“Dzīvoju atbilstoši dabas ritmiem un dvēseles ceļam.” Bioenerģētiķe Marija Blūma-Kauliņa par tēva mantojumu 1
“Dzīvoju atbilstoši dabas ritmiem un savas dvēseles ceļam, kas reizēm mani no meža izved pie cilvēkiem. Ar augiem es labi saprotos jau kopš bērnības. Veidojot kontaktu ar augu pasauli, ir svarīgi to uztvert kā dzīvu un saprātīgu būtni – gan visu augu pasauli kopumā, gan ikvienu tās pārstāvi,” tā saka bioenerģētiķe Marija Blūma-Kauliņa.
Viesos pie Marijas dodamies nevis uz Uguņciemu Talsu novadā, kur viņa dzīvo, bet uz Lāčupītes dendrāriju. Šī vieta Marijai palikusi garīgā un spēka mantojumā no tēva, arvien vairāk iemīļota, nu saistās ar jaunām idejām un iespējām palīdzēt cilvēkiem.
Cauri mežam vīd jūra, tepat jau tā skan un viļņojas rudens vējos. Uzraksts vēsta, ka meža celiņš mūs aizvedīs uz dendrāriju. Piepeši starp priedēm kā pārsteigums paveras prāva rododendru audze. Vēl viena zaļa kupena un vēl. Tālāk slejas īves un riekstkoki, sārtas ogas plivina irbenes, uzsmaržo baltegles. No latviski pieticīga meža esam nokļuvuši svešzemju augu ielokā.
Čiekuri kabatās
“Lūk, šis milzu koks ir pirmais valrieksts, ko tēvs iestādīja pirms 60 gadiem. Bet šos rododendrus stādīju es pati – bērnudārza vecumā,” pasmaida Marija.
Rododendru ziedēšanas laikā dendrārijā ierodas ļoti daudzi, kustība esot gluži kā Jomas ielā Jūrmalā. Šie mūžzaļie un vasarzaļie krūmi te sakuplojuši pamatīgi, paši vairojas, veidojot blīvas audzes. Te ir arī daudzi Latvijai neierasti augi. Savulaik veiktā uzskaite liecina, ka te aug apmēram 300 lapu koku sugu un vismaz pussimts skuju koku sugu. “Putniem, bebriem un dažādiem meža zvēriem te ir īsts restorāns,” piemetina dendrārija saimniece.
Marijas tētis Igors Mednis bija dendrologs amatieris, īsts fanātiķis. Arī vectēvs aizrāvās ar stādīšanu un kopšanu. Tukuma dārzkopības biedrība viņiem abiem 1959. gadā iedalīja zemes gabalu netālu no Klapkalnciema – “dārzkopības izmēģinājuma lauciņiem”. Tolaik te bija visai noslēgta vieta, jo pa šoseju vēl nekursēja satiksmes autobusi no Rīgas. Tēvam bija ideja izmēģināt, kā Latvijas zemē “iedzīvojas” svešzemnieki, kā aug dažādi citzemju savvaļas augi. Lāčupītes palienes pļavas ir pietiekami mitras šim nolūkam, arī klimats visai saudzīgs.
“Tolaik jau nevarēja kā tagad stādaudzētavās nopirkt visus augus, ko vien sakārojas. Tēvs bija būvinženieris, braukāja pa visu PSRS teritoriju, cēla tur rūpnīcas. Mājās vienmēr atgriezās ar sēklām, stādiem, spraudeņiem. Atceros, kā viņš ienāk mājās un no visām kabatām birst čiekuri… Laika gaitā tētis savāca ievērojamu introducēto koku un krūmu kolekciju. Tas bija entuziasma pilns viena cilvēka darbs, bet orientēts uz auga, ne cilvēka vajadzībām.
Kad tēvs nomira, vairākus gadus šurp nebraucu un neko nedarīju. Man šķita, ka jāatsakās no šīs vietas, jo tā ne mantojama, ne privatizējama – dendrārijs atrodas uz “Latvijas valsts mežu” zemes. Piepeši pār mani nāca tāda kā apskaidrība. Šis mantojums taču nav privāts, bet ir daudz lielākā mērogā! Šis dārzs ir mums visiem, visai Latvijai, un tas nāk caur manu tēvu un mani. Sāku te darboties, un viss man šķīrās, radās idejas, pavērās dažādas iespējas. Turklāt diezgan labi veicās arī tas, ko sāku citās jomās,” uzsver Marija.
