Māris Zanders: Saeimai jāpalīdz emocijas pārvērst rīcībā 11
Māris Zanders, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Saeimas 19. janvāra sēdes darba kārtībā iekļauts Latvijas pilsoņu kolektīvais iesniegums “Aizliegt ieņemt amatus valsts un pašvaldību institūcijās prokremliski noskaņotām personām”. Šis ierosinājums iekļaujas to ideju klāstā, par kurām var teikt: iecere ir tikpat pareiza un atbalstāma, cik grūti praktiski īstenojama.
Krievijas uzbrukums Ukrainai, protams, rada specifisku kontekstu, tomēr faktiski runa ir par problēmu, ar kuru nepatīkami regulāri saskaras arī citas Rietumu demokrātijas. Proti, arvien ir personāži valsts pārvaldē – pat spēka struktūrās –, kas vai nu nodod valsti, spiegojot citas valsts labā, vai līdzdarbojas kaut kādos visu veidu radikāļu grupējumos, kuri uzskata par iespējamu vardarbību savu mērķu sasniegšanā. Un mēs redzam, ka kopumā nākas paļauties uz konkrētās valsts drošības dienestu profesionalitāti, jo īsti labu instrumentu normatīva regulējuma formā nav.
Būsim reālisti: gudrākie un tādēļ bīstamākie vispār paklusē. Te var piebilst, ka neesmu pārliecināts, vai visi svinīgā solījuma devēji starp Saeimas deputātiem patiešām grasās šo solījumu pildīt. Savukārt, ja runa ir par dažādām atklāsmēm sociālajās platformās, tad šo atklāsmju izmantošana par argumentu un pierādījumu, kā liecina pasaules prakse, visbiežāk beidzas ar bezgalīgām diskusijām par vārda brīvību. Viņam sliktākajā gadījumā atklāsmju autors vienmēr var paziņot, ka patiesībā tā nedomā, ka ir pajokojis vai vēlējies pievērst sev uzmanību. Cik es zinu, nekur pasaulē nav likumdošanas (un šaubos, vai tāda nepieciešama), kas noteiktu, kas ir stulbi, nepieņemami joki un kas nav. Ir zināmas iespējas un prakse (ja atceramies Nika Endziņa notiesāšanu) cīnīties pret viltus ziņām, it īpaši, ja tās publicētas peļņas gūšanas nolūkā, savukārt ja runa ir par viedokļa paušanu (piemēram, “Krievija ir dižākā valsts pasaulē, kurai vienmēr ir taisnība”), tad baidos, ka juridiski to kvalificēt kā normatīvā regulējamu pārkāpumu ir teju vai neiespējami.
Vai šo un vēl citu iemeslu dēļ pilsoņu grupas iesniegumā paustais un līdzīgas ievirzes idejas nav realizējamas? Kopumā esmu ļoti skeptisks, tomēr nebūtu pareizi arī uzreiz, kā saka, mest plinti krūmos. Neesmu jurists, tādēļ varu tikai izteikt dažas rekomendācijas.
Vieglāk īstenojamā – mazliet citādi formulēt kritērijus. Iniciatīvas tekstā tie skan tā: “atbalsta Krievijas īstenoto agresiju pret Ukrainu (tajā skaitā Krievijas īstenoto Krimas aneksiju)”. Man šķistu loģiskāk “atbalsta Krievijas ārpolitiku, kas vērsta uz citu valstu teritoriālās nedalāmības izmaiņām”, jo, ja cilvēks atbalsta Krievijas īstenoto, piemēram, Gruzijas teritorijas okupāciju, tad tas, ka viņš paklusē par Ukrainu un Krimu, neko nemaina. Formulējumu “atbalsta” derētu papildināt “ar saviem izteikumiem un rīcību”, jo atbalstīt var arī domās, savukārt juridiski korekti vispār runāt par to, ko cilvēks domā, nav iespējams. “Atbalsta Krievijas varas institūciju un amatpersonu naidīgos izteikumus un propagandu”. Šādi neder. Pirmkārt, man nav skaidrs, kādēļ dažādu “zvaigžņu”, sportistu un t.s. kultūras darbinieku murgi ir mazāk kaitīgi. Otrkārt, “naidīgi izteikumi un propaganda” ir pārāk plašs formulējums.
Būtu noderīgi iepazīties ar Ukrainas parlamenta 2022. gada 3. martā pieņemtajiem diviem likumiem (Nr. 2108-IX un Nr. 2107-IX), kas skar ne tikai sadarbību ar Krievijas okupantiem, bet arī “agresorvalsts propagandas izplatīšanu”. Te gan nepieciešamas labas ukraiņu valodas zināšanas (ASV Kongresa bibliotēkas datubāzē angļu valodā ir tikai kopsavilkumi) – man tādu nav, tādēļ paklusēšu. Tāpat mūsu gudrajām galvām (tas bez ironijas) vajadzētu palūkoties, vai un kā te var noderēt Satversmes 116. pants, kas nosaka, ka personas tiesības, tostarp slavenajā 100. pantā minētās, var ierobežot, “lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību…” 2022. gada 11. augustā Saeima pieņēma paziņojumu, kurā atzīst Krieviju par terorismu atbalstošu valsti. Šī gan bija tikai politiska deklarācija. Mums arī ir Publisku izklaides un svētku pasākumu drošības likums, kas jau liedz “sludināt vardarbību, naidu… propagandēt karu”. Runa ir par specifiski publiskiem pasākumiem, bet varbūt ir iespēja, tēlaini izsakoties, klucīšus salikt kopā.
