Sadzirdēt un nesabojāt attiecības. Kā pareizi uztvert kritiku? 0
Kritikai ir divas galvenās problēmas: iespēja sabojāt attiecības ar to, kuru kritizē, un iespēja, ka vārdi pēc būtības netiks sadzirdēti. Daudzi neprot uztvert kritiku un tāpēc tajā neieklausās, pat ja tā satur patiesi noderīgus padomus. Neskatoties uz iespējamiem riskiem, dažreiz bez kritikas neiztikt. Lapas experimental-psychic.ru eksperti iesaka, kā pareizi kritizēt – tā, lai tevi sadzirdētu, neapvainotos un rīkotos kā, tu iesaki.
Kad kritika ir vietā?
Pirms “uzbrukt” kolēģim vai ģimenes loceklim ar kritiskām piezīmēm, padomā, kāpēc tik ļoti vēlies to darīt? Vai negatīvās atsauksmes ir konstruktīvas vai arī tu vienkārši vēlies izpaust savas negatīvās emocijas? Taču ir vēl vairākas situācijas – ne tik acīmredzamas, – kad paust savu viedokli vispār nav vērts.
Kritika nenāks par labu un var tikai kaitēt, ja:
• tavs mērķis nav labot situāciju;
• centies pazemot sarunu biedru;
• koncentrējies nevis uz konkrētu cilvēka rīcību, bet uz viņa raksturu vai personiskajām īpašībām;
• apsūdzi;
• uzstāj uz vienīgo “pareizo” veidu, kā risināt uzdevumus, un nerēķinies ar citu viedokli.
Pareiza kritika iespējama tikai tad, ja vēlies palīdzēt cilvēkam, piedāvājot viņam ceļu uz situācijas uzlabošanu. Svarīga koncentrēšanās uz diskusijas priekšmeta labošanu/uzlabošanu, vēlme palīdzēt un gatavība tam, ka tavi ieteikumi var cilvēkam arī nederēt.
Tēlaini sakot, kritiķa uzdevums ir ieteikt variantus, bet tam, kuru kritizē, – izskatīt tos un izlemt, cik tie ir pieņemami. Lai šāda komunikācija notiktu, vienai pusei ir svarīgi savas piezīmes prasmīgi pasniegt, bet otrai – pareizi pieņemt.
Kā pareizi izteikt savu viedokli
Lai izvēlētos pareizo formu kritikas pasniegšanai, svarīgi saprast, kāpēc cilvēki pret to izturas negatīvi un noraida. Kopumā var teikt, ka tīrā veidā kritika ir bezjēdzīga. Kāpēc? Tā ietver divas sastāvdaļas, ko cilvēki ienīst visvairāk:
1. Paziņojumi bez apelācijas iespējām. Tu norādi, kas cilvēkam jādara, bet reti kuram patīk izpildīt svešus norādījumus.
2. Noniecināšana un pazemojums. Kritika signalizē: “Atšķirībā no manis ar tevi kaut kas nav kārtībā.” Tāpēc lielākā daļa nepieņem informāciju, kas pasniegta tādā veidā.
Kā mīkstināt triecienu?
Ja runāsi nevis no spēka pozīcijas, bet kā līdzīgs ar līdzīgo, tavus padomus uztvers daudz draudzīgāk. Lai uzsvērtu šo sadarbību, izmanto vietniekvārdus “mēs/mūsu”, dod padomu, piedāvā sadarbības variantus. Tas neļaus cilvēkam ieņemt aizsardzības pozīciju.
Otrs svarīgs moments ir “burgera princips”: kritika tiek labāk uztverta, ja tā “ietīta” divos pozitīvos izteikumos: pozitīvs novērtējums – kritika – pozitīvs novērtējums.
Tāpēc, ja vēlies koriģēt kolēģa, radinieka, drauga vai bērna uzvedību, vispirms parādi, cik vērtīgs tev ir šis cilvēks, cik svarīgi ir tas, ko viņš dara, cik labs ir viņa darbs.
