– Izstādē videoprojekcijā kā gleznā atklājas ārkārtīgi skaists saullēkts virs mūriem. 4
– Vienā no “Dravnieku” saimniecības ēkām – plēsto laukakmeņu kūtī divdesmit govīm – pirms četriem gadiem ziemas sniega sega sabrucināja jumtu. Man, protams, traģēdija – esmu pazaudējis vienu ēku. Taču, tā kā govis turēt netaisos, jaunu jumtu neliku, izveidoju perfektu mūra taisnstūri ar dārzu viducī, kur ar mammas palīdzību iestādīju divsimt dālijas, un virs mūriem uzliku kameru, kas ik rītu filmē saullēktu virs drupām…
– Vai dialogs starp izstādē redzamo un tās nosaukumu “Manai dzimtenei” uztverams ar smaidu?
– Dziesma “Manai dzimtenei” ir iekodēta manā identitātē, bet vienlaikus īsti nopietni to nevaru uztvert, jo pārāk daudz spēlēta, arī padomju laikos, pārmocīta, pārāk klišejiska pretstatā Mārtiņa Brauna dziesmai “Saule, Pērkons, Daugava”, ko varu klausīties kaut tūkstošiem reižu, vienmēr uztverot dziļi, nopietni un personiski. Veidojot izstādi, radās pilnīgi nopietna vēlme no sirds dziļumiem to veltīt savai dzimtenei. Taču neviens nespēj pilnīgi normāli lietot jēdzienu “manai dzimtenei”, lai tas netiktu saistīts ar Paulu un Peteru, kuri šo vārdu savienojumu privatizējuši. Taču beigās nodomāju – Dievs ar viņiem, tomēr likšu izstādei šādu nosaukumu, jo domāju par savu zemi un šo projektu veidoju kā liecību manā dzimtenē notiekošajam.
– Ko jūs iesāktu ar mecenāta Jāņa Zuzāna Purvīša balvai piešķirtajiem gandrīz 30 000 eiro, ja kļūtu par balvas laureātu? Tikai neatrunājieties ar ādu, ko nevar dalīt, kamēr lācis vēl mežā…
– Mazliet pilnveidotu darbnīcu “Dravniekos”, lai mākslas darbus veidotu vērienīgākus, labākus, varbūt sarežģītākus…
– Arī šī izstāde gana sarežģīta – kaut vai kinētiskais objekts “Latvija” ar ceļojošo, mazo riteņbraucēju…
– Vēlējos izveidot simbolu vidējam lauku latvietim. Viens no raksturīgākajiem tēliem ir pusmūža vīruks ar velosipēdu. Vasarā brauc uz mežu lasīt ogas, veikalā nodod, paņem savu aliņu un dodas kaut kur pasēdēt. Laimējās, ka neķēros pie riteņbraucēja pats, bet uzzīmēju un aiznesu laimīgi satiktiem vīriem no firmas SIA “Fiberglass”, kas būvē sporta ragaviņas mūsu kamaniņu braucējiem. Trīs meistari strādāja mēnesi. Kad redzēju, cik kinētiskais objekts grūti uzstādāms, regulējams un darbināms, aptvēru, ka pats ko tādu nebūtu dabūjis gatavu.
