Sagaidīt Putinu ar ziediem, bēgot vai kopā cīnoties? 33
Pavisam nesen Putins mēģināja pārliecināt pasauli, ka viņam, vismaz šobrīd, neesot vēlmes uzbrukt Latvijai. Lūk, ko viņš teica ziņu aģentūrai “Bloomberg”: “Klausieties, domāju, ka visi cilvēki ar veselu saprātu, kas nodarbojas ar politiku, saprot, ka atsaukties uz draudiem no Krievijas puses attiecībā uz, teiksim, Baltiju, – tās ir pilnīgas muļķības.”
Protams, mazliet jocīgi, ka Putins runā par veselo saprātu. Viņš laikam joprojām nav aptvēris, ka sen vairs netiek uzskatīts par prognozējamu un uzticamu valsts vadītāju. Atcerēsimies, ka arī 1939. gadā, kad Staļins uzspieda Baltijas valstīm padomju karabāzes, viņš solīja neaizskart mūsu suverenitāti. Pēc nepilna gada šis solījums bija brutāli lauzts. Putins arī bārstīja solījumus par mieru Ukrainā, bet teroristus turpina atbalstīt joprojām.
Ko darīs Baltijas valstu iedzīvotāji, ja pēc kāda laika Putins tomēr nolems uzbrukt mūsu valstīm? Igaunija trīs dienu laikā var mobilizēt vairākus desmitus tūkstošu karavīru. Igaunijas aizsardzības koncepcijas pamatā ir obligātais karadienests. Pirms kāda laika Igaunijas prezidents Tomass Hendriks Ilvess sarunā ar “Rīgas Laika” žurnālisti Ievu Lešinsku lepni rādīja fotogrāfiju un stāstīja: “Lūk, te redzams Stenforda universitātes 2009. gada absolvents, kurš atgriezās Igaunijā un tad taisnā ceļā devās dienēt armijā – septiņas dienas pēc izlaiduma. Tas ir mans dēls Lūkass Ilvess. Jūtūbā jūs varat atrast viņa lekciju par kiberaizsardzību, ko viņš nolasīja Latvijā. Lai nu kā mēs mīlam savu armiju ar tajā iesauktajiem karavīriem, mums šķiet, ka obligātais karadienests ir lieliska ideja. 94% cilvēku uzskata, ka mums tāds ir nepieciešams.”
Igaunijas valsts prezidents ir lepns, ka viņa dēls, prestižas universitātes absolvents, atgriežas savā valstī, lai dienētu armijā, kalpotu savas zemes aizsardzībai. Tā ir 2012. gada intervija, tātad divus gadus pirms Krievijas uzbrukuma Ukrainai. Igaunija nav vienīgā kaimiņvalsts ar obligāto karadienestu, tāds ir arī Somijā un pavisam nesen atjaunots arī Lietuvā.
Somija un Igaunija, salīdzinot ar Latviju, pasaules mērogā, ir apmēram tikpat mazas valstis. Kāpēc tās spītīgi palikušas pie obligātā karadienesta? Viens ir skaidrs – daudz lielāka, labāk apmācītu rezervistu bāze. Tajā pašā intervija Ilvess to arī skaidro: “Mūsu aizsardzības ideja ir balstīta uz rezervēm. Viens, kā jums nav, – ja ir brīvprātīgo armija, ir rezerves. Cilvēks aiziet, nostrādā divus trīs gadus, bet tā brīža armija ir viss, kas jums ir. Mūsu armija balstīta uz rezervēm, līdz ar to trīs dienu laikā mēs varam mobilizēt 30 tūkstošus karavīru. Ja jums ir brīvprātīgo armija, tad tādi resursi jums nav pieejami. Un mazā zemē tā ir problēma. Savienotajās Valstīs, kas ir pasaules bagātākā valsts, ir 300 miljoni cilvēku, un līdz ar to tā var atļauties brīvprātīgo armiju. Protams, pret valsts apmēriem 800 tūkstoši vīru nav daudz, taču viņiem labi maksā, un absolūtos skaitļos tas nav arī tik maz. Taču mazā valstī, kur armijā piesakās brīvprātīgi, armija var būt tikai tik liela, cik tā var atļauties apmaksāt.”