Vari uzslavēt viņa īpašības vai panākumus. Tikai esi patiess.
Kāpēc mēs tik un tā izmantojam “rupju” kritiku, ja zinām, ka tā ievaino?
Cilvēkiem vajadzētu būt pietiekami gudriem, lai saprastu: strikta kritika nedarbojas. Tad kāpēc viņi turpina to izmantot? Tāpēc, ka tas ir visvienkāršākais veids, kā aizsargāt savu Ego. Dažreiz mēs to pielietojam nevis tāpēc, ka nepiekrītam kaut kam, bet tāpēc, ka apspriešanas priekšmets vai pats cilvēks aizskar mūsu pašu kompleksus vai citas psiholoģiskās problēmas.
Turklāt bieži kritizēt mīl tie, kuri paši bērnībā pieredzējuši traumējošu pieredzi, kas saistīta ar negatīvu atgriezenisko saikni. Tas raksturīgi arī cilvēkiem ar psihes traucējumiem: sociopātiem, narcisiem u.c.
Atceries: kritika bez uzslavas un kritika, kura pasniegta tikai no spēka pozīcijas, sagrauj attiecības. Tādā veidā tu pasaki tikai vienu: “Tu neesi pietiekami labs.”
Kā kritizēt pareizi: teorija
Patiesībā pareizās kritikas noslēpums ir vienkāršs: pārliecinies, ka nekritizē, bet sniedz atgriezenisko saiti – tas palīdzēs atrisināt problēmu un neapvainot cilvēku. Kā atšķirt vienu no otra?
• Kritika pievērš saasinātu uzmanību problēmai: “Kāpēc joprojām neesi izlabojis kļūdas atskaitē?”
Atgriezeniskā saite vērsta uz situācijas uzlabošanu: “Paskatīsimies kopā, kā labāk izlabot atskaiti”.
• Kritika liek justies vainīgam: “Tu esi vainīgs, ka mums neizdevās uzvarēt iepirkumu konkursā.”
Atgriezeniskā saite ļauj koncentrēties uz nākotni: “Mēs varēsim uzvarēt konkursā nākamreiz, ja labāk sagatavosimies un efektīvāk organizēsim procesu. Vai tu piekrīti?’’
• Kritika uzsver trūkumus: “Tu esi slinks un bezatbildīgs.”
Atgriezeniskā saite akcentē darbību, rīcību, nevis cilvēka personību: “Kā būtu, ja no šodienas mēs šķirotu dokumentus pa datumiem, lai neko nesajauktu?”
• Kritika liek justies kā niecībai: “Es domāju, ka tev pietrūkst prāta, lai vispār to saprastu.”
Atgriezeniskā saite motivē un uzmundrina: “Saprotu, ka tev pēdējā laikā ir ļoti daudz darāmā, bet tu tiksi galā, un es palīdzēšu.”
• Kritika neatstāj izvēli: “Būs tā, kā es teicu.”
Atgriezeniskā saite paredz kompromisu un diskusiju: “Mēs varam atrast risinājumu, kas apmierinās abus.”
• Kritika ir mēģinājums kontrolēt: “Es labāk zinu, kā rīkoties, jo esmu pieredzējis un gudrāks par tevi.”
Atgriezeniskā saite ciena svešu viedokli: “Es nepiekrītu tavam lēmumam, bet cienu tavas tiesības izdarīt šo izvēli.”
Kā redzams, apsūdzošais “tu” atgriezeniskā saitē tiek aizstāts ar “mēs”, bet viennozīmīgu pavēļu vietā tiek sniegti ne tik kategoriski ieteikumi un piedāvājumi. Svarīgi ņemt vērā arī to, kādā tonī tu runā un par ko. Ja esi aizvainots vai aizkaitināts, tavas atsauksmes tiks uztvertas kā kritika, vienalga, kā tās formulēsi. Tas notiek tāpēc, ka cilvēki reaģē galvenokārt uz emocionālo toni.
