Šagāls un Bella: nebeidzamais lidojums 0
Es un ciems
Reiz Žans Kokto parādīja savam draugam, tobrīd jaunajam aktierim Žanam Marē, Marka Šagāla gleznas. Marē pajautāja: kas ir tā sieviete, kuru tik bieži glezno izslavētais mākslinieks – sieva vai mīļākā? “Tas ir viņa gaiss!” sacīja Kokto.
Marks Šagāls (dzimis Moiše Segals) (1887–1985)
Nodarbošanās: gleznotājs, grafiķis, scenogrāfs, dzejnieks.
Mākslas virzieni: ekspresionisms, sirreālisms, kubisms, mūsdienu māksla, fovisms.
Slavenākās gleznas: “Es un ciems” (1911), “Parīzes skats no loga” (1913), “Dzimšanas diena” (1915), “Virs pilsētas” (1917), “Zilā mājiņa” (1917), “Kāzu ugunis” (1945), “Tilti pār Sēnu” (1954), “Karš” (1964–1966).
Bella (Berta) Rozenfelde (1895–1944)
Laulībā ar Marku Šagālu: no 1915. līdz 1944. gadam.
Ebreju zēns Marks, īstajā vārdā Moiše, piedzima Liozno, Vitebskas tuvumā. Tovakar pilsētu bija pārņēmis ugunsgrēks. “Bet galvenais, ka es piedzimu miris… Lai tikai psihologi no tā neveic kādus muļķīgus slēdzienus, ” savā autobiogrāfijā rakstījis mākslinieks. Bet viņš savā bērnībā bija iemīlējies. Tiesa, viņš gan labprātāk būtu rotaļājies pagalmā, nevis apmeklējis hederu. Viņa mīļākā nedēļas diena bija sestdiena, jo tai piemita kāds īpašs svinīgums, kas iedvesmoja un viesa ticību nākotnei. Viņa vecāki vēlējās, lai zēns apgūtu kādu amatu un, ja paveiktos, kļūtu par grāmatvedi vai pārdevēju. Taču viņš sevi iztēlojās kā vijolnieku vai dejotāju. Reiz, pastaigājoties pa Vitebsku, viņa uzmanību piesaistīja izkārtne – “Mākslinieka Pena skola”.
Pārradies mājās, zēns saviļņots paziņoja mātei, kura tobrīd cepa maizi, ka vēlas kļūt par mākslinieku. Mātei pārsteigumā izkrita no rokām garā lize, un vispirms viņa sašutumā sacīja dēlam, ka viņš laikam ir jucis. Tomēr mīlošās mātes sirds piekāpās. Nākamajā dienā viņa aizveda dēlu uz vienīgo mākslas skolu Vitebskā – to pašu Pena mākslas skolu. Paraudzījusies apkārt un aizdomīgi nopētījusi daudzās statujas un gleznas, viņa sacīja dēlam: “Pats redzi, ka tev tā nekad neizdosies. Ejam vien mājās.”
Taču Marks uzstāja, ka vismaz jāpagaida, kamēr ieradīsies pats Jehuda Pens. Vitebskas metrs pret jauno skolnieku izturējās vēsi. Atklāti vienaldzīgi uzmetis acis Marka darbiem, viņš tomēr piebilda, ka zināma nosliece gan esot manāma. Marka vecāki neuztvēra dēla centienus kļūt par mākslinieku nopietni. Praktiskā māte viņa zīmējumus bieži izmantoja kā galda salvetes.
Jaunais skolnieks ļoti atšķīrās no pārējiem. Viņa darbos allaž dominēja zilie un violetie toņi, vispār spilgtas krāsas. Tieši šā iemesla dēļ skolotājs viņu joprojām neuztvēra nopietni. Drīzumā Pens pārcēla jauno mācekli uz bezmaksas apmācību, lai neuzņemtos atbildību par viņa jaunradi. Vēlāk Marks, atminoties savu pirmo gleznošanas skolotāju, sacīja: “Pens man mīļš. Manā atmiņā viņš dzīvo līdzās tēvam.” Savukārt pats Marks nevienu no saviem skolotājiem nekad nav vērtējis kā autoritāti. Viņaprāt, tikai Rembrants būtu cienīgs saukties par viņa skolotāju.
Tad sekoja mācības pie kāda Vitebskas fotogrāfa. Šis skolotājs, atšķirībā no iepriekšējā, paredzēja savam skolniekam itin veiksmīgu nākotni. Tiesa, kā vietējam fotogrāfam, un piebilstot, ka glezniecība nekur no viņa nepazudīs, lai gan Vitebskā tā diezin vai kādam vajadzīga. Marks neieredzēja šo darbu, kas, viņaprāt, bija viena no muļķīgākajām nodarbēm.
1907. gadā Marks devās uz Pēterburgu. Viņam kabatā bija tikai 25 rubļi. Lai ebrejs iegūtu tiesības dzīvot galvaspilsētā, viņam vajadzēja iegūt pierakstu, kas nekādi nebija iespējams jauneklim no Vitebskas. Taču ļoti vilināja cita dzīve, un viņam izdevās noīrēt lētu pagrabstāva istabiņu. Vispirms Marks mēģināja iestāties tehniskās zīmēšanas skolā, taču neizdevās. Tad viņš iestājās Mākslinieku atbalstīšanas biedrības skolas trešajā kursā. Viņš strādāja līdz pagurumam un drīz sāka saņemt stipendiju. Jaunā mākslinieka dzīve Pēterburgā nebija viegla.
Reiz viņu Pēterburgā par nepieciešamo dokumentu neesamību arestēja. “Nekur neesmu juties tik brīvi kā kamerā,” ar sev piemītošo humoru viņš reiz sacīja, atminoties šo laiku. “Man patika “puķainais” zagļu un prostitūtu žargons. Viņi mani neaiztika un neapvainoja! Gluži otrādi, izturējās ar cieņu.” Lai arī tur viņš nevarēja ne lasīt, ne zīmēt, taču pirmo reizi, būdams Pēterburgā, vismaz izgulējies pēc sirds patikas atsevišķā gultā.
Palaists brīvībā, Marks sāka prātot, kā atrast amatu, kas dotu tiesības dzīvot galvaspilsētā. Viņš iestājās par mācekli darbnīcā, kur izgatavoja izkārtnes. Drīz Pēterburgas tirgos parādījās viņa “darbi”. Bet Marks saprata, ka tā nav viņa lieta, tāpēc iestājās par mācekli mākslinieces Zvancevas skolā, kur tolaik pasniedza M. Dobužinskis un L. Baksts. Aplūkojis Marka zīmējumus, Baksts sacīja: “Sabojāts, bet ne galīgi.”
