“Cilvēks, kurš nolemj audzēt safrānu, tiek uzskatīts par varoni vai muļķi.” Cēsu pusē audzēs vienu no dārgākajām garšvielām pasaulē 28
Ingrīda Mičāne, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Cēsu pusē gatavojas audzēt vienu no dārgākajām pasaules garšvielām, zinātniski pamatojot arī citu eksotisku augu audzēšanas iespējas.
Daudzu savvaļas augu populācijas samazinās, taču pieprasījums pēc to izejvielām farmācijas, kosmētikas un pārtikas nozarēs palielinās.
Tādēļ pieaug pieprasījums komerciāli audzētiem aromātiskajiem un ārstniecības augiem. Savukārt, lai šos augus izaudzētu lielās platībās pēc iespējas draudzīgāk videi un cilvēka veselībai un no tiem iegūtu vērtīgas izejvielas, nepieciešamas padziļinātas zināšanas un dažādi tehnoloģiski risinājumi. Tāpēc Vides risinājumu institūtā ārstniecības un aromātisko augu audzēšana un pārstrāde ir atsevišķs pētniecības virziens.
“Mūsu zinātnieku komanda ciešā sadarbībā ar lauksaimniecības uzņēmumiem īsteno lietišķos pētījumus, kā augus pārnest no savvaļas uz lauka un kā tos pavairot un izaudzēt, lai iegūtu augos esošās vērtīgās vielas. Šīs zināšanas ir novērtējuši lieli ārvalstu uzņēmumi, kas pasūta pētījumus un eksperimentus par noteiktu augu sugu audzēšanu un izaudzētā materiāla ķīmiskā sastāva analīzes,” stāsta iestādes izpilddirektore Inese Suija-Markova.
Viņa norāda, ka institūta darbinieki veido vidi, atvērtu eksperimentiem, radošumam un dažādu robežu pārkāpšanai.
“Piemēram, zinātniskajā procesā sadarbojamies ar māksliniekiem, šefpavāriem, dažādām sabiedrības grupām. Šogad sākām eksperimentu – institūta darbinieku “sirds projektu” inkubatoru. Darbinieki nāk ar ideju, institūts dod zemi, materiālus un galvenais – laiku ideju īstenošanai! Pirmie inkubatora projekti saistīti ar tādiem jautājumiem kā, piemēram, vai varam Latvijā izaudzēt lakricu un kādus vērtīgus produktus iespējams iegūt no lupstāja un kaķu mētras,” stāsta Inese Suija-Markova.
Kaprīzākā garšviela
Taču pēdējo nedēļu skaļākā ziņa par Vides risinājumu institūtu nav vis saistīta ar lupstāju vai kaķu mētru, bet gan pasaules dārgākās garšvielas – safrāna – audzēšanas iespējām Latvijā.
Safrāna krokusu (‘Crocus sativus’) eksperimenta autore ir institūta pētniece, cēsiniece Džesika Džirardi, kura jau gadu strādā institūtā.
Viņa stāsta, ka, lai gan Itālijā iegūst augstas kvalitātes safrānu, tomēr, ja kāds nolemj to audzēt, šis cilvēks tiek uzskatīts par varoni vai muļķi, jo safrāna iegūšana ir resursu ietilpīgs un dārgs process.
Safrāns ir neparasts vairāku īpašību dēļ. Pirmkārt, salīdzinot ar citiem kultivētajiem augiem, tam ir “apgriezts” bioloģiskais cikls – tas zied oktobrī-novembrī, bet attīstās līdz maijam.
Tas nozīmē, ka veģetatīvais periods – no novembra līdz maijam – ir būtisks nevis safrāna drīksnu iegūšanai, bet jaunu sīpoliņu attīstībai. Otrkārt, safrāna krokusam ir viengadīgs cikls, bet sīpols ir daudzgadīgs. Treškārt, vērtīgākais augā ir nevis ziedi, bet tikai to drīksnas.
