Bella uzlūkoja Marku kā mākoņos planējošu ģeniālu bērnu, taču viņas vecākiem viņš šķita vien neizglītots aprēķinātājs, sabiedriskā stāvokļa un bagātas līgavas mednieks. Par precībām nevarēja būt ne runas.
