– Citās valstīs arī esat redzējis šo centrtieci? 4
– Vairākus mēnešus esmu pavadījis Itālijas laukos, ilgāku laiku ceļojis pa Spāniju. Skats diezgan līdzīgs. Daudz pamestu māju attālos novados, sabrukušas saimniecības. Itālija un Spānija arī ir valstis ar ļoti zemu dzimstību, iespējams, pat mazāku nekā Latvijā. Vienai sievietei vidēji dzimst viens komats četri bērni, kas ir zem nācijas izdzīvošanas minimuma. Arī itāļi un spāņi iet mazumā. Kopējais cilvēku skaits noturas pārsvarā, tikai pateicoties bēdīgi slavenajiem iebraucējiem.
– Milzīgais migrācijas vilnis pēdējos pāris gados, miljonu pārvietošanās no Austrumiem, savā ziņā izspiežot mūs vēl vairāk uz Rietumiem… Nav biedējoši?
– Ir, jo nezinām, kā to uztvert un saprast. Starp citu, mana māsa izmitinājusi vienu Irākas kurdu ģimeni. Kad svinam svētkus radu lokā, virtuvē cilvēki no Irākas gatavo picu. Kad redzu, kā viņi cenšas mācīties latviešu valodu, kā gatavo ēst, uztveru bēgļus kā normālus līdzcilvēkus. Bet, protams, ieraugot televīzijā, ka kāds no miljona sastrādājis briesmu darbus, mati ceļas stāvus un negribu “viņus” redzēt šāviena attālumā. Bet tā ir masu mediju vara pār mums. Ja kāds no baltajiem “parastajiem, normālajiem” Eiropas cilvēkiem iztaisa slaktiņu, par to gan runā, taču pieņem kā neglābjamu dzīves parādību. Bet, ja no iebraukušajiem kāds otram pārgriež rīkli, tas ir Eiropas ziņu virsrakstos.
– Starpkaru Latvijas laikā dzīvot laukos un būt saimniecības īpašniekam taču skaitījās prestiži. Vai kādreiz atgriezīsimies pie šā dzīves modeļa?
– Atgriešanās jau notiek. Zinu vairākus cilvēkus, kuri iegādājušies vecās lauku mājas, restaurējuši un pavada tur brīvo laiku. Man arī kaimiņos viens rīdzinieks nopircis vecu mājiņu un izveidojis tur skaistu pirtiņu, kur kopā ar draugiem sagaida Jauno gadu. Taču vērojama krasa noslāņošanās. Ir ļoti turīgi ļaudis, braukā ar lepnām mašīnām, uzliek mājai dārgu jumtu un pagalmā ierok karoga mastu, kur lepni plīvo sarkanbaltsarkanais. Un ir ļoti trūcīgie, kuri iet uz veikalu un nopērk vienu cigareti. Man Rīgas Dizaina mākslas vidusskolā ir audzēkņi, kuri brauc studēt uz ārzemēm, un ne mirkli nedomāju viņus atrunāt. Pasaulē veidojas savi sadarbības tīkli. Neredzu arī nekādu iespēju mākslīgi stimulēt atgriešanos ar nejēdzīgiem aicinājumiem un stulbām reklāmām. Jaunieši izmācīsies un atgriezīsies, ja ar muguras smadzenēm sajutīs tādu vēlmi. Kā jau teicu, pats esmu dzimis, audzis rīdzinieks, bet nevaru bez dzimtās vietas laukos. Man vajag plašumu, dzērvju kliedzienu, miglu vālus, melnas debesis spožām zvaigznēm, nevis pilsētas dūmaku. Es arī esmu viens no tiem modernajiem pilsētniekiem, kurš var strādāt un dzīvot laukos. Lielais mīnuss ir konkurētspējīgas izglītības trūkums bērniem.