Dobe karjeristam?
Daba allaž ir bijusi Marijas sabiedrotā, viņa kopš bērnības sarunājas ar kokiem, augiem un akmeņiem. Meitene izmācījās par dārznieci tā laika Bulduru tehnikumā. Vēlāk viņa studēja arī Mākslas akadēmijā, pabeidza grafiķus. Tomēr augu pasaule vilināja vairāk.
“Savulaik man bija sava apzaļumošanas firma, projektēju un iekārtoju dārzus. Es jau tad par augiem zināju daudz, un ne tikai bioloģiskos parametrus. Katram augam ir sava enerģētika, katrs citādi vibrē. Nav tā, ka katram cilvēkam der jebkurš augs. Veidojot dārzu, kurā ņem vērā pavisam citus augu parametrus, iespējams ietekmēt cilvēkus, kuri uzturas šajā augu kopumā, – to, kā viņi jūtas, kā rit dzīve. Piemē-ram, ja kādam svarīgākais šķiet karjeras aspekts, jāveido dobes ar viena veida augiem, bet, ja vēlas, lai būtu kupla ģimene, jāizvēlas citi augi,” skaidro Marija.
Apzaļumošanas projekts izputēja lielās krīzes laikā. Tieši togad nomira Marijas vīrs, viņa palika viena ar trim bērniem laukos. Mājas atrodas meža vidū. “Pagalmā staigā brieži, ne cilvēki,” pasmaida Marija.
Viņu arvien vairāk sāka interesēt pašpilnveide. Marija apguva dziedniecību, mācījās dziedniecības centrā “Akvilona” un pie spēcīgiem skolotājiem Lietuvā un Krievijā. Izrādījās, ka viņas dzīves uztvere atbilst šamanisma ceļam. Vaicāju, vai viņai ir kādas īpašas spējas.
“Spējas? Drīzāk interese un talants. Ja kādam dziedniekam šķiet, ka viņam ir superspējas, tad, lūdzu, taisns ceļš pie psihes daktera,” kodolīgi nocērt Marija.
“Iesākumā to visu pētīju saistībā ar sevi, pēc tam izrādījās, ka noder arī citiem. Tā vienkārši notika. Es palīdzu cilvēkiem, tas ir mans darbs. Citi teiktu, ka esmu dziedniece, bet man šis vārds nepatīk. Tas ieguvis visai nelāgu pieskaņu – it kā dziedinātājs būtu kāds brīnumdaris. Es sevi dēvēju par bioenerģētiķi, tad cilvēks no manis neprasa brīnumus, negaida, lai acumirklī visu izdziedinu, bet pašam nekas nebūs jādara. Esmu pārliecināta, ka redzamā pasaule ir neredzamās pasaules atspulgs, un tieši tas ir mans darbības lauks.”
Ikvienam, kurš ierodas pēc palīdzības, Marija ne tikai iedod dziedniecisku augu maisījumu, tēju vai pulveri, kurā ņem vērā augu enerģētiskās īpašības, bet ieteic un parāda, ko cilvēks var darīt pats. Piemēram, veikt visai vienkāršus elpošanas vingrinājumus vai izmantot vizualizācijas paņēmienus. “Tas ir nepieciešams, lai cilvēks savu ikdienu padarītu kaut vai nedaudz apzinātāku. Tas ir pa spēkam ikvienam. Protams, ir ļaudis, kam mani ieteikumi šķiet par grūtu, viņi tad ātri vien atgriežas pie tabletēm.”
Tie, kas ir gatavi, var saņemt arī sistēmisko vai šamanisko dziedināšanu, kas aptver problēmas dziļākus slāņus.
Elpa savieno pasaules
Klīstam pa dendrārija audzēm, priecājamies par neparastajiem stādījumiem. Pagaršojam tumšsārtās kizila ogas. Marija skaidro, ka tā ir īsta veselības deva, ne velti Kaukāza un citos kalnu apgabalos, kur aug kizila krūmi, ir ļoti daudz ilgdzīvotāju.
