Sadzīvot ar… mazagresīvu audzēju, ja cilvēks ir gados 1
Cilvēkam 70 – 80 gadu vecumā svarīgi, lai slimības ārstēšana ļoti nepazemina dzīves kvalitāti un negatīvi neietekmē visu organismu.
“Mūsdienās nereti diagnoze “vēzis” ir nevis nolemtība, bet gan tāda, ar kuru cilvēks sadzīvo sava mūža novecošanās periodā,” saka Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Uroloģijas klīnikas vadītājs, asociētais profesors Vilnis Lietuvietis, skaidrojot situāciju, kādēļ cienījama vecuma vīriešus, pat ja ārsts viņiem konstatējis prostatas vēzi, ne vienmēr uzreiz operē, bet iesaka tā novērošanu. Kādos gadījumos tas ir iespējams un kādos tomēr nepieciešama radikāla ārstēšana – operācija.
Kas notiek organismā
Līdz ar gadiem, vīrieša organismam novecojot, notiek arī viņa prostatas dziedzera palielināšanās, kas ir normāls process, tāpat kā matu nosirmošana. Ja tas sāk izraisīt kādas nepatīkamās problēmas – arvien biežāku un ilgāku urinēšanu un citus veselības sarežģījumus, jādodas nevis uz aptieku, lai iegādātos kādu no TV kanālos bieži reklamētajiem uztura bagātinātājiem, kas sola novērst šīs problēmas, bet gan pie sava ģimenes ārsta vai urologa un veikt prostatas specifiskā antigēna jeb PSA testu (asinsanalīze). Ja analīze uzrādīs augstu PSA līmeni, būs nepieciešami arī papildu izmeklējumi, jo paaugstināts PSA līmenis var liecināt par prostatas iekaisumu, labdabīgu prostatas hiperplāziju vai arī prostatas vēzi. Svarīgi atcerēties, ka sūdzības par vāju urīna strūklu, grūtībām uzsākt urinēt, biežāku urināciju, pilināšanu pēc urinācijas vai jau komplikāciju dēļ radušos urīna aizturi var būt gan prostatas adenomas (labdabīgas palielināšanās), gan arī prostatas vēža (ļaundabīgas saslimšanas) gadījumā.
Tomēr diagnoze “prostatas vēzis”, īpaši, ja tā konstatēta vīrietim jau pēc 70 – 75 gadu vecuma, nebūt nenozīmē, ka uzreiz jāveic operācija. Mūsdienās prostatas biopsijas rezultāti urologiem ļauj diferencēti pieiet vīrieša ārstēšanai atkarībā no tā, vai tā ir sākuma vai ielaistā stadijā, vai ir latenta vai agresīva vēža forma. Ja ir latenta forma, tad ir pieņemta prakse (gan ASV, gan Eiropā), ka pacientu novēro, nevis uzreiz operē. Pacientiem, kam ir agresīva vēža forma, šādas izvēles iespējas nepastāv, viņiem jāveic operācija vai apstarošana.
Dzīvot, nevis tikai ārstēties
“Katram audzējam ir sava iekšējā bioloģija (raksturs), kas nosaka tā uzvedību un ļaundabīguma pakāpi,” skaidro V. Lietuvietis. “Prostatas audzējs lielākoties ir kungiem gados, tas ir hronisks un lēni augošs, ar ļoti mazu risku izvērsties par tādu audzēju, kura dēļ pacients ietu bojā. Kaut arī ļaundabīgs, tā šūnām var būt minimāls agresijas potenciāls. Tādēļ, ja urologs, gados vecā pacienta prostatas audzēju novērtējis kā zema agresijas riska audzēju, to iespējams novērot.”
Ārsts min piemēru ar kādu viņa praksē esošu cienījama vecuma pacientu, kurš jau septiņus gadus iztiek bez audzēja terapijas, jo analīzes liecina tikai par nelielu daudzumu ļaundabīgā audzēja šūnu. Līdz ar to, kā uzsver urologs, šis pacients netiek pārārstēts, necieš no pretvēža terapijas radītajiem blakusefektiem, kas ļoti pazemina dzīves kvalitāti un negatīvi ietekmē visu organismu. “Cilvēkam septiņdesmit līdz astoņdesmit gadu vecumā tas ir svarīgi,” pārliecināts V. Lietuvietis.
