Sagaidījām Romas pāvestu Jāni Pāvilu II. 30 svarīgākie notikumi Latvijai 1
Savā 30 gadu jubilejā “Latvijas Avīze” atskatās uz aizvadītajiem gadu desmitiem un notikumiem, procesiem, kuri bijuši īpaši svarīgi mums un Latvijai.
“Pirmais, ko izjūtu, ierodoties jūsu Tēvijā, ir pateicība Dievam par man piešķirto dāvanu – iespēju noskūpstīt latviešu zemi un tikties ar tās cildeno tautu,” latviešu valodā sacīja Romas pāvests Jānis Pāvils II 1993. gada 7. decembrī Rīgas lidostā, ierodoties vizītē Latvijā. “Jau sen esmu lūdzis Dieva žēlastību apmeklēt Baltijas valstis, un šodien, nesot miera sveicienu visiem Latvijas iedzīvotājiem, varu paust savu cieņu jūsu zemei, kas atrodas Baltijas – šī Eiropas reģiona – centrā.”
Vizīte ilga divas dienas, pāvests noturēja dievkalpojumu Sv. Jēkaba baznīcā, tikās ar tautu Latvijas Universitātē, Rīgas Domā, Aglonā un Mežaparkā. Tā bija pirmā reize vēsturē, kad Romas katoļu baznīcas galva viesojās Latvijas teritorijā. Jāņa Pāvila II vizītei bija liela simboliskā nozīme ne tikai ticīgo acīs, jo viņš bija arī viena no pirmajām pasaules mēroga amatpersonām, kas apciemojusi Latviju pēc neatkarības atgūšanas.
Pirms pāvesta vizītes “Lauku Avīze” publicēja vairākus rakstus. Toreizējais Rīgas arhibīskaps metropolīts Jānis Pujats “LA” stāstīja par Aglonas bazilikas rekonstrukciju: “Būvdarbus nefinansē vienīgi valdība, bet ļoti daudz finansē ticīgie. Nav nekāds noslēpums, ka pats pāvests ir simt tūkstošus dolāru devis Aglonai, daudz ziedojuši Rietumvācijas un Amerikas bīskapi.” Tagad kardināls Jānis Pujats atceras, ka Aglonas bazilikas rekontrukcija un centrālā laukuma izbūve bija jāveic pusotra gada laikā, jo bija skaidrs, ka sabrauks korespondenti no visas pasaules, un pie pāvesta uz dievkalpojumiem taču arvien ierodas ļoti daudz ticīgo, bet mazajā baznīcas dārzā nebūtu bijis visiem kur apgriezties.
“Ierodoties Latvijā, pāvests reliģiskā ziņā iekustināja vilni, un šis saviļņojums nav apdzisis,” tagad teic kardināls.
Anna Rancāne atceras: “Ar savu ierašanos Aglonā Jānis Pāvils II palīdzēja latgaliešiem nostiprināt kristīgo pašapziņu. Un mūsu pasaulē toreiz iestājās tāds liels un gaišs miers.” To dzejniece sacīja 2011. gadā Latvijas Universitātē notikušajā konferencē “Jānis Pāvils II – jaunās pasaules vēstnesis”, kas tika rīkota par godu pāvesta beatifikācijai (pasludināšanai par svētīgo). Toreiz akadēmiķis Jānis Stradiņš secināja, ka “Latvijā sabiedriskās domas atjaunotnē Jāņa Pāvila II ietekme astoņdesmitajos, deviņdesmitajos gados bija daudz, daudz lielāka, nekā mēs to šodien protam novērtēt”. Jānis Pāvils II pirmais baznīcas vārdā atvainojās par 13. gadsimta kristianizācijas gaitā vietējām tautām nodarītajām pārestībām. Pirmo reizi viņš kardināla kārtā iecēla latvieti – Julianu Vaivodu – jau 1983. gadā. Bet galvenais, pāvests aicināja sabiedrību, arī Latvijā, morāli atjaunoties.
Latvijas sabiedriskie darbinieki bija sagatavojuši īpašu politisku vēstījumu “Latvieši pasaulei” latviešu un angļu valodā, ko vizītes pirmajā dienā pāvestam nodeva Jānis Pujats. Vēstījuma tekstu sacerēja toreizējais Dabas muzeja direktors, latviešu strēlnieku apvienības priekšsēdētājs Vilis Krūmiņš, papildināja Jānis Stradiņš, parakstīja Jānis Klīdzējs, Miervaldis Birze, Džemma Skulme, Auseklis Baušķenieks, Henriks Strods un citas sabiedrībā cienītas personas. Angļu tekstu pārlūkoja profesors Juris Vīksniņš un Jānis Klīdzējs. Vēstījumā bija teikts, ka apzinātās un uzspiestās rusifikācijas nolūkos PSRS instances 40 gados Latvijā ieplūdināja 800 000 Krievijas zonas iedzīvotāju un ka “mēs labi saprotam, ka mūsu tautai un tās valstij liktenis ir noteicis kļūt par vēl nebijuša apmēra laboratoriju, kurā pierādīt, ka iespējams sadzīvot tautām ar pilnīgi dažādām reliģijas un kultūras tradīcijām. Pamattautas tiesību iedragāšana nozīmētu sagraut šādu laboratoriju”. Bija citēti bīskapa Boļeslava Sloskāna vādi: “Latviešu tauta varēs pastāvēt vienīgi kā ticīga tauta ar augstu morāli, kāda tā bija mūsu tautai cauri gadu simtiem.”
Katoļu informācijas centrā pajautāju, vai vēstījums “Latvieši pasaulei” joprojām glabājas Vatikānā. Atbilde bija: “Visi pontifikāta laikā tapušie (rakstītie, saņemtie u. c.) dokumenti, pāvestam nomirstot, nonāk Vatikāna Slepenajā arhīvā.”