Marija noplūc valrieksta lapu, nedaudz to sarīvē, sasilda plaukstā un uzpūš elpu. Tā ir kā sasveicināšanās.
Viņa brīvi komunicē ar augiem jau kopš mazotnes, taču teic, ka to var iemācīties.
“Esmu izstrādājusi metodi, ko dēvēju par spēka apmaiņu ar augiem. Stundas laikā ikvienam varu iemācīt, kā, saelpojoties ar augu, sajust, kur tas rezonē manā ķermenī. Elpa savieno pilnīgi visu šajā pasaulē. Augs ieelpo cilvēka izelpoto gaisu, tajā pašā laikā dod mums savu smaržu. Kā jārīkojas? Izelpo – un tu sasveicinies ar dabu. Tad ieelpo – pasauli kopā ar tiem dabas spēkiem, ko tā šobrīd piedāvā. Kādu laiku šādi saelpojoties, piepeši jutīsi, tieši kurš augs ar tevi rezonē. Turklāt tas augs, kas šobrīd spēj tev palīdzēt, šķiet tāds kā spilgtāks, smaržīgāks, ar visām maņām pamanāmāks.
Ievelc gaisu un uzmanīgi ieklausies sevī, vēro. Iespējams, sajutīsi kādu vietu savā ķermenī. Nav jācenšas ar prātu izdomāt, kas tas ir par orgānu, vai tik nav kas slikts. Sajūti, kā ķermenī un enerģētiskajā laukā ieplūst spēks, enerģija. Svarīgi, cik lielā mērā sevi jūti – to smalko, kas ir mazliet ārpus ķermeņa, cik ļoti sev uzticies, vai iemācīto attīsti tālāk. Nereti cilvēks saka: drošāk taču izlasīt grāmatā, kam šis augs ir derīgs… Tad lai tā arī dara, ja tam tic vairāk.”
Ja bioenerģētiķe Marija gatavo individuālu tēju maisījumu, viņa izmanto vizualizāciju – “lai visi augi, kas iedarbojas uz konkrēto ķermenisko vainu, parādās laukā starp mani un konkrēto cilvēku. Es augus labi pazīstu, tāpēc man ir viegli vizualizēt auga tēlu un garu. Kurš no visiem der šim cilvēkam, nosaku pēc rezonanses – kurš augs labāk rezonē ar konkrēto cilvēku.”
Dzimta starp priedēm
Jau vairākus gadus Marija izmanto arī sistēmfenomenoloģijas metodi, veic tā dēvētos sistēmiskos sakārtojumus. Viņa to dēvē par šamanismu mūsdienu noformējumā.
“Arī šamanisms strādā ar iepriekšējo laiku notikumiem, kārto dzimtas un dvēseles lokus. Sakārtojot savus sistēmiskos laukus, atrisinās jautājumi, uz ko nav rastas atbildes gadiem ilgi. To panāk, izmantojot mūsdienīgas psihoenerģētiskas prakses, ko sauc par sistēmiskajiem sakārtojumiem. Šobrīd tas man šķiet ļoti svarīgi, jo padara cilvēku veselāku ne tikai ķermeniskā nozīmē, bet plašāk, sakārto enerģētisko pasauli. Var izlīdzināt attiecības dzimtā, dvēseles pagātnes samezglojumus, izlīgt ar pagātni un pasauli, atrast kontaktu ar savu būtību. ”
Interesanti, ka vasarā šo praksi, sistēmiskos izvietojumus Marija piedāvā veikt arī šeit mežā, Lāčupītes krastā. “Visādi eksperimentējam, jo dabā ir vairāk iespēju nekā telpās.”
Te mēdz notikt arī tā dēvētie šamaniskie rituāli – dzimtas vai pāra saliedēšana, vecās pieredzes atstāšana un dažādu resursu iegūšana. To dara, piesaistot dabas spēkus, kā arī stihijas no visām četrām debess pusēm.