Tomēr ir vēl kādi ļoti būtiski apsvērumi, kāpēc Somija un Igaunija, taupīgas un ļoti pragmatiskas valstis, ir saglabājušas obligāto karadienestu. Tam pamatā ir arī sabiedrības veselības, vienotības un vispārējās stabilitātes jautājumi.
Ja tā ir godprātīga, gudri veidota armija, tad jaunajiem cilvēkiem šie seši mēneši vai gads ir laba iespēja sevi pārbaudīt jaunos, pavisam citos apstākļos ārpus ierastās mājas sargājošajām sienām. Tas ļauj apgūt jaunas prasmes, tajā skaitā pašdisciplīnu, komandas darbu, sportisku dzīvesveidu – tieši to, kas hroniski mēdz pietrūkt daudziem jauniem cilvēkiem. Lai arī cik svarīgi katram ir paša bērni, tomēr ir labi, ja viņi iziet kādu skarbāku dzīves skolas apmācību. Vislabāk, ja šī pieredze tiek gūta gudrā, atbildīgā savas valsts armijā ar pieredzējušiem instruktoriem. Protams, obligātais karadienests ļauj arī valsts iestādēm ļoti precīzi novērtēt kopēju veselības stāvokli jaunajiem cilvēkiem un saprast, kur ir pamata problēmas.
Otra ļoti svarīga lieta, īpaši Latvijas gadījumā – valodas ziņā sašķeltā sabiedrība. Krievu skolās joprojām ir jaunieši, kuru latviešu valodas zināšanu līmenis varētu būt labāks. Arī attieksme pret latviešiem reizēm, visbiežāk pieredzes trūkuma dēļ, ir balstīta uz aizspriedumiem un Krievijas TV kanālos balstītajās klišejās. Īpaši jauniešiem no reģioniem, kur latviešu ir ļoti maz un valoda ikdienā dzirdēta pārāk reti. Ja šie jaunie cilvēki nonāk Latvijas armijā, kur gadu vai pusgadu ikdienā strādā, mācās, trenējas vienā komandā ar latviski runājošajiem jauniešiem, tad šīm klišejām un valodas problēmām gluži dabiski vajadzētu mazināties. Gudri veidota armija ir arī savstarpējās uzticēšanās skola un tas ir labākais, ko kopīgi varam novēlēt mūsu jauniešiem. Vienkāršoti runājot – ja divi jaunieši latvietis un krievs pusgadu vai gadu ir bijuši ieroču biedri, dalījuši vienu ierakumu un apmācību laukumu, tad nākotnē ir mazāka iespēja, ka viņi var nonākt pretējās ierakumu pusēs. Burtiskā vai pārnestā nozīmē.
Vēl viens ļoti būtisks faktors – gudri veidota armija ar godprātīgiem, profesionāliem virsniekiem ir arī īsta patriotisma skola. Tā ir kopīgi veidota apziņa par spēju gudri aizstāvēt savu valsti, par savstarpējo uzticību, par vērtībām, kas stāv krietni augstāk par ikdienas politiķu sakulto jezgu. Tas ļoti daudziem rada īpaša “enkura” sajūtu savai valstij. Ja arī jaunie somi vai igauņi pēc tam dodas pasaulē gūt pieredzi, mācīties, tad tik un tā viņi zina un atceras, kuras valsts karogam viņi ir zvērējuši uzticību. Tas mazina emigrāciju, veicina atgriešanos.
To visu grūti izmērīt naudā. Tomēr Somijas un Igaunijas piemēri rāda, ka tās ir valstis ar stingriem pamatiem. Kopīga pieredze un prasmes, komandas gars tiek radīts tieši karadienestā. Viņu jaunajai paaudzei ir ne tikai ieaudzināts patriotisms, bet arī pamatīgi iemācītas prasmes kopīgi aizstāvēt savu valsti. Katrs soms, igaunis precīzi zina savu vietu aizsardzības sistēmā, ja notiek visļaunākais. Viņiem nav jāizšķiras starp bēgšanu vai ziedu dāvāšanu iebrucējiem. Viņi zina, ka var viens otram uzticēties un šī uzticība ir balstīta tieši kopīgā darbā un pieredzē.
