Sāga ar nolemtības trilleri. Saruna ar mākslinieku Ivaru Drulli 4
“Alsupes”,”Vanagi”, “Kolaņģi”,”Mežasētas”, “Vecrūži”, “Lejas lēģeri”, “Kraukļi”,”Jaunbirza”… Cik skaisti skan! Tie ir izzūdošo māju, piļu un muižu vārdi. 15 kilometru rādiusā ap savu Vidzemes lauku māju Ivars Drulle reģistrējis aptuveni 350 pamestu ēku, fotografējis tās un atzīmējis kartē. Līdzās dokumentālai fiksācijai mākslinieks radījis objektus, kuru tēlaino struktūru veido atsevišķu pamesto māju silueti abstraktā telpā, ko saēd rūsa – kā laikmeta zobs, kas nograuzīs mūsu tradicionālo materiālo vērtību mantojumu. Kinētisku objektu “Latvija” kā nebeidzamā filmā veido slīdoša ainava, uz kuras fona nonstopā ceļo riteņbraucējs. Objekts kā samsaras ratā griež neizbēgamo Latvijas likteni.
“Izstāde burtiski satriec – redzam dabiskā nāvē mirstošu civilizāciju. Bez dabas katastrofām un Force majeure brūk simtiem reiz apdzīvotu vietu. Izstādes analītiskais segments – diapozitīvi un karte – biedē ar savu sausumu, turpretī posta metaforas, kas izvērstas lielizmēra objektos un sarežģītā skulpturāli gleznieciskā kinētikā, spīdzina ar izsmalcināto estētiku. Īsts nolemtības trilleris,” darbu raksturo mākslas zinātniece un kuratore Inga Šteimane.
Ivars Drulle par personālizstādi “Manai dzimtenei”, kas galerijā “Alma” apskatāma vēl līdz 20. janvārim, iekļauts Purvīša balvas fināla astotniekā līdz ar Arturu Bērziņu, Kristapu Epneru, Ati Jākobsonu, Voldemāru Johansonu, Maiju Kurševu, Andu Lāci un mākslinieku grupu – Krišu Salmani, Annu Salmani un Kristapu Pētersonu. Laureātu nosauks 17. februārī, atklājot visu astoņu kandidātu darbu izstādi restaurētā Latvijas Nacionālā mākslas muzeja jaunizveidotajā Lielajā izstāžu zālē. Izstāde būs apskatāma līdz 9. aprīlim.
– Balvas žūrija neslēpa, ka šoreiz finālistu darbos dominē laikmetīgie mediji. Vai fotogrāfijai ir cerības uzvarēt?
Ivars Drulle: – Pēdējos gados fotogrāfija tiešām nav bijusi īpaši izvirzīta Purvīša balvai. Izskatās, šogad šādā aspektā finālā esmu vienīgais. Mazliet neparasti, jo neesmu īsts fotogrāfs. Esmu tēlnieks, bet šajā izstādē izmantoti visi iespējamie mediji – fotogrāfija, video, tēlniecība, kinētiskais objekts un glezniecība. Galvenais ir stāsts. Sākumā rodas ideja, tad meklēju medijus vēstījuma izpausmei.
– Kā radās ideja par brūkošo lauku ēku fotografēšanu?
– Esmu apsēsts riteņbraucējs. Braukājot ar velosipēdu pa savu novadu, redzēju te vienu, te otru pamestu māju, nākamajā gadā – kāda jau pazudusi, sabrukusi, citai iegāzies jumts… Žēl, ka tas viss netika iemūžināts. Sākumā man nebija mērķtiecīgi un disciplinēti virzīta projekta. Bildēju ēkas, pētīju novada vēsturi. Tā bija mana dienasgrāmata. Kad fotoattēlu sakrājās krietni pāri simtam, radās vīzija un doma, ka no tām varētu izveidoties kāds stāsts.
– Kāds ir jūsu paša lauku māju stāsts?
– Esmu dzimis rīdzinieks. Uz Rīgu atbrauca dzīvot mans vectēvs Otrā pasaules kara laikā. Bet līdz tam visi mani senči no tēva puses mituši Vidzemē “Dravniekos”, Gulbenes novada Druvienas pagasta Druvienā. Cik vien tālu esmu rakņājies dokumentos, ar Druļļu uzvārdu “Dravnieki” saistīti gandrīz divsimt gadu. Novadnieks ir Jānis Poruks, netālu kaimiņos – Poruka skola. Vienā no viņa darbiem – par Kukažiņu – pieminēti mani senči. Tikai stāstā figurē nevis Drullis, bet Rullis – visai negants saimnieks, kurš labticīgiem kristīgiem cilvēkiem uzrīdījis suņus un Kukažiņai nav devis maizi. Ej nu zini, kā bijis, bet jebkurā gadījumā Kukažiņas ceļš gājis gar mūsu mājām. Un izskatās, ka Poruks izmantojis kādu no maniem senčiem par prototipu. Padomju laikos “Dravniekos” mitinājās dažādi ar kolhozu saistīti cilvēki, arī gucuļi no Moldāvijas, kas kaplēja biešu vagas. Tagad “Dravniekos” esmu iekārtojis darbnīcu. Māja ir diezgan milzīga. Kad gribēju nomainīt logus, sarēķināju – vajag tuvu pie trīsdesmit.
– Ne vien mūzikas draugiem, bet daudziem zināma, piemēram, Mazā Mežotnes pils. Pērn, apbraukājot Latvijas pierobežas pagastus, sev atklāju restaurēto Ērberģes muižu, kur ēkas vienā pusē atrodas Mazzalves pamatskola, pa otro vadā tūristus. Ir arī vēl citas sapostas ēkas, pilis, muižas… Vai piekrītat “Arsenāla” vadītājas Elitas Ansones jūsu izstādes sakarā teiktajam, ka šis kultūras mantojums neatgriezeniski aizies bojā?
– Sliecos piekrist. Ir dažas restaurētas muižas un pilis, kas tiešām atdzimst, bet lielais vairākums neglābjami iet postā. Par atdzimušajām muižām zinām tādēļ, ka par tām raksta žurnālos, tur brauc televīzija, filmu seriāli uzņem savus sižetus. Bet daudzu simtu krūmos ieaugušos pussagruvušos mūrus vasarās neviens pat neredz. Tāpēc mans projekts ir tik ass un kaut kādu rētu uzšķērdošs. Ar nolūku braucu laikā, kad nav lapu, kad drupas atsegušās ziemas un pavasara kailumā. Kopā saliktas, tās rada sajūtu, ka liela, ilga civilizācija izmirst un pazūd nebūtībā. Vienīgais risinājums – pārdot pilis un muižas patriotiskiem privātīpašniekiem. Man turpat kaimiņos ir Rankas muiža ar Rankas pienotavu un Ķelmēnu maizi, kur pirms desmit gadiem gandrīz nekas nebija palicis pāri, bet nu lēnām parādās jumti, bruģē ceļus… Lai tikai valsts neliek sprunguļus.
– Vai jūsu fotogrāfijas nebūtu iedarbīgākas, kliedzošākas, nevis kā gaismas kastēs izlikti divreiztrīs centimetru diapozitīvi, kuros jāielūkojas, pieliekot aci pie palielināmā stikla, bet, teiksim, milzu bildēs Esplanādē vai kādā tirdzniecības centrā?
