Grozāmās listes “sastingušo” vietā 1
“Visa mūsu Latvija beidzamā laikā pārvērtusies par tirgus laukumu vai cirkus arēnu, kur notiek cīņas milzu stiprinieku vai mazu pundurīšu starpā,” šie novērojumi par 1. Saeimas priekšvēlēšanu drudzi Latvijā pirms 92 gadiem publicēti avīzē “Tautas Balss”. Latvijas iedzīvotājiem tad jau bija pirmā vēlēšanu pieredze neatkarīgā valstī, izvēloties priekšstāvjus Satversmes sapulcē 1920. gadā.
Reizēm sūrojamies par grūtajiem dzīves apstākļiem mūsdienās, bet jāatceras, ka mūsu vecvecāki jauno Latvijas valsti veidoja apstākļos, kad nebija gandrīz nekā – kā reiz rakstīja Marģers Skujenieks, “kad 1918. gadā nodibinājās neatkarīgā Latvija, tad mūsu zeme bija izpostīta, iedzīvotāju atstāta un bezgala nabaga”. Galvenās rūpes bija sagādāt dienišķo maizi un izdzīvot apstākļos, kad pasaule bija tik ļoti mainījusies. Pie urnām toreiz devās 85% balsstiesīgo (tik liela aktivitāte vairs netika piedzīvota līdz pat 5. Saeimas vēlēšanām 1993. gadā, kurās piedalījās gandrīz 90% vēlētāju).
Savukārt 1. Saeimas vēlēšanas 1922. gadā sakrita ar laiku, kad valstī notika būtiskas diskusijas par agrāro reformu, lata ieviešanu, karā izpostīto apgabalu atjaunošanu. Vēlēšanas tad gan noritēja jau krietni atšķirīgāk nekā 1920. gadā. Tās joprojām bija vispārīgas, vienlīdzīgas, tiešas un proporcionālas, tomēr vairs netika sastādīti vēlētāju saraksti, ļaujot pašvaldību iestādēm ietaupīt apmēram desmit miljonus rubļu (200 000 latu). Vēlēt varēja katrs 21 gadu sasniedzis pilsonis, ja šīs tiesības spēja pierādīt ar Latvijas pasi, kurā iespieda attiecīgu zīmogu. Balsot drīkstēja jebkurā vietā, kur viņš vēlēšanu dienā atradās.
Latvijas ļoti demokrātiskais vēlēšanu likums ļāva tajās sevi pieteikt kā partijām, tā dažādām sabiedriskām un saimnieciskām un pat atsevišķu personu grupām – ja tās savam sarakstam spēja savākt 100 parakstītāju –, to nepieciešamības gadījumā varēja izdarīt pat stundas laikā. Iepriekš “sastingušo” vēlēšanu sarakstu vietā 1922. gadā ieviesa “grozāmās listes”. Saņemot šos sarakstus, kas neilgi pirms vēlēšanām tika nosūtīti uz visiem iecirkņiem un pēc tam nogādāti katram vēlētājam mājās, vēlētājam bija tiesības svītrot jebkuru no kandidātiem un vietā ierakstīt citu no tā paša saraksta vai no citas (konkurējošās) partijas listes. Iepriekš strīdos gan bija izskanējis, ka šī iespēja var sagrozīt galvas pašiem vēlētājiem, kuri vairākumā nemaz nejēgs to izdarīt, un tad liels skaits vēlēšanu zīmju izrādīsies nederīgas. Šādu gadījumu netrūka, tomēr turpmākajos gados lielākoties drīzāk piepildījās bažas par to, ka sarakstu grozīšanas iespēju izmanīgi ļaudis pamanīsies izmantot politiskiem mērķiem, lai iedabūtu Saeimā vēlamās personas un citas atkal “noslidinātu” listē uz leju.
