Grūti sadzīvot ar omīti! Tomēr tās nav vecā cilvēka kaprīzes, norāda gerontologs 0
Veselam.lv lasītāja Marta jautā gerontologam-geriatram: “Man ir ļoti grūti sadzīvot ar savu omīti. Viņa sāk līdzināties mazam bērnam, kas uzdod neskaitāmus, bieži vien muļķīgus jautājumus. “Vai man iet pie ārsta? Vai man vārīt šodien zupu? Vai man braukt ciemos pie meitas?” Tāpat omītei ir tendence apvainoties par sīkumiem, pēkšņi izplūst asarās. Vai tas varētu būt saistīts ar novecošanu? Kas jāņem vērā, komunicējot ar vecu cilvēku?”
Atbild gerontologs-geriatrs, habilitētais medicīnas doktors Jānis Zaļkalns: “ Novecošanas gaitā var attīstīties mentālas problēmas, par kurām Jūs rakstījāt. Pret tām jāizturas cieņpilni, jo tās nav jāuztver kā cilvēka kaprīzes. Jātrenē iecietība pret teikto. Ne dusmu formā, ne ar mīļiem vārdiem nav jācenšas vecais cilvēks pārliecināt par to, ka viņš kļūdās vai redz kādu notikumu citādi, kā patiesībā ir.
Novecošanas gaitā, reducējoties kritiskās domāšanas slānim, tā vietā var parādīties dažādi gerontopsiholoģiskie fenomeni. Šis fakts ir jāpieņem un jaunajai situācijai jāadaptējas. Zāļu pret to nav. Saprotu, ka nereti situācijas ir visai grūtas. To pārvarēt palīdzēt var vienīgi
pateicība un mīlestība pret šo personu.”
Lasiet arī citas gerontologa-geriatra Jāņa Zaļkalna atbildes.
