“Galva reibst un acis apžilbst!” 1
“Pēdējos mēnešos mūs apciemo visādi daiļrunātāji. Nepietiek jau ar svētdienām vien, ir jāpieņem arī darbdienas, kas mums ir visai dārgas. Lielākie kungi brauc ar automobiļiem, ka benzīns vien nosmird, mazākie – pa dzelzceļiem un ar zirgiem, citi – pat kājām kuļas uz priekšu,” 1922. gada 3. oktobrī avīzē “Tautas Balss” vēsta kāds laikabiedrs.
Liela piekrišana vietējā publikā it visur Latvijā gan bijusi ministriem, pie kuriem varēja vērsties ar lūgumrakstiem. Piemēram, Vietalvā liela diena pienāca, kad tur 1922. gada 26. septembrī viesojās Ministru prezidents Zigfrīds Anna Meierovics (viens no Latviešu zemnieku savienības dibinātājiem), kurš pirmsvēlēšanu noskaņās stāstīja, ka “armija esot pamazināta, caur ko arī tās uzturēšana ievērojami samazinājusies, bet, Dievam žēl, ierēdņu armija vēl eksistē pilnā sastāvā, tomēr ir gan izredzes un cieša apņemšanās to vairāk kā uz pusi mazāku pataisīt”.
Līdzās LZS, Latvijas Sociāldemokrātiskajai strādnieku partijai (LSDSP), Kristīgo zemnieku un katoļu partijai no Latgales ietekmīgo politisko spēku spārnā varēja saskatīt Demokrātisko centru (DC), kura sarakstā 1922. gadā kandidēja arī tādi ievērojami un tautā cienīti politiķi kā Valsts prezidents Jānis Čakste, tā brīža Rīgas pilsētas galva Gustavs Zemgals un citi. Pavisam uz ietikšanu Saeimā 1922. gadā tiecās 88 kandidātu saraksti – Rīgā vien 23, lai gan galvaspilsētai bija tiesības sūtīt tikai 15 deputātus. Sarakstu izgatavošanai bija nepieciešami trīs miljoni rubļu (60 000 latu). Labējās pilsoņu aprindas pārstāvošais politiķis Arveds Bergs savā laikrakstā “Latvis” secināja: “Politiskās partijas taisni tagad pie mums pārdzīvo krīzi un daudzas ir jau piedzīvojušas bankrotu. Politisko partiju laiks pie mums vai nu jau pārgājis, vai nav vēl atnācis.” Bet jau pieminētais vietalvietis sašutumā izsaucās: “Nu sakiet – vai jel lielāka trakuma sērga var piemeklēt? Man galva reibst un acis apžilbst!”
Deputāta goda tīkotāju vidū netrūka arī tādu entuziastu, kuri, pēc kāda laikabiedra vērtējuma laikrakstā “Jaunais Rīts” 1922. gada 8. augustā, “ja daudz, tad prastu deputāta algu saņemt un to “Ritzā” nodzīvot, bet strādāt pie mūsu valsts uzbūves, kur vajadzīgas zināšanas un citas deputātam nepieciešamas īpašības – nē, to šie cilvēciņi nespēj un nekad nespēs”.
Gribētāju ietikt Saeimā vienkārši bija par daudz – ievērojamā statistiķa, arī pirmā Centrālās vēlēšanu komisijas priekšsēdētāja Marģera Skujenieka vārdiem runājot (līdz 1932. gadam viņš bija labējais sociāldemokrāts mazinieks, bet pēc tam – Progresīvās apvienības vadītājs; M. Skujenieks bija visu četru pirmskara Saeimu deputāts): “Vēlēšanās grib piedalīties vairākas politiski pilnīgi nesagatavotas grupas un pat personas.”
Jau pirms vēlēšanām bija skaidrs, ka vismaz 13 – 15 saraksti uzstādīti pilnīgi lieki (īstenībā nevienu mandātu neieguva 43 saraksti), prasot valstij daudzus tūkstošus rubļu un sagādājot iesniedzējiem apšaubāmo caurkrišanas prieku. Ņemot vērā, ka mandāta iegūšanai bija nepieciešams saņemt zināmu daudzumu balsu, kas mainījās atkarībā no iedzīvotāju skaita attiecīgajā vēlēšanu apgabalā, tikpat kā nekādu cerību nebija, piemēram, igauņiem, kuri bija uzstādījuši savas listes Rīgā un Vidzemē, lai gan visā valstī tajā laikā bija tikai nepilni 4000 igauņu – Latvijas pilsoņu. Ņemot vērā lielo Latgales partiju skaitu, maz iespēju iekļūt augstajā namā bija arī Latgales Zemnieku partijai (līderi H. Celmiņš, S. Kambala, J. Kindzulis), kuri agrārā jautājuma atrisinājumu Latgalē saskatīja lozungā: “Pārcelties uz Kurzemi un Vidzemi par valsts līdzekļiem!” Tāpat “caurkrišanas prieks” gaidīja (un sagaidīja) pulkvedi Jansonu, kurš gozējās listē viens pats. Vai arī “zemes rūķu” listi, kurā nebija neviena vārda, kas plašām aprindām pazīstams. Arī zvejnieku sarakstu, kurš “pilnīgi nemotivētā kārtā bija iesniegts Zemgalē – laikam cerot uz Lielupes makšķerētāju balsīm”.
Kā vēlāk secināja Valsts statistiskā pārvalde, 1. Saeimas vēlēšanas valsts maku paplucināja apmēram par 100 tūkstošiem latu (mazāk nekā Satversmes sapulces vēlēšanas), katram vēlētājam vidēji izmaksājot 10 santīmus (nepilnas četras zelta kapeikas). Uzvaru varēja svinēt LSDSP, aiz sevis atstājot LZS un DC, sociāldemokrātus maziniekus, Latgales kristīgos zemniekus un apvienotās vācu partijas. Liels skaits deputātu iekļuva Saeimā, vienīgi pateicoties sarakstu grozīšanai. Bieži citu partiju sarakstos bija sastopams, piemēram, bijušā Z. A. Meierovica valdības finanšu ministra, lata ieviesēja Ringolda Kalninga vārds. Savukārt sievietes tika konsekventi svītrotas no visiem sarakstiem.
