Šagāla “Mirušās dvēseles” Rotko centrā 0
Daugavpils Marka Rotko mākslas centra apmeklētajiem līdz 15. septembrim ir iespēja baudīt pasaulslavenā ebreju izcelsmes franču mākslinieka Marka Šagāla “Mirušo dvēseļu” ofortu ciklu. Oforti tapuši kā ilustrāciju cikls Nikolaja Gogoļa poēmai ar tādu pašu nosaukumu.
Ofortu cikls “Mirušās dvēseles” ir liels retums muzejos un privātajās kolekcijās. Postpadomju teritorijā pilni komplekti ir tikai četru muzeju kolekcijās, tajā skaitā Marka Šagāla muzejā Vitebskā.
Marka Šagāla ilustrāciju cikls Nikolaja Gogoļa poēmai “Mirušās dvēseles” ir īpaša lappuse kā mākslinieka daiļradē, tā arī slavenās poēmas ilustrēšanā. 1923. gadā pēc pazīstamā grāmatu izdevēja un tirgotāja Ambruāza Volāra pasūtījuma M. Šagāls uzsāka darbu pie “Mirušo dvēseļu” ilustrācijām. Jau 1926. gada sākumā oforta, sausās adatas un akvatintas tehnikā bija izpildītas 96 ilustrāciju lapas.
“Pirmie ilustrācijas ieraudzīja franču skatītāji. 1928. gada martā oforti tika eksponēti Parīzes galerijā “Le Portique” izstādē “Šagāls, guaša un ilustrācijas”. Tā paša gada rudenī ar tām varēja iepazīties arī PSRS – izstādē “Laikmetīgā franču māksla”, kas notika Valsts jaunās Rietumu mākslas muzejā Maskavā,” stāsta Vitebskas M. Šagāla muzeja direktore Irina Voronova un atklāj, ka “1948. gadā Anrī Mongo N. Gogoļa poēmu iztulkoja franču valodā, un to ar Marka Šagāla ilustrācijām izdeva cits pazīstams grāmatu izdevējs – Ežēns Teriads. “Mirušo dvēseļu” metiens, ko publicēja Teriads, bija 368 eksemplāri. Tajā pašā 1948. gadā M. Šagāla un grāmatu izdevēja darbs ieguva starptautisku atzinību un tam tika piešķirta “Grand Prix” balva Venēcijas biennālē.”
I. Voronova ir pārliecināta, ka, veidojot ilustrācijas slavenajai poēmai, M. Šagāls kā neviens cits mākslinieks spēja iedziļināties N. Gogoļa poētikas būtībā. “Visu savu uzmanību viņš koncentrēja uz ilustrācijām, nevis grāmatas noformēšanu kā kādu mākslas veselumu. Ciklā atveidotas gandrīz visas literārā stāstījuma galvenās epizodes, kā arī tās, kuras rakstnieks bija pieminējis tikai pavirši. Tuvums literārā pieminekļa “burtam” ar visām tā detaļām, N. Gogoļa smalkā humora un ironijas izjūta un paša plastiskā valoda M. Šagālam ļāva radīt literārā teksta vizuālo ekvivalentu,” tā I. Voronova.
Pusaudža gados M. Šagāls saprata, ka grib kļūt par mākslinieku un turpmāk mērķtiecīgi uz to virzījās. 1907. gadā viņš vispirms studēja krievu gleznotāja, arī ceļotāja, garīgā rakstnieka un domātāja Nikolaja Rēriha vadībā, bet pēc gada – pie gleznotāja un scenogrāfa Leona Baksta.
1922. gadā, vēl šķietami agrajā 35 gadu vecumā, M. Šagāls Parīzē pabeidza ilustrēto autobiogrāfiju “Mana dzīve”, kuru bija aizsācis jau Krievijā. Tā kalpo kā uzziņas avots par Šagāla bērnību un jaunības gadiem, kā arī glabā mākslinieka uzskatus par mākslu un teoriju. “Ja gleznoju ar sirdi, man vienmēr izdodas. Ja ar galvu, tad – nekad,” tā M. Šagāls. Mākslinieks ir ilustrējis grāmatas, arī Bībeli. Apgleznojis Parīzes operas griestus. Krāsu tīrība un intensitāte ir redzama M. Šagāla vitrāžās.
Lai arī M. Šagāls bija visīstākais pasaules pilsonis, viņš nekad nav atteicies no savām saknēm: “Ja es nebūtu ebrejs, kā es to saprotu, es vai nu vispār nebūtu mākslinieks, vai arī būtu pavisam citāds mākslinieks.” M. Šagāls savas dzīves laikā ir dzīvojis Vitebskā, Sanktpēterburgā, Maskavā, Parīzē, Berlīnē, Ņujorkā. Vēlāk viņš pārcēlās nostāk no lielpilsētu burzmas un pavadīja laiku Provansā.
