Pārvērtību gads. “LA” analizē 13. Saeimas pirmo gadu 2
Pirmo gadadienu trešdien 13. Saeima sagaidīs vairāku sabiedrības grupu protestu priekšvakarā – veselības nozares pārstāvji sola piketēt, jo nav saņēmuši likumā solīto atalgojuma pieaugumu, bet vairāku pašvaldību iedzīvotāji nav mierā ar piedāvātajām jauno novadu robežām.
Nesen bijušais premjers Māris Kučinskis (ZZS) Saeimas sēdē teica: “Tas [budžeta projekts] ir apliecinājums tam, ka visi tie solījumi, par ko daudzi nopirka vietas šajā parlamentā, nav izpildāmi.”
Viņš “Latvijas Avīzei” pieļāva – ja pirms vēlēšanām nebūtu jauno partiju populistisko un neizpildāmo paziņojumu, spēku samērs parlamentā būtu citāds.
Dienā, kad pirms gada Saeima sanāca uz pirmo sēdi, tajā ievēlētās partijas vēl nebija vienojušās par valdošās koalīcijas sastāvu. Sarežģītās sarunās vairākums tomēr bija saskaņojis Saeimas prezidija sastāvu un norunājis, ka parlamenta komisiju vadībā amatus sadalīs starp visām septiņām frakcijām.
Uz Saeimas priekšsēdētāja vietu toreiz bija izvirzītas divas kandidātes – Ināra Mūrniece, kura jau 12. Saeimā ieņēma šo posteni, un Dagmāra Beitnere-Le Galla (JKP). I. Mūrnieci ievēlēja ar Nacionālās apvienības (NA), “Jaunās Vienotības” (“JV”), “Attīstībai/Par” (“AP”) un Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) balsīm.
Rezultātu ietekmēja tas, ka balsojumā nepiedalījās “Saskaņa”, kura pēc tam arī ieguva vietu prezidijā. Taču tajā nav pārstāvēta ZZS un “KPV LV”.
Komisiju vadībā tika ievērota vienošanās par visu partiju proporcionalitāti, ko vēlāk izjauca “KPV LV” šķelšanās. Gada laikā septiņi parlamentārieši – Aldis Gobzems, Linda Liepiņa, Karina Sprūde un Didzis Šmits (visi ievēlēti no “KPV LV”), Anda Čakša (ievēlēta no ZZS, pievienojusies “Jaunajai Vienotībai”), Inguna Rībena (no Nacionālās apvienības), Jūlija Stepaņenko (no “Saskaņas”) – jau kļuvuši par neatkarīgajiem deputātiem.
Lepojas ar sasniegto bez ZZS
Jaunās konservatīvās partijas (JKP) frakcijas vadītāja Juta Strīķe “LA” atzina, ka ne visas priekšvēlēšanu apņemšanās ir izpildāmas, jo partijai nav vairākuma Saeimā un ir jāstrādā piecu politisko spēku koalīcijā.
Taču lielākais sasniegums esot, ka JKP uzstājības dēļ ZZS palika opozīcijā, ko tagad novērtējot arī citi partneri.
Tas esot ļāvis īstenot daudzas lietas, kas koalīcijā ar ZZS nebūtu iespējams, pieļāva vairāku partiju pārstāvji, kā pirmo minot Egila Levita ievēlēšanu Valsts prezidenta amatā.
Koalīcija vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra Jura Pūces (“AP”) neatlaidības iespaidā apņēmusies veikt pašvaldību reformu, samazinot novadu skaitu, kam pretojās ZZS. Šī Saeima ir pieņēmusi grozījumus Iepakojuma likumā, paredzot dzērienu iepakojuma depozīta sistēmas ieviešanu.
Tautsaimniecības komisijas priekšsēdētājs Jānis Vitenbergs (“KPV LV”) to uzskata par vēsturisku lēmumu, uz ko gaidīts vairāk nekā 15 gadus. Ne mazāk vēsturiski esot arī tas, ka beidzot varēs iegādāties jaunus elektrovilcienus, ar ko lepojas JKP. 13. Saeima ir paplašinājusi Valsts kontroles pilnvaras, dodot iespēju tai lemt par zaudējumu piedziņu no amatpersonām.
