“Šādu uzbrukumu varēja piedzīvot ikviens garāmgājējs. Uz rokas man ir sešas šuves, uz kājas – divas.” Kinoloģe stāsta, kā sevi pasargāt no agresīviem suņiem 0
LA.LV redakcijā saņēmām vēstuli no mūsu lasītāja Jāņa ar lūgumu izskaidrot, kā cilvēkam ir jārīkojas brīdī, kad viņam pretī skrien svešs suns, kuram redzama spalva gaisā. Viņš bieži dodas garākās pastaigās, tādējādi rūpējoties par savu veselību, taču, ne vienu reizi vien, ir izjutis bailes, ieraugot nepieskatītu suni. Par laimi, līdz šim brīdim nekas traģisks nav noticis, bet viņš vēlas zināt, kāda būtu vispareizākā rīcība šādos gadījumos. Kas ir jādara, lai suns neuzbruktu?
Starp citu, pavisam nesen raidījums “Bez Tabu” vēstīja par atgadījumu, kad agresīvs sargsuns uzbruka kādai sirmgalvei. No kāda uzņēmuma teritorijas izbēgušais sargsuns mēģināja sakost kundzes sunīti vārdā Dodo, vairākas reizes iekožot pašai seniorei.
“Tas nezvērs lēkāja ap mani un koda. Šādu uzbrukumu varēja piedzīvot ikviens garāmgājējs. Uz rokas man ir sešas šuves, uz kājas ir divas šuves, otrai rokai noskrambāts elkonis. Par laimi nav lauzts, sāp. Man ir bail tagad doties pastaigā pa šo trotuāru, bet man nav citu iespēju – tas ir vienīgais trotuārs. Citur nav kur iet,” tā par notikušo raidījumā stāstīja Lidijas kundze, kura ir ļoti pateicīga nejaušiem garāmbraucējiem, kuri, redzot suņa uzbrukumu, nepalika vienaldzīgi.
Plašāk uzziniet pievienotajā video sižetā!
Kinoloģe stāsta, kā atpazīt suni, kurš grib uzbrukt
Kā norāda kinoloģe Laura Blumberga, suns, kas gatavojas uzbrukt vai ir bailīgs, bikls, izrāda vairākas ķermeņa pazīmes, kas ir kā brīdinājuma signāli. Un, ja cilvēks tās spēj atpazīt, viņš var sevi pasargāt no iespējama suņa uzbrukuma.
Suns stāv kā “sastindzis”
Viņa ķermenis ir saspringts, var manīt, ka muskuļi ir sasprindzināti un suns parasti turas taisni pretī vai ieslīpi pret savu “draudu”.
Augstu pacelta aste
Arī aste, tāpat kā ķermenis, ir “stīva”, dažreiz tai var būt viegla kustība, kas it kā līdzinās tai, kad suns ir priecīgs un luncina asti. Tomēr jāatceras, ka tad, kad suns asti luncina, tā ir brīva un nekad nav “komplektā” ar saspringtu ķermeni.
Ausis ir nedaudz atvirzītas uz priekšu vai gluži pretēji – izteikti pieglaustas galvai
Suņi, kam ir “stāvus” ausis, tās var “pieplacināt” pie galvas tajos brīžos, kad suns ir vai nu noskaņots agresīvi vai nu bikls, vai nobijies.
Atņirgti zobi, suņa lūpas kustās
Ja jūs redzat suņa zobus un ir atņirgtas lūpas – tā ir nepārprotama pazīme, ka suns ir noskaņots agresīvi. Šis žests bieži vien ir kopā ar rūkšanu (klusāku, skaļāku), tomēr dažkārt tas var notikt arī bez rūkšanas.
Saspringts, fokusēts acu skatiens
Sunim, kas gatavojas uzbrukt, ir ļoti fokusētas acis. Acu baltumi tādos brīžos ir vairāk redzami, zīlītes paplašinātas.
Rūkšana vai riešana
Ne vienmēr, tomēr dažkārt suņi “brīdina” par iespējamo uzbrukumu rūcot vai rejot. Tas ir kā brīdinājums – atkāpies. Dažkārt gan suns var uzbrukt arī pilnīgi “klusējot”.
Pacēlies apmatojums uz skausta un muguras
Sunim uz muguras un uz skausta ir pacēlies apmatojums. Tam ir divi izskaidrojumi – suns ir nobijies, suns jūtas apdraudēts vai ir gatavs uzbrukumam vai aizsardzībai.
Suns ir gatavs “medīt”
To var redzēt pēc ķermeņa novietojuma – pirms uzbrukt (lēkt, skriet) suns parasti galvu pieliec nedaudz zemāk par ķermeņa līmeni.
Kāda būtu vispareizākā rīcība, satiekot agresīvi noskaņotu suni?
Kinoloģe stāsta, ka tādai situācijai, ka apkārt klaiņo nepieskatīti suņi, vispār nevajadzētu būt. “Katrs saimnieks ir atbildīgs par savu suni neatkarīgi no suņa izmēra, suņa šķirnes, suņa vecuma, vai suns pirkts audzētavā, vai suns ir adoptēts, vai suns ir atrasts un izaudzināts. Tam pilnīgi nav nekādas nozīmes – visiem, visiem suņiem, kam ir saimnieki, ir jābūt pieskatītiem.
