“Vēlētāji sarakstu plūdos” 1
Arī – “Saeimas kandidātu sarakstu mežā,” ar tik izmisīgiem virsrakstiem laikraksti iznāca 1925. gada augustā, kad kļuva skaidrs, ka Centrālajā vēlēšanu komisijā uz startu 2. Saeimas vēlēšanās pieteicies 141 saraksts (kā izrādījās, mandātus no tiem ieguva vien 48, bet 93 palika bešā), bet 59 atraidīti – galvenokārt Zemgales un Latgales apgabalos. Pavisam bēdīgi jau pašā sākumā klājās Apvienotajam pilsoņu saimnieciskajam sarakstam nr. 19, kas daudzās avīzēs tika attēlots kā zirgs ar nocirstu galvu. Alegorija nebija tālu no patiesības, jo sarakstam vardarbīgi tika atņemtas izredzes vēlēšanās pēc tam, kad no tā svītroja pirmo personu – slaveno mācītāju un dažādi vērtēto politiķi Andrievu Niedru, motivējot ar to, ka viņu nevar uzskatīt par Latvijas pilsoni.
“Un tā nu blakus nopietniem politiskiem darbiniekiem uzstāda savas kandidatūras arī savādnieki, kuri domā atraduši līdzekļus pret visām Latvijas kaitēm, gan godkārības pārņemti pilsoņi, gan dažāda veida politiski veikalnieki,” sašuta laikraksts “Balss” 1925. gada 18. augustā.
Latvijā pastāvēja ne vien vairāki saraksti, kas rūpējās par dažādu zemniecības sabiedrības daļu interesēm, bet arī dažādas konfesiju listes (atsevišķi pareizticīgo, vecticībnieku, baptistu, katoļu saraksti – turklāt katoļi latvieši vēl atšķēlās no katoļiem poļiem u. c.). Vidzemes, Kurzemes un Latgales latviešu zemnieku intereses pārstāvēja jau veselas piecas lielākas organizācijas un virkne mazāku. Tikpat raiba aina pavērās arī minoritāšu sarakstos – vienīgie, kas gāja vienoti un arī vēlēšanās piedalījās gandrīz simtprocentīgi, bija vācieši. Piemēram, Latgales apgabalā bija uzstādīti 34 saraksti – kopā 850 kandidātu, bet tikai vienam no 34 bija izredzes iekļūt Saeimā. Rīgā – 33 saraksti ar 440 kandidātiem, bet jāievēl bija vien 19. Gadījās saraksti ar trim “izblamējušamies” personām un pat pa listei ar vienu vienīgu “bezpartijisku” kandidātu – Vidzemes apgabalā tāds bija pilsoņa J. Salmiņa saraksts.
Kādi labumi gaidīja deputāta krēslā? Vispirms jau prāvā pamatalga – 23 000 rubļu (460 latu) mēnesī, arī ģimenes piemaksas, trīspadsmitā alga un piemaksas par komisiju sēžu apmeklēšanu (200 rubļu jeb četri lati par katru). Kopā mēnesī varēja nopelnīt 30 līdz 50 tūkstošus rubļu (600 līdz 1000 latu) un kur nu vēl perspektīvas, kas pavērās, kļūstot par ministru, vai, vēl labāk, iekļūstot kādas valsts bankas vai akciju sabiedrības valdē! Kopā no valsts budžeta Saeimas vajadzībām 20. gs. 20. gadu vidū bija atvēlēts apmēram miljons latu.
Taču jāņem vērā, ka arī vēlēšanu aģitācija partijām izmaksāja dārgi (pēc dažām aplēsēm, ne mazāk kā pusmiljonu rubļu (10 000 latu) katrai). Arī par iekļūšanu listēs reizēm nācās maksāt, jo dažām partijām tā veidojās vēlēšanu fonds – parastā takse esot bijusi 10 000 rubļu (200 latu) par vēlēšanu apgabalu.
Tomēr ne jau visi kandidāti bija savtīgi ampelmaņi vai politisku triku meistari. Ja var ticēt tā laika presei, priekšzīmīgs kandidāts bijis, piemēram, Oto Nonāca vadītās Latvijas Jaunzemnieku savienības biedrs Kristaps Bahmanis, kurš 1925. gada vasarā kājām ar ceļa somu mugurā un spieķi rokās apstaigājis no mājas uz māju visus Kurzemes zvejniekus, cītīgi stāstot par savu darbību un dodot padomus.
Pēc vēlēšanām varēja secināt, ka balsotāju aktivitāte ir pārvietojusies no laukiem uz pilsētām. Vislielāko talonu skaitu no citām listēm ieguva Valsts prezidents Jānis Čakste, viņam sekoja tautsaimnieks Kārlis Balodis un Ministru prezidents Kārlis Ulmanis. Tomēr – visvairāk Latgales apgabalā – bija arī jūtama tendence, ka ar sarakstu grozīšanu konkurējoša partija centās izcelt pretinieku sarakstos sev pieņemamas personas.
