Māris Zanders: Saeima kvēlo dziļās jūtās pret Sv. Pētera baznīcu 3
Māris Zanders, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Šī gada 19. novembrī Lielbritānijas valdības Vides, pārtikas un lauku jautājumu departamenta interneta vietnē tika publicēta informācija, ka, balstoties uz zinātnieku atzinumu, turpmāk Apvienotajā Karalistē dzīvo būtņu, kuriem raksturīgs jūtīgums (sentience), sarakstu papildinās omāri un astoņkāji. Zināmā mērā priecīgs notikums – puslīdz saprātīgu būtņu kompānijai jauns papildinājums. Sāku lasīt Saeimas pēdējo sēžu stenogrammas un radās sajūtu, ka no šīs kompānijas derētu izslēgt dažus cilvēkveidīgus indivīdus. Nu, lai astoņkāji nejustos neērti.
Runa ir par likumprojektu “Rīgas Svētā Pētera baznīcas likums”. Esmu diezgan drošs par to, ka vairumu lasītāju pirmkārt un galvenokārt interesē, lai šis kultūras piemineklis un viens no Latvijas galvaspilsētas simboliem tiktu uzturēts pienācīgā kārtībā, veikti visi nepieciešami rekonstrukcijas darbi. Savukārt tas, kurš (-i) šos pienākumus veic, cilvēkus uztrauc krietni mazāk. Bet – tāpat kā ne visi cilvēkveidīgie ir pelnījuši atrasties vienā kompānijā ar omāriem, tāpat ne visi politiķi dzīvi uztver tāpat kā “vienkāršie mirstīgie”.
Ja sāktu ciniski, tad varbūt būtu bijis godīgāk pateikt, ka visvairāk dažus deputātus un lobistus interesē nevis baznīcas ēka, bet zemes gabals ap to. Tomēr paliekot labticībā, ka tik laicīgas intereses mūsu tautas priekšstāvjus nevada, man šajās diskusijās uzkrītoša bija dažu politiķu vēlme ieslīgt galējībās un nedzirdēt vienam otru (atšķirībā no astoņkājiem, kuri izceļas ar jūtīgumu…).
No vienas puses, ir absolūti nekorekti paģērēt ēkas nodošanu reliģiskas draudzes īpašumā, atsaucoties uz PSRS laika kretīnisko paradumu ierīkot dievnamos noliktavas vai klubus. Mūsdienu sekulārisms par laimi – ja neskaita radikālo spārnu – pret sakrālo mantojumu izturas adekvāti. Atliek aizbraukt uz Parīzi, kur vietvarā pie varas jau krietnu laiku ir sociālisti.
Un – komentējot deputāta Aleksandra Kiršteina 15. decembra sēdē paustos pārmetumus “jaunajiem konservatīvajiem” – jā, konservatīvisms var būt sekulārs. Vajadzības gadījumā varu ieteikt lasāmvielu. No otras puses, skatīties šķībi uz kādu nodibinājumu tāpēc, ka to veido arhibīskapa Jāņa Vanaga vadītā struktūra, arī ir amizanti. Var būt pretenzijas pret Vanagu un LELB nostāju virknē būtisku jautājumu, tomēr nejauksim, kā saka, vienā katlā dažādas lietas. Vēl smieklīgāk, ja alerģijas pret šo risinājumu pamatā būtu aizdomas pret “kaut kādiem vāciešiem”, kas nu iegūšot teikšanu pār “mūsu baznīcu”.
Es neesmu pēdējā laikā novērojamā visa ar vācbaltiešiem saistītā slavināšanas fans, tomēr šos “latvieši vs. vācieši” kompleksus jau nu bija laiks pārvarēt. Tomēr visjocīgākais ir tas, ka kvēlajā strīdā par to, kurš rīkosies Sv. Pētera baznīcā, pazūd varbūt pats svarīgākais – vai saistību (vienalga, kurš tās uzņemas) kārtīga izpilde tiks rūpīgi uzraudzīta un vajadzības gadījumā tiks pieņemti operatīvi lēmumi, lai iejauktos.
Precīzāk sakot, likumprojektā situācijas, kad jāiejaucas, ir minētas, tomēr, kā zināms, uzraugošās institūcijas mūsu valstī dažkārt ir tik ārprātīgi noslogotas ar citiem darbiem, ka likums tiek ievērots ļoti formāli. Līdz tiešām ir par vēlu. Jo, atkārtošos, kaut ko nolaist uz grunti māk visu formu īpašnieki – valsts, pašvaldība, privātuzņēmējs, draudze utt. Vēlreiz: ja atšķirīgos pārvaldīšanas modeļus atbalstošajām pusēm tik ļoti rūp šī dievnama liktenis, tad galvenais jautājums ir par saistību izpildes kontroli, nevis par to, kuram vajadzības gadījumā “jādod pa biksēm”.
Ir 2021. gads, bet sajūta, ka neesam daudz tālāk tikuši par starpkaru perioda, atvainojos, ņemšanos ap Doma baznīcu. Interesentiem piedāvāju ieskatīties 2016. gadā profesora Ineša Feldmaņa veidotajā vēstures avotu krājumā “Vācbaltieši Latvijā. 1918–1941”. Ja gribam būt pavisam precīzi, tad 70.–71. lappusē. 1931. gadā visi kompromisa mēģinājumi izveidot kopīgu apsaimniekošanas modeli (konkrētajā gadījumā starp vācu un latviešu draudzēm) nesekmējas, vieni dikti apvainojas, citi jūtas pilnīgi pareizi rīkojušies, savstarpējs rūgtumiņš paliek abām pusēm. Citādi patiešām nevar joprojām?