Zemas agresijas pakāpes prostatas vēzis vecumā pēc 70 gadiem ir apmēram 50 – 70% vīriešu. “Tādēļ mēs novērojam pacientus un mēģinām atdalīt tos, kam ir augsta riska agresijas audzējs, kas noteikti arī agresīvi jāārstē – ar operāciju, starošanu,” saka ārsts.
Apgūst speciālos vingrojumus
Ja prostatas audzējs tomēr bijis jāizoperē, vīriešiem bieži vien nākas sadzīvot ar nepatīkamu blakni – vairāk vai mazāk izteiktu patvaļīgu urīna noplūdi, kuras dēļ jānēsā pampers vai ieliktnītis. Kā skaidro urologs Lietuvietis, prostatas audzējs atrodas dziļi iegurnī, kur ļoti tuvu ir visi tie muskuļi, kas nodrošina urīna saturēšanu, tādēļ labam operācijas rezultātam svarīga ir ārstu ķirurģiskās tehnikas pilnveidošana un pacientiem ieteicams ārstēties centros, kur ārstiem ir liela pieredze šāda veida operācijās.
Liela nozīme arī pēcoperācijas rehabilitācijai, par ko nereti tiek aizmirsts. “Kas notiek ar pacientu pēc tam, kad iziets stacionārās ārstēšanās posms? Viņam ir vajadzīga rehabilitācija, respektīvi, funkcionālā rehabilitācija, lai atjaunotu konkrētu muskuļu darbību un spētu atgriezties ierastajā vidē un veikt ierastās ikdienas aktivitātes,” stāsta ārsts.
Tāpēc Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Uroloģijas klīnikā izveidots urodinamikas kabinets, kurā līdzās ārstiem, kas šeit veic izmeklējumus, darbojas arī fizioterapeits. Viņš ir specializējies urīna nesaturēšanas jautājumos, lietojot tā saucamo atgriezeniskās saites jeb biofeedback metodi. Ar tās palīdzību pacientu apmāca, kā pareizi trenēt dziļos iegurņa muskuļus, kas atbild par normālu urinēšanu un urīna saturēšanas procesu. Speciāla aparatūra ļauj fizioterapeitam un pašam pacientam sekot līdzi, vai vingrinājumi tiek izpildīti pareizi.
Nereti ārsti jau pirms operācijas pacientus nosūta apgūt iegurņa muskulatūras vingrojumus ar atgriezeniskās saites metodi, lai gadījumā, ja pēc operācijas parādās urīna nesaturēšanas problēma, viņi būtu jau apmācīti, kā mazināt šos nepatīkamos simptomus.
“Pētījumi uzrāda, ka urīna saturēšana atjaunojas. Atšķiras laika periods, cik ātri tas notiek. Ir pacienti, kam vajadzēs vingrināties vairākas nedēļas, citiem – vairākus mēnešus, vēl citiem – gadu vai divus, līdz urīna saturēšana pilnībā atjaunosies. Tomēr vienam līdz pieciem procentiem pacientu būs nepieciešama papildu operācija, lai nodrošinātu urīna saturēšanu,” saka V. Lietuvietis, uzsverot, ka, saskaroties ar pēcoperācijas blakni, svarīgi nekrist izmisumā, bet meklēt palīdzību, jo tagad urologiem ir ko piedāvāt.
Uzziņa
Izplatītākie uroloģiskie audzēji vīriešiem ir priekšdziedzera jeb prostatas vēzis, nieru vēzis, urīnpūšļa vēzis un sēklinieku vēzis.
2012. gadā no prostatas vēža miruši 394 vīrieši. Ar nieres ļaundabīgu audzēju miruši 135 vīrieši (72 sievietes), ar urīnpūšļa audzēju – 155 vīrieši (60 sievietes).
2012. gadā prostatas vēzis pirmreizēji diagnosticēts 1048 jauniem pacientiem, nieru vēzis – 250 vīriešiem, bet urīnpūšļa vēzis – 301 vīrietim.
Latvijā 75% vīriešu sāk ārstēt jau akūtu kaiti, nevis plānveida kārtā.
