Māris Zanders: Vai noraidošajā attieksmē pret Saeimu mēs nejaucam kopā nepatiku pret konkrētām partijām un politiķiem un parlamentāro sistēmu kopumā? 15
Māris Zanders, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Apzinoties, cik skeptiski Latvijas sabiedrības vairākums vērtē parlamentu, Saeimas 100. jubilejas gads, ko 18. janvārī aizsāka ekspertu diskusija, manuprāt, ir nozīmīga tēma.
Pirmkārt, tā varētu būt stimuls pārdomāt, vai noraidošajā attieksmē pret Saeimu mēs nejaucam kopā nepatiku pret konkrētām partijām un politiķiem un parlamentāro sistēmu kopumā.
Man personīgi visnotaļ interesanti liekas tādi parlamentārās demokrātijas kritiķi kā vācu jurists Karls Šmits (1888–1985), tomēr jāatzīst, ka šāds modelis joprojām ir būtisks līdzsvarojošs elements politisko nāciju dzīvē.
Turklāt dažādās situācijās. Piemēram, šobrīd Meksikā un Tunisijā ir pie varas divi vīri, kuru principialitāti (vai stūrgalvību…) un vienaldzību pret mantiskiem labumiem atzīst pat viņu oponenti. Tomēr problēma ir tā, ka attiecīgi Andress Manuels Obradors un Kaiss Saieds savu neaptraipīto reputāciju uzskata par alibi ne tikai cīņā pret politiski ekonomiskajām elitēm, bet ar pilsonisko sabiedrību.
Citiem vārdiem sakot, vadoņi var arī nebūt kāri uz naudu, tomēr diemžēl šīs slavējamās īpašības nereti rada paštaisnumu un pārspīlētu misijas apziņu.
Parlamenti šādos gadījumos – lai kādi tie būtu – vadoņu nelāgākos impulsus slāpē.
Pagājušā gada nogalē Čīlē par prezidentu kļuva Gabriels Boričs, par kuru “The Economist” ironizēja, ka viņa programmā vairākkārtīgi biežāk minēti t. s. džendera, nevis ekonomiskās attīstības jautājumi. Un atkal – lai gan virknē tēmu es personīgi kreisiem radikāļiem pat simpatizēju, grūti noliegt, ka labi vien ir, ka Čīlē ir normāli funkcionējošs parlaments, kurā Boričam nav vairākuma…
Citiem vārdiem sakot, mēs varam pēc sirds patikas vingrināt savas latviešu valodas prasmes, izdomājot apzīmējumus Saeimas deputātiem, tomēr tas nenozīmē, ka parlamentārais modelis ir reducējams uz nevajadzīgiem partiju kašķiem.
Otrkārt, Saeimas simtgade ir labs iemesls arī apsvērt, vai mēs bieži neidealizējam savu pagātni. Proti, man vairākkārt nācies dzirdēt apgalvojumu, ka, lūk, mūsdienu Latvijā – atšķirībā no starpkaru posma – vairs neesot valstsvīru, esot tikai politiķi. Man nav ilūziju par jaunāko laiku Latvijas politisko floru un faunu, tomēr šis pagātnes “zelta laikmeta” modelis ir, atvainojiet, vienkāršots.
Arī tolaik netrūka skandālu, savtīguma un šaursirdības, turklāt arī starp redzamākajiem tā laika personāžiem.
Vēstures zinātņu doktors Jānis Šiliņš savulaik (“Latvijas Arhīvi”, 2015. gada 3/4 numurs) publicēja vērtīgu tekstu par latviešu strēlnieku “tēvu”, arī aizsardzības ministru Jāni Goldmani, kuru viņa kolēģi Saeimā 1928. gadā izdeva tiesāšanai par finansiālas dabas nesmukumiem.
Iespējams, ka šādā likteņa pavērsienā sava nozīme bija arī Goldmaņa sliktajām attiecībām ar Ulmani, tomēr runa ir par nepieciešamību neidealizēt “Latvijas laiku”.
Tolaik politiskajām aprindām pietuvinātā rakstniece Īvande Kaija dienasgrāmatā rakstīja par vēl citiem šodienas skatījumā par jaunlaiku politiķiem nesalīdzināmi pārākiem valstsvīriem: “Par Ulmaņa un Čakstes nesaskaņu jau runā visa mūsu pasaule, un vāci smej, tā taču nedrīkstot būt. Kad sarīko oficiālus rautus sveštautiešiem, tad nekad abi nav kopā. Č. pie U. nenāk, bet U. pie Č. gan iet. Č. kundze esot nemierā, ka viņiem sliktāks automobilis kā Ulmanim. Stāsta anekdotes: Č. kundze žēlojas, ka sabiedrotie Ulmanim dod ordeņus un goda zīmes, viņas vīram ne; uz U. taisa atentātus, uz viņas vīru – ne!”
Piemērus var turpināt, tomēr lūgums saprast pareizi – nav mans mērķis kaut kā pazemināt neatkarīgās Latvijas pirmo politisko eliti vai attaisnot pašreizējo.
Nē, es tikai vēlos akcentēt, ka parlamentārisms vienmēr ir bijis, ir un būs grūts uzdevums, kurā neiztrūks kļūdu un sarūgtinājumu.
Un tomēr – mēs varam (varbūt pat vajag?) diskutēt par vēlēšanu sistēmu, par politisko partiju un lobiju regulējumu, galu galā mēs varam (varbūt pat vajag?) regulāri un sūri izlamāt savus politiskos priekšstāvjus, tomēr kopumā parlamentārā sistēma ir sevi attaisnojusi.
Neviens mums neliek Saeimas jubilejā kaut kā uzslavēt tās pašreizējos iemītniekus parlamentārās sistēmas kā tādas nopelnu dēļ, bet mēs varam, piemēram, uzzināt sev ko jaunu un vērtīgu, uzklausot vēsturniekus un tiesību ekspertus.