Safrāna sīpolus iespējams audzēt dažādās augsnēs, bet vislabāk tie jūtas kaļķainās, trūdvielām bagātās un labi drenētās augsnēs. Apmēram 20–30 tonnu organiskā komposta izmantošana uz hektāru ir izplatītākā mēslošanas prakse.
“Safrānu nevar iegūt bez cilvēka iejaukšanās arī tāpēc, ka tā ziedu radītās sēklas ir sterilas.
Faktiski augs vairojas aseksuāli ar veģetatīvās pavairošanas palīdzību – daloties sīpoliem.
Safrāna apputeksnēšana ar dažādām ziedputekšņu donoru sugām radīs sēklas ar ģenētiskajām iezīmēm, kas atšķiras no sākotnējā safrāna,” skaidro Džesika.
Cik tas izmaksā?
Džesikai vēl nav personiskas pieredzes safrāna audzēšanā uzņēmējdarbības mērogā, tāpēc konkrētus skaitļus par izmaksām vai potenciālo ražu viņa nevēlas minēt. Vien piebilst, ka viena lieta ir dārzā izaudzēt dažus sīpolus, bet pavisam cita – ražot pārdošanai.
Raža esot atkarīga no daudziem faktoriem, kas var būtiski ietekmēt produkciju, piemēram, bumbuļsīpolu izmēra un uzglabāšanas, klimata, stādīšanas laika, laistīšanas, mēslošanas un slimībām.
Safrāna ražošana palielinās no pirmā uz trešo vai ceturto audzēšanas gadu. Parasti no viena hektāra safrāna krokusu var iegūt apmēram 10 līdz 15 kg žāvētu drīksnu, taču atkarībā no minētajiem faktoriem rezultāts var svārstīties pat no no 2 līdz 30 kg.
Drīksnu novākšana ar rokām joprojām ir vienīgā ražas ievākšanas metode. Tā kā viena sausa drīksna sver aptuveni 2 mg un katram ziedam ir tikai trīs drīksnas, lai iegūtu 1 kg garšvielas, jānolasa ap 150 tūkstošiem ziedu. Šāda daudzuma ziedu novākšana un drīksnu atdalīšanas process aizņem aptuveni 370–470 darba stundu, līdz ar to safrāns joprojām ir pasaulē dārgākā garšviela, kilograma cenai sasniedzot pat 10 000 eiro.
90% safrāna tirgū nāk no Irānas, bet Eiropā audzētajam augsto zemes cenu un darbaspēka izmaksu dēļ ar irāņiem grūti konkurēt.
Tāpēc, tāpat kā dažu citu aromātisko un ārstniecības augu ražošanā Eiropā, uzsvars jāliek uz kvalitāti, nevis kvantitāti.
“Pateicoties unikālajām bioloģiskajām un agronomiskajām iezīmēm, safrānam nepieciešams relatīvi maz zemes, un tas iekļaujas zema ieguldījuma augkopības sistēmās. Safrāna kvalitātes pamatā ir krāsa, garša un aromāts.
Savukārt šie aspekti ir cieši saistīti ar drīksnu biomolekulāro sastāvu, proti, karotinoīdiem un to atvasinājumiem. Līdz šim nav selekcionēta viena īpaša safrāna krokusa šķirne, kas nodrošinātu īpaši augstas kvalitātes safrānu. Augstākās kvalitātes safrāna ražošana vienlaikus ir gan zinātne, gan māksla, ko var apgūt tikai ar laiku,” stāsta Džesika.
Cita eksotika
Savukārt I. Suija-Markova norāda, ka Vides risinājumu institūta uzmanības lokā ir ne tikai safrāns, bet vēl vairāk nekā divdesmit dažādu augu sugu. Tajā skaitā daudzi Latvijas faunai raksturīgi – gaiļbiksīte, smaržīgā madara, parastā zalktene, parastā māllēpe, parastā kreimene, efeju sētložņa, lielā strutene, raspodiņš, ārstniecības baldriāns, ārstniecības kumelīte, ārstniecības pienene.
