Egils Līcītis: Sagaidot draugu Lukašenko 1
Vairs reti kurš kaimiņu dunkātājs un dzelžainākais liberālis sauc Baltkrievijas prezidentu Aleksandru Lukašenko par pēdējo Eiropas diktatoru.
Cilvēki, kuri iet kopsolī ar laiku, samierinās ar baltkrievu izvēli dzīvot mazliet modificētā demokrātijas iekārtā, kādu viņiem izprojektējis valsts prezidents, kurš pie varas jau ir 25 gadus, amatā vēlēts piecus termiņus pēc kārtas.
Sābros mīlīgi dēvēts par Batjku, Lukašenko ar 80 procentiem vēlētāju balsu pirmoreiz tika ievēlēts par valsts galvu 1994. gadā, un viņa sāncensis, toreizējais premjerministrs, saņēma vien 14% atbalstu. Bijušais kolhoza priekšsēdētājs bija nolicis sekumus, lai “palaistu rūpnīcas” un cīnītos ar korupciju un citām negācijām valstiskā mērogā.
Baltkrievu tautas izvēle likās respektējama, bet, kad tētuks un saimniekpapus sāka vadīt Baltkrieviju ar stingru roku, norobežojoties no Rietumiem, nikni apkarodams politiskos pretiniekus, tad nebija ilgi jāgaida, līdz eiropiešu attieksme kļuva rezervētāka, līdz kamēr Latvijas kaimiņvalsti aplika ar nepārkāpjamām sankcijām un garus gadus uzskatīja par beidzamā Eiropas autoritārā režīma brīvdabas rezervātu.
Kad nu Baltkrievija tamdēļ neizrādījās par bojāejošu Atlantīdu, pienācis laikposms, kad Eiropas lāsts ir noņemts. No ieslodzīto baltkrievu puses arīdzan – iedegās ilgas pēc eiropeiskās kopības un drēbēm, smiņķiem un pūderiem no Parīzes.
Lukašenko vairs nav uz sārta dedzināms ķeceris un bezdievis kā visādu brīvību un cilvēktiesību bende. Bijušais ir nolīdzināms kā neliela savstarpējo attiecību eskalācija, kad mūsu Austrumu partnerim gadījās pa demokrātijas procedūras pārkāpumam.
Cērtot logu uz Eiropu, atgriežoties brālīgo tautu saimē, baltkrievu vadītājs pirmoreiz pēc trīsarpus gadu pārtraukuma viņnedēļ spēra kāju Eirosavienības teritorijas iekšzemē – paviesojās Austrijā.
Vīnē Hofburgas pilī, tagadējā Austrijas prezidenta Aleksandra van der Belena rezidencē, augsto viesi sagaidīja ar sarkano paklāju, salutējot godasardzes rotai un paceļot aprikosen schnaps glāzīti uz abu valstu pirmo personu veselību un tautu draudzību un tālāku sadarbību.
Van der Belens pirms svinīgās ceremonijas vienatnē bez apsardzes vēl paguva izvest pils apkārtnē staidzināt suni, un vīnieši bieži vien no rītiem sastop 75 gadus veco prezidentu, braucot uz darbu ar metro.
Lukašenko aktīvistiem žurnālistiem bija atbildējis – pirms uzspiest citiem nāves soda atcelšanu, būtu derīgi uzzināt, ko par to saka sabiedrība jūsu pašu mājās.
Savukārt Austrijas – Baltkrievijas biznesa forumā klātesošajiem vēstīja – mani sauc par autoritāru. Mēs esam tranzītvalsts, caur kuru sūta neskaitāmas preces. Kārtība, disciplīna un augsta atbildība par partneru mantu – tas ir baltkrievu brends, un, lūk, jums diktatūra.
Un Lukašenko jauniegūtajiem partneriem dziļdomīgi piemetināja – skatieties, lai jūsu demokrātija pašus nenoglabā, to kā draugiem saku… mādams uz vēlīgas migrācijas politikas sekām.
Nākamā zeme, kur ciemošoties Baltkrievijas līderis, atzīmēta Latvija. Lai Lukašenko brauc, ja te nav par prastu. Batjka pelnījis balzama glāzīti savstarpējās saprašanās atmosfērā, rokas spiedienus, atbalstu, kad kaimiņvalsts gatavojas pārejai uz mērenu buržuāzisku demokrātiju un nešķiet vairs tikpat tālu prom no Latvijas robežām kā Ekvadora.
Mūsu tranzītbizness nocieties, lai pa sliedēm skrietu vilcieni ar sābru kravām. Uzņēmēji ilgojas stāties veikalnieciskās attiecībās, lai tiktu realizēts augstais potenciāls preču tirdzniecības apmaiņā.
Biznesa aprindas nevēlas atteikties no ienākumiem, ko dod kaimiņvalsts 9,5 miljonu iedzīvotāju tirgus. Galvenais – 2021. gadā Rīgā kopā ar Minsku jāsarīko pasaules hokeja čempionāts!
Ja Luka, dodoties mājās, sitīs uz pleca – pats sev saku, malacis, ka atbrauci uz Latviju ciemos! –, tad augstā viesa sagaidītājiem Levitam, Kariņam un Rinkēvičam to ierakstīs veikto diplomātisko varoņdarbu slavas listē.