Zinu, ka ļoti bieži cilvēkiem patīk oponēt par suņiem, kas dzīvo laukos, sakot, ka laukos visi suņi staigā apkārt un viss ir labi – pastaigājas un atnāk atpakaļ. Bet likums visiem ir viens. Tiem, kas ņem suni, zinot to, ka viņi šo suni nevarēs pieskatīt, piemēram, viņiem nebūs žoga, nebūs nekāda veida ierobežojuma šim dzīvniekam, un viņš varēs izkļūt no teritorijas, stipri vajadzētu padomāt, vai šiem cilvēkiem dzīvnieks tiešām ir vajadzīgs.
Un, runājot par to argumentu, ko bieži saka – laukos ir vajadzīgs sargs, gribētos atgādināt, ka dzīvnieks, kurš neatrodas īsti savā teritorijā vai, vēl ļaunāk, ir piesiets pie ķēdes, ka viņš nav nekāds sargs. Viņš pilda signalizācijas funkciju labākajā gadījumā.
Tā kā stipri vajag padomāt, vai vispār ir vajadzīgs suns, ja nav iespējas par viņu pilnvērtīgi rūpēties, kā to nosaka likumdošana.”
Kinoloģe sniedz vērtīgus padomus, kā rīkoties gadījumos, kad, ejot savās ikdienas gaitās, satiekam agresīvi noskaņotu, nepieskatītu suni.
“Vissvarīgākais ir nemēģināt no suņa bēgt, jo, pirmkārt, no suņa nevar aizbēgt un, otrkārt, ar bēgšanu tu kā uzbrukuma objekts kļūsti interesantāks – sunī ieslēdzas tā saucamais mednieku instinkts, vēlme tevi noķert. Nevajadzētu sunim arī griezt muguru, jo bailīgākie suņi var uzbrukt tieši tad, kad cilvēks nestāv ar seju pret viņiem. Nekādā gadījumā nevajadzētu veikt straujas kustības – vicināties ar rokām, lēkāt, kliegt, tas parasti suņa interesi uzkurina vēl vairāk.
Būtiski, ja suns gatavojas uzbrukt, nevajag viņam skatīties acīs. Daži suņi to uzskata par izaicinājumu. Nevajag arī ar suni sarunāties.
Tas, kas jāmēģina darīt šādā neapskaužamā situācijā, uzvesties pēc iespējas mierīgāk. Pat tad, ja sirds lec pa muti ārā, jo dzīvnieks jūt bailes. Ja cilvēks uzvedīsies mierīgi, suns ātri vien zaudēs par viņu interesi. Ja cilvēks ir iegājis suņa teritorijā, tad jāmēģina ļoti, ļoti lēnām kāpties prom no šī suņa. Respektīvi, pamest šo teritoriju.
Bet, ja tiešām gadās tā, ka suns tomēr uzbrūk un sāk kost, jāņem pa rokai viss, kas tajā brīdī pieejams – soma, ritenis, biezāka jaka – un jāmēģina nolikt starp sevi un suni, lai viņš netiktu klāt.
Ja tomēr gadās, ka suns ir bijis tik spēcīgs, ka viņš uzbrūk un nogāž cilvēku nost no kājām, tad rokas ir jāsaliec uz augšu, ieliektas elkoņos, priekšā sejai un pāri galvai, un jāsaraujas tādā kā čokuriņā, sargājot svarīgākos orgānus un ķermeņa daļas – seju, kaklu, vēderu. Un jācer, ka kāds pamanīs šo briesmīgo situāciju vai ka suns pārstās uzbrukt.”
Kinoloģe Laura Blumberga uzsver, ka tad, kad ir noticis uzbrukums, nevajag baidīties par to ziņot pašvaldības policijai. “Pat tad, ja jums nav uzskatāmu pierādījumu, jo visi saprot, ka to nav iespējams izdarīt tajā brīdī, kad suns uzbrūk. Tātad, pat tad, ja jums nav šie pierādījumi, tik un tā rakstiet obligāti iesniegumu pašvaldības policijā un Pārtikas veterinārajam dienestam, jo ir mūsdienīgas metodes, kā šos suņu kodumus noteikt, kas ir vaininieks un saukt saimniekus pie atbildības.
Pēc uzbrukuma uzreiz jāvēršas jebkurā medicīnas iestādē, lai suņu kodumus, pirmkārt, dezinficētu un, visticamāk, saņemt vakcīnu pret trakumsērgu. Otrkārt, šie te kodumi jāapstrādā, protams, medicīniski pareizi, jo suņi kodumi diemžēl ir ļoti nepatīkami un slikti dzīstoši. Un, treškārt, šis te uzbrukums ir jāfiksē medicīnas iestādē, lai vēlāk, tad, kad nonāk šī lieta līdz policijai, cilvēkam uz rokas būtu šis dokuments par miesas bojājumiem.”