Arī Konkurences padomei tagad ir tiesības sodīt valsts un pašvaldību uzņēmumus par noteikumu pārkāpšanu, norādīja “AP” frakcijas vadītājs Daniels Pavļuts.
Nav pamata apgalvot, ka nekas no tā nebūtu izdarīts, ja valdībā būtu arī ZZS. Nacionālā apvienība un “Jaunā Vienotība” pirms gada aicināja veidot visu sešu labējo partiju valdību, nevienu no tām neatstājot ārpusē. M. Kučinskis, kurš ir arī Nacionālās drošības komisijas priekšsēdis, uzsver, ka ZZS arī opozīcijā atbalstot valstiski svarīgus lēmumus, kas saistīti ar valsts drošības interesēm, finanšu uzraudzības sakārtošanu. ZZS deputāti balsoja arī par Santas Purgailes apstiprināšanu Finanšu un kapitāla tirgus komisijas (FKTK) vadītājas amatā.
K. Kariņa vadītajai valdībai ir jārēķinās ne tikai ar sarežģīto lēmumu saskaņošanas procesu starp pieciem partneriem, bet arī ar lielu pretdarbību valdībai, ko uzsver arī NA frakcijas vadītājs Raivis Dzintars.
Viņu nepametot sajūta, ka “sabiedrība, iespējams, tiek mērķtiecīgi kūdīta, kultivējot pārspīlējumus un viltus ziņas, nolūkā panākt varas maiņu Latvijā”.
Valsts finansējuma palielināšana partijām nav populāra, bet tā esot sabiedrības interesēs, jo tad, ja kāds no tā cietīšot, tie būs politbiznesmeņi, kas vēlas padarīt partijas atkarīgas, uzskata R. Dzintars. Viņaprāt, “dažiem neder šī Saeima un šī valdība, un viņi darīs visu, lai atgūtu ietekmi”.
Vecās partijas neatļāvās solīt
“Priekšvēlēšanu kampaņā skaļāki bija tie, kuri solīja pārmaiņas un visu veco dabūt projām,” atceroties 2018. gada vasaru, teica M. Kučinskis.
Viņaprāt, toreizējām varas partijām ZZS, NA un “Vienotībai” nebija ko likt pretim, jo tās nevarēja atļauties solīt neizpildāmas lietas, par ko vēlāk būs jāatbild.
Toreizējo valdības partiju solījumi patiešām bija diezgan piesardzīgi. NA, piemēram, apņēmās turpināt pāreju uz mācībām valsts valodā visos izglītības līmeņos, par ko partijas jau ir vienojušās. Grūtāk novērtēt centienus panākt, lai Latvijā atgriežas no tās aizbraukušie pilsoņi, kā arī Latvijas veidošanu par ģimenēm draudzīgāko valsti Eiropā.
“JV” cerēja, ka tā 13. Saeimā radīs apstākļus vidējās algas pieaugumam valstī līdz 1500 eiro. Tagad opozīcijas deputāti norāda uz tiesībsarga Jura Jansona izmisīgajiem centieniem panākt nabadzības novēršanu. Toreizējā premjera partija ZZS solīja “īstenot policentrisku reģionu attīstību, atbalstot pilsētu, lauku ekonomisko un sociālo sadarbību”. Tā par šīs valdības prioritāti – pašvaldību reformu – ierakstīts ZZS programmā.
Savukārt jaunie spēki – jo īpaši JKP un “KPV LV” – solīja likvidēt koalīcijas padomi, kas joprojām darbojas, bet tikai ar citu nosaukumu, kā arī samazināt ministriju skaitu. Par to iekšlietu ministrs Sandis Ģirģens (“KPV LV”) pirms pāris mēnešiem gan ierunājās, aicinot sākt ar Iekšlietu un Tieslietu ministriju apvienošanu.
Taču tā drīzāk bija viņa publiska reakcija uz kādu slēgtajā koalīcijas sēdē izteiktu asāku tieslietu ministra Jāņa Bordāna (JKP) repliku, jo šim paziņojumam nesekoja plašāka diskusija koalīcijā.