Taču tiek pētīti arī eksotiskāki augi – žeņšeņs, Ķīnas zirdzene un Sibīrijas žeņšeņs.
Augu atlase ir balstīta rūpīgā tirgus analīzē, kuru pētnieki veic kopā ar industrijas pārstāvjiem.
“Pētījumiem ierīkoti eksperimentāli lauki vairāku hektāru platībā. No lauka visi augi tālāk nonāk laboratorijā, kur tiem veic ķīmiskā sastāva analīzi. Lai iegūtu augstākas pievienotās vērtības produktus, sadarbībā ar bioloģiskās lauksaimniecības uzņēmumu “Field and Forest” esam izveidojuši biorafinēšanas procesu prototipēšanas laboratoriju.
Te eksperimentē ar mūsdienīgām augu ekstrakcijas tehnoloģijām un procesiem, tādējādi ļaujot iegūt no augiem vērtīgas frakcijas – ogļhidrātus, olbaltumvielas, antioksidantus, taukskābes, gaistošos elementus.
Tad zinātnieki kopā ar pārtikas, kosmētikas, farmācijas produktu ražotājiem pēta, kuras augu aktīvās vielas ir tālāk izmantojamas jaunos produktos. Tātad mūsu pētniecības darbs aptver visus posmus – no lauka līdz galdam vai aptieciņai.
Nav izslēgts, ka 2050. gadā mēs audzēsim ārstniecības augus kādā kosmosa stacijā.
Lielu daļu darbu, kurus mēs veicam šodien, pildīs roboti, bet institūta darbinieki turpinās radīt inovatīvus risinājumus, lai nākamās paaudzes dzīvotu kvalitatīvā un veselīgā vidē,” rezumē institūta izpilddirektore.
UZZIŅA
Nodibinājums “Vides risinājumu institūts” reģistrēts 2008. gadā Cēsu novada Priekuļos uzņēmēja Gundara Skudriņa vadībā kā pētniecības organizācija, kas nodarbojas ar inovatīvu risinājumu izstrādi. Institūts pēta dabas resursus, to fizikālos parametrus, ķīmisko sastāvu un dara to ar kosmosa tehnoloģiju palīdzību.
Perspektīvākais pētniecības virziens ir ārstniecības un aromātiskie augi – audzēšanas un pārstrādes tehnoloģijas, augu izcelsmes izejvielas, kosmētikas, farmācijas un citu nozaru vajadzībām, atkritumu samazināšana, klimatam draudzīgu lauksaimniecības prakšu attīstība.
Atvērtas analītiskās ķīmijas, praktiskās entomoloģijas, mikrobioloģijas un laukaugu pētniecības laboratorija. Institūta pievārtē ir ierīkoti vairāki hektāri ar izmēģinājumu laukiem.
Līdzdarbojas dabas teritoriju atjaunošanā – Dvietes paliene, augsto purvu, slapjo mežu un palieņu pļavas Ķemeru Nacionālajā parkā. 2021. gadā tiek pētīta satelītu un dažādu citu sensortehnoloģiju izmantošana dabas resursu apsaimniekošanā. Pērn sākts pētījums Vjetnamā, kas paredz satelītdatu izmantošanu rīsu audzēšanas procesa uzraudzībai Mekongas deltā.
VĒRTĒJUMS: Radoša ražošana
Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra Cēsu biroja Lauku attīstības konsultante Dace Kalniņa: “Pētniecības institūcija meklē daudzveidīgus inovatīvus risinājumus sasaistē ar vidi, arī salīdzinoši senajās nozarēs kā lauksaimniecība, mežsaimniecība. Ražošana var būt radoša.
Nav jau tikai stāsts par safrānu ziemeļzemē. Būtiski, ka pētniecībā tiek piesaistīti dažādu valstu, atšķirīgu nozaru pārstāvji.
Vides risinājumu institūta darbību raksturo dažādība, mobilitāte, risku pārvaldība, virzība uz ilgtspēju. Tas ir lieliski, ka uzņēmumi ar veiksmīgu komercpraksi aktīvi iegulda pētniecībā.”
