“Aizfīrētie” vēlētāji 1
3. Saeimas vēlēšanas 1928. gadā atnāca ar jaunievedumiem, kuriem vajadzēja samazināt sarakstu plūdus. Turpmāk ērtā krēsla kārotājiem bija jāiemaksā 1000 latu drošības nauda, kuru varēja dabūt atpakaļ, ja no listes Saeimā iekļuva kaut vai tikai viens deputāts. Tika likvidēta arī sīko partiju un grupu nereti cerētā iespēja iegūt papildu (vai arī vienīgo) mandātu, pateicoties neizlietoto daļu skaitļu apvienošanai visos apgabalos. Iepriekšējās abās vēlēšanās atsevišķos apgabalos ievēlēja tikai 97 deputātus, bet trīs sadalīja starp sarakstiem, kuriem atsevišķos apgabalos šie atlikumi bija vislielākie, tomēr nepietiekami mandāta saņemšanai. Šī iespēja atsevišķus entuziastus iepriekš bija mudinājusi dzīties pēc balsīm arī apgabalos, kur tām nebija nekādu cerību iegūt mandātus. Šādi rīkojās, piemēram, baltiešu partijas, kandidēdamas Latgalē.
“Gandrīz visas partijas uzņēmušas platformās Satversmes grozīšanu. Tas tā smuki un vareni izklausās, bet, palasoties jaundibināto partiju rakstos, var likties, ka mūsu valsts pilna blēžu un zagļu, var likties, ka desmit gados esam gājuši tikai uz leju. Visiem šiem rakstiem nolūks viens – ar vislielāko neatlaidību un niknumu graut vienkāršā pilsoņa ticību savai valstij,” 1928. gada 25. augustā rakstīja “Jaunais Madonas Vēstnesis”.
1928. gadā startu uz Saeimu uzņēma 120 saraksti, kas gan bija mazāk, nekā iepriekš plānotie 225, tomēr joprojām daudzus rosināja teikt, ka “vecā slimība atkārtojas”.
No katriem 19 kandidātiem augstajā namā iekļūt varēja tikai viens, tāpēc cīņā tika lietoti dažādi paņēmieni. Piemēram, fenomenāli labi organizēto vācu vēlētāju vadība vairākus tūkstošus balsotāju iesēdināja vilcienā, aizvedot uz Rīgas Jūrmalu un dažas grupas – uz Jelgavu. Vēl lielāku skaitu vācu vēlētāju uz Jelgavu “aizfīrēja” no Liepājas. To darīja, lai palielinātu vācu balsu skaitu un iegūtu mandātu arī Zemgales apgabalā.
Startu uz Saeimu pirmo reizi uzņēma Latvijas Sieviešu nacionālā līga, un uzradās veselas četras jaunas sociālistu partijas. Pie trim kandidātu sarakstiem bija piesprausts vārds “katoļu”, daudz neatpalika arī pārējās grupas. Bija skaidrs, ka vismaz 70 listes (kā izrādījās, 66) paliks bez deputātiem. Vēlētāju atzinību tā arī neizpelnījās, piemēram, tautas veselības un tiesību aizstāvji jeb homeopāti, Latvijas tautas sapulce, Latgales bezpartijiskie zemnieki, krievu zemnieku apvienība un daudzi citi siltā Saeimas krēsla kārotāji. 3. Saeimas vēlēšanās pirmo reizi piedalījās divi radikālo komunistu saraksti, kas atņēma balsis LSDSP, kura tomēr ieguva 25 mandātus, otrajā vietā – LZS ar 16 vietām. Savukārt kreisajiem sarakstiem visvairāk atbalstītāju bijis apgabalos, kuri 1919. gadā visīsāko laiku vai nemaz nebija bijuši zem lielinieku jūga, balsojis arī pilsētu deklasētais proletariāts. Savukārt par LZS, kas nemainīgi bija populārākā partija uz laukiem, bija nodots 41% pilsonisko balsu.