JKP vēl gribēja izveidot spēcīgu Nacionālās drošības biroju, apvienojot vairākas tiesībsargājošās iestādes. J. Strīķe apgalvoja, ka partija neesot pret ministriju apvienošanu un ierēdņu skaita samazināšanu, tikai tagad esot citas prioritātes. J. Bordāns, piemēram, esot panācis atbalstu arī speciālās komercstrīdu un finanšu noziegumu lietu izskatīšanas tiesas izveidei. “KPV LV” savukārt bija noskaņota apvienot valsts augstskolas vienā Latvijas Nacionālajā universitātē, kā arī pārņemt visas skolas valsts pārziņā.
Palielināt minimālo algu un neapliekamo minimumu līdz 500 eiro mēnesī vēlējās ne tikai JKP, bet arī “AP”. Valdības partijas vienojušās minimālo algu līdz 500 eiro celt no 2021. gada, bet nākamajā gadā līdz 300 eiro palielināt diferencēto neapliekamo minimumu.
“AP” “pirmajā piegājienā” neizdevās iegūt Saeimas vairākuma atbalstu sev svarīgajam Dzīvesbiedru likumprojektam, kā arī automātiskai pilsonības piešķiršanai nepilsoņu bērniem līdz 15 gadu vecumam. Taču par panākumu “AP” vadība uzskata jau to, ka Saeima nolēmusi izbeigt nepilsoņu statusa piešķiršanu Latvijā dzimušajiem nepilsoņu bērniem no nākamā gada.
Opozīcijā solīto nevar izpildīt
“Saskaņas” programma tika sagatavota laikā, kad tā bija noticējusi iespējai beidzot nonākt valdībā, kā premjera kandidātu piesaistot bijušo domnīcas “Certus” vadītāju Vjačeslavu Dombrovski. Viņa vadībā tapa profesionāli sagatavots dokuments – tajā liels uzsvars bija uz ekonomisko un arī reģionu attīstību, veidojot deviņus reģionus ap lielajām pilsētām.
Taču “Saskaņa” ne tikai neiekļuva valdībā, bet arī piedzīvoja krīzi partijā, kas gan saistīta ar tās darbību Rīgas domē.
“Saskaņas” līderis Jānis Urbanovičs atzina, ka pašsaprotamu iemeslu dēļ opozīcijā nav iespējams izpildīt solīto, taču vēlēšanu kampaņa ar tai raksturīgajām politiskajām diskusijām medijos ir bijusi iespēja prezentēt savas labās idejas. “Ja mēs būtu pie varas, mēs to varētu izpildīt. Taču mēs esam opozīcijā un cenšamies uzrādīt varas neatbilstību. Tas ir tas, ar ko mēs tagad nodarbojamies,” sacīja Ivars Zariņš (“Saskaņa”).
Ar viņu runāšanā no Saeimas tribīnes var sacensties vien varbūt A. Gobzems, kurš bija “KPV LV” premjera kandidāts, bet valdību izveidot viņam neizdevās.
Uz vaicāto par pirmsvēlēšanu solījumu izpildi A. Gobzems “LA” atbildēja: “Jautājums ir nekorekts un populistisks. Es to solīju partijas vārdā, bet no tās mani izslēdza, jo es gribēju turēties pie mūsu solījumiem.
Esmu balsojis par visiem lēmumiem, kas saistīti ar OIK atcelšanu.”
“KPV LV” frakcijā vairs nav arī Didža Šmita, kurš apgalvo, ka viņa un partijas ceļi šķīrušies tieši tāpēc, ka tā nav bijusi gatava īstenot pirms vēlēšanām solīto. Toreiz jaunie spēki gribēja pārņemt varu un nomainīt veco politisko eliti, bet tā vietā “KPV LV” esot devusi iespēju “Vienotībai” kļūt par valdošo partiju un strādājot ar to kopā.
“KPV LV” politiskā seja tiešām visvairāk atšķiras no tās, ar kādu tā pieteica sevi vēlēšanās. “KPV LV” demonstrē sevi kā pragmatisku partneri, kas uzņēmies atbildību par tādām nozarēm kā iekšlietas, labklājība un ekonomika, – tās darba kārtībā ir arī tādi smagi jautājumi kā publisko iepirkumu procedūras uzlabošana, lai izvairītos no karteļu veidošanas riskiem nākotnē. Apņemšanās atcelt elektroenerģijas obligāto iepirkuma komponenti (OIK), kas bija vairāku partiju priekšvēlēšanu karogs, nav aizmirsta, bet tagad tiek solīta tikai no 2021. gada.