Nejoko ar netveramo
Marija izlolojusi ideju, kā dendrārija unikalitāti savienot ar savām prasmēm augu jomā. Projektam devusi nosaukumu “Lāčupītes labsajūtas dārzs”. Nesen saņemts apstiprinājums, ka projektam tiks piešķirta nauda no Eiropas jūrlietu un zivsaimniecības fonda rīcības “Atbalsts vides resursu vairošanai vai izmantošanai, ietekmes uz vidi, kā arī klimata pārmaiņu mazināšanai”. Tas notiks, sadarbojoties biedrībām “Partnerība laukiem un jūrai” un “Moirunams”.
“Tā būs rehabilitācija dabā – cilvēks mācīsies ar dabu sadarboties, apgūs vienkāršas prakses, kā saņemt dabas spēku. Tāds apzināts atveseļošanās pasākums. Es šajā ceļā būšu pavadonis.
Māksliniekam esmu pasūtījusi izgatavot 12 koka tēlus, meža garus, ko novietosim šajā vidē. Garam varēs paskatīties acīs. Čūska, Spēka lācis, Vanaga acs, Pūce un citi. Es te dzīvojos kopš bērnības un šos meža garus esmu redzējusi, labi pazīstu. Bērnībā man šķita dīvaini, ka citi viņus neredz. Tagad gan ar tiešo redzi vairs neieraugu, bet jūtu, zinu, ka viņi te mitinās.
Esmu pamanījusi, ka arvien vairāk cilvēku saprot, ka šī pasaule ir kas vairāk, ka pastāv tā dēvētais smalkais plāns. Tās vairs nav zināšanas, kas pieejamas tikai ezoteriķiem. Nesen biju tirgū ar savām tējiņām. Pie blakus galda zemnieks pārdeva kartupeļus. Viņš uztvēra pavisam normāli, dzirdot, ka es pircējai skaidroju, ka viņas neveselības simptoms saistīts ar emocijām, bērnībā piedzīvoto vai iepriekšējām dzīvēm. Vienā brīdī zemnieks man piebalsoja, un mēs interesanti aprunājāmies par šīm tēmām.
Mūsu vibrācijas kļūst smalkākas, vairāk spējam just, uztveres areāls paplašinās. Tikai morālā stāja ne vienmēr tiek līdzi, ne visi ir pietiekami nobrieduši, lai godprātīgi attiektos pret netveramo pasauli. Diemžēl daudzi sāk izmantot to, ka spēj vairāk sajust, viņi sāk apmierināt savas ambīcijas, cenšas izpaust varu pār citiem. Pirms sākt strādāt ar enerģijām, iesaku tomēr tikt galā ar sava ego prasībām. Ja nodoms nav tīrs, neko labu tas nevar nest.”
Dodies mežā!
Iesaka Marija Blūma-Kauliņa
Arī vēlā rudenī mežā var atrast daudz ko veselībai derīgu. Der paņemt līdzi šķēres, sameklēt zaļās sūniņas un saudzīgi nogriezt virskārtu. Mājās sūniņas rūpīgi nomazgā un pievieno dārzeņu ēdienam vai zupai. Šāda piedeva bagātina uzturu, palīdz sakārtot zarnu traktu, regulē vēdera izeju, kā arī padara cilvēku noturīgu pret bakteriālām infekcijām.
Zemzālīte ir tāda kā zaļa skujiņa, kas rotājas virs zemes. Tā zaļo visu gadu. Labi der nervu sistēmas nostiprināšanai, ja uzlej kā tēju. Var izmantot arī auga saknītes.
Kadiķis ir spēkpilns visu gadu, turklāt enerģētiski attīra vislabāk no visiem skujkokiem. Izmanto ne tikai zilās ogas, bet arī skujas, miziņas un pat saknes, ja nu kāds kadiķis ir izvēlies no zemes vai tiek izrakts. Var pagatavot degvīna uzlējumu vai samalt pulverī. Skujiņas saberž piestā un pievieno tējai.
Mellenes lapas šobrīd vairs nav derīgas, bet mellenes mētras gan. Tās zaļo visu ziemu, joprojām ir dzīvas un dziedinošas. Der arī gremošanas problēmām un uzlabo vielmaiņu. Mētras sagriež sīkāk, pārlej ar verdošu ūdeni un notur 20 minūtes. Nevāra – lai auga labums paliek dzīvs. Ja kāds sirgst ar cukura diabētu, der sažāvēt mētras, samalt tās pulverī un lietot kā garšvielu pie ēdiena.
