Māra Libeka: Ainažu psihoneiroloģiskā slimnīca – Saeimas jājamzirdziņš 7
Ainažu psihoneiroloģiskā slimnīca ir kļuvusi par Saeimas deputātu jājamzirdziņu, kuru kustina tad viena, tad otra komisija. Šajās sēdēs, kuru saturs un uzaicinātie personāži ir vieni un tie paši, var gari un plaši izrunāties par visu ko un beigās secināt, ka īstais vīrs, kurš visu atrisinās, ir Ministru prezidents un veselības ministra pienākumu pildītājs Māris Kučinskis. Raksta viņam vēstuli, lai liek Veselības ministrijai mēneša laikā izstrādāt rīcības plānu, kā uzlabot situāciju bērnu psihoneiroloģiskajā ārstēšanā! Vēstulē lasāmi arī vēl citi uzdevumi, kurus Kučinskis droši vien nodos risināt ministrijas valsts sekretāram, savukārt viņš – savai vietniecei Dainai Mūrmanei-Umbraško, kura varonīgi stiepj uz savas muguras uzkrauto nastu un spiesta deputātiem ik pa laikam taisnoties, ja no nastas kas izkritis nepamanīts. Bet Saeimas deputāts Renārs Putniņš (“Vienotība”) vicina gaisā savu pātadziņu, saukdams, ka Veselības ministrija esot nespējīga, novājināta un impotenta, bet izliekas nemanām, ka arī pats pie tās “impotences” vainojams kā parlamentārais sekretārs ministres Ingrīdas Circenes valdīšanas laikā un valdības vadītājas Laimdotas Straujumas padomdevējs.
Faktiski galvenais stāsts ir par bērnu psihiatrijas speciālistiem, kuri jādabū uz Ainažiem. Ārstam Jānim Bojāram, kurš no 1. marta tur vairs nestrādās, ceļš no mājām uz slimnīcu un atpakaļ bija 250 kilometri. Ja to veic piecas dienas nedēļā, tad, viņš saka, no tās naudas, ko viņš nopelnīja slimnīcā, teju pieticis rēķinu apmaksai. Acīmredzot tāpēc strādājis tikai divreiz nedēļā, bet pārējā laikā pelnījis, lai sanāk arī apģērbam un ēdienam.
Bērnu psihiatriem darba piedāvājumu netrūkst. Valstī sertificēto psihiatru cunftē ir 50 ārstu, bet līgumattiecībās ar Nacionālo veselības dienestu ir tikai 16 no viņiem. Pārējie atraduši daudz labāk atalgotu darbu savās privātajās praksēs vai privātajās ārstniecības iestādēs. Daļa ir aizgājusi pelnītā atpūtā.
Tiesībsargs Juris Jansons savā ziņojumā 2011. gadā skaidroja Saeimas deputātiem situāciju bērnu psihoneiroloģiskajās slimnīcās, izgaismojot lielāko daļu no tām problēmām, kas patlaban atkal tiek maltas Saeimas komisijas sēdēs. Starp citu, Jansons to, ka kopš tā laika nekas nav mainījies, atgādināja trešdien, paužot savu viedokli par Ainažu slimnīcu Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas sēdē. Viņš mēģināja atsvaidzināt ne tikai ilggadējo deputātu iesūnojušo atmiņu, bet mudināja arī līdzās sēdošo Latvijas Ārstu biedrības prezidentu Pēteri Apini pārorientēties no sazvērestības teoriju meklēšanas, ka slimnīcas ēku kāds grasoties pārvērst par SPA viesnīcu, uz rūpēm par veselības aprūpes sistēmas un ārstu kvalifikācijas pastāvīgu pilnveidošanu, kā arī pielikt savas pūles bērnu psihiatru piesaistīšanā Ainažiem.
Veselības ministrija kopā ar Nacionālo veselības dienestu patlaban uzrunājot ārstus. Ir plāns Ainažu slimnīcu pievienot Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centram, gaisā plīvo ideja par rehabilitācijas centru slimnīcas vietā. Shēmas ir dažādas, bet tās ir tikai formāli risinājumi, ja nebūs paša galvenā – ārstu. Par vidējā medicīnas personāla pastāvēšanu pagaidām nav uztraukumu.
To, ka nav speciālistu, nevar pārmest tikai Veselības ministrijai. Tā ir arī ilggadējo Saeimas deputātu atbildība, un to nevajadzētu novelt no saviem pleciem, rakstot vēstuli Kučinskim un auklējot ideju par slimnīcu apvienošanu cerībā, ka Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centra vadītājs Jānis Buģins atvedīs ārstus uz Ainažiem.
Katastrofu bērnu psihiatrijā ir pamanījis ne tikai tiesībsargs un valsts galvenais psihiatrs Elmārs Tērauds, bet arī Lauku ģimenes ārstu asociācijas vadītāja Līga Kozlovska: “Ģimenes ārstiem nav kur aizsūtīt ārstēties bērnus ar smagām psihiskām diagnozēm, nemaz nerunājot par atkarības problēmām. Saņemam vēstules no skolas: dariet ko gribat, mēs to bērnu vairs atpakaļ neņemsim!” Šīs problēmas nevar atrisināt mēneša vai divu laikā, kā to vēlas Saeimas Sociālo un darba lietu komisija. Visticamāk, arī pusgada laikā ne, un tās nevar uzgrūst tikai izpildinstitūcijām. Politiķi ir tie, kuriem tiesībsargs par tām ir ziņojis ne reizi vien, bet tikai tagad atjēgušies, ka jāsāk taču kaut ko darīt. Sak, mēs paskatīsimies, kā tas Kučinskis tiks galā!
