Māris Zanders: Sadzīvot ar risku? Vai tomēr ne? 12
Māris Zanders, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Vairākas ASV institūcijas (piemēram, Federālais izmeklēšanas birojs, FIB), kuras vismaz teorētiski krietni pārdomā savus publiskos paziņojumus, pēdējo dienu laikā ir paudušas: ļoti iespējams (“most likely”), ka Covid-19 ķezas aizsākums ir negadījums (“incident”) “Ķīnas valdības kontrolētā” laboratorijā.
Uz šo ziņu var reaģēt dažādi. Var labākajās konspiroloģijas tradīcijās, proti, ka šādas atklāsmes no amerikāņu puses kaut kā dīvaini sakrīt ar ASV un Ķīnas attiecību pasliktināšanos. Cits variants – “man jau 2020. gadā bija skaidrs, ka tas kovids ir cilvēka roku darbs”. Vēl cits variants – “ķīnieši! – ko var gribēt…”.
Lai gan es personīgi Ķīnu uzskatu par ne mazāku draudu Rietumiem un parlamentārajām demokrātijām kā Krievija, pēdējais variants manā skatījumā ir vienkārši muļķīgs. Kaut kāda nejaucība “aizbēg” no laboratorijām vai atgadās cita veida bīstami incidenti arī Lielbritānijā (bakas pagājušā gadsimta septiņdesmitie gadi), Singapūrā un Taivānā (abos gadījumos SARS 2003. gadā); kļūdas drošības protokolu ievērošanā ir fiksētas arī ASV laboratorijās. S
kaidrs, ka šāds izteikums cilvēku satraukumu nemazina, jo ir, kā saka, vājš mierinājums – izteikuma mērķis ir tikai norādīt, ka nekā specifiski “ķīniska” šādā atgadījumā (ja tāds, protams, tiešām ir noticis) nav.
Tomēr daudz interesantāks un būtiskāks jautājums ir pavisam cits – par risku novērtēšanu. Tātad, no vienas puses, cilvēcei ir ļoti būtiski, lai pētnieki iegūtu zināšanas par potenciālām briesmām. Piemēram, 2011. gadā Nīderlandē zinātnieki nolēma veikt eksperimentus, lai noskaidrotu, kas traucē H5N1 (t. s. putnu gripa) vīrusam izplatīties arī zīdītāju (tostarp cilvēku) populācijās.
Jau kovida kontekstā puiši un meitenes (vai otrādi) Bostonas universitātē nolēma – es tagad ļoti vienkāršoju – sakrustot dažādus kovida variantus, lai saprastu, kas šādu hibrīdu gadījumā var notikt (piemēram, cik hibrīds ir nāvējošāks). No otras puses, skaidrs, ka šādi eksperimenti zināmā mērā ir, kā tautā saka, rotaļāšanās ar uguni. Ne velti ASV 2014. gadā pat noteica moratoriju eksperimentiem dažādu patogēnu, khem, “uzlabošanā” un “pilnveidošanā”. Cik garš, tik plats.
Protams, vienmēr var turēt aizdomās pētniekus, ka viņi pārāk aizraujas jaunu zināšanu iegūšanas vārdā. Nu, vienkārši interesanti cilvēkiem, kas tur sanāks… Tomēr man šķiet, ka šādiem eksperimentiem ir arī liela pielietojama (jāsaka gan, lai dievs nedod…) jēga, jo mēs patiesībā joprojām diezgan maz zinām par to, kā visādas “zarazas” dabā uzvedas, kā tās “lēkā” starp sugām, kā evolucionē utt. (Starp citu, kurš varēja zināt, ka Covid-19 ārstēšanai lietotais molnupiravirs veicina arī vīrusa tālāku pārveidošanos, un nu savukārt būtu vēlams saprast, cik tas ir potenciāli bīstami). Citiem vārdiem sakot, man šķiet, ka spēlēšanās ar uguni ir pieļaujama – ja tiek ievēroti daži nosacījumi.
Pirmais un pašsaprotamais – drošības protokolu nebeidzama pilnveidošana, kontrole un dzelžaina ievērošana. Ar otru nosacījumu ir krietni sarežģītāk. Proti, ļoti iespējams, ka šādos pētījumos iegūtie dati nav pilnībā un operatīvi darāmi zināmi visai pasaulei. Pat ne tik daudz kontekstā ar kaut kādiem bioteroristiem (kuru rīcībā visbiežāk nav nepieciešamo iekārtu un prasmju), cik tādēļ, ka pētījumu atkārtot vai tālāk attīstīt var sagribēt pilnīgi oficiālas un jaukas laboratorijas, kurās drošības protokoli diemžēl ir vājāki.
Un te mēs nonākam pie problēmas, kas ir izveidojusies ilgākā laikā un kuru atzīst arī akadēmiskās aprindas. Runa ir par principu “vai nu publicējies, vai pazūdi” (“publish or perish”). Mūsdienās pētnieki ir zināmā mērā iedzīti skrējienā – ja vēlies saglabāt vai saņemt finansējumu, tev ir jāpublicējas – jo vairāk, jo labāk, turklāt tā, lai par tavu darbu uzzina maksimāli daudz ļaužu (dažādie citējamības indeksi).
Jāpiezīmē, ka šis modelis veicina arī arvien lielāku neapzināti (steiga) vai apzināti (alkatība un godkāre) kļūdainu publikāciju parādīšanos, kas arī ir smaga tēma.
Savukārt šī teksta kontekstā runa vairāk ir par to, ka modelis provocē tādas informācijas izplatīšanos, kas, vulgarizēti izsakoties, nav obligāti visiem jāzina.
Rezumēju: varbūt tas izklausīsies ciniski, bet, manuprāt, patiesībā nav lielas nozīmes, vai kovids tiešām “aizbēga” no konkrētās laboratorijas Uhaņā vai ne. Runa ir par naudas devēju diktētiem spēles noteikumiem pētniecībā, kas agri vai vēlu veicina ļoti nepatīkamas kļūdas.
