Ne jau “VW” viens grēkojis un par nesavtīgu cilvēces labdari izlicies 4
“Kritiskā brīdī, kad viņš liecas pāri krēsla atzveltnei četrdesmit grādu leņķī, lai aizsniegtu trīs collas tālāk par iespējamo, aukliņa izslīd un vecais nejēga nogāžas uz klavierēm ar tiešām satriecošu muzikālu efektu.” Džeroms K. Džeroms, “Trīs vīri laivā”
Izmešu skandāls ir tikai aisberga daļiņa, ko nu pēkšņi visi ieraudzījuši. Manuprāt, visa pasaules autobūve tāpat kā Džeroma krusttēvs Podžers jau vairākus gadu desmitus mēģina aizsniegt kaut ko, kas atrodas krietni tālāk par normālā komforta un ekoloģijas līdzsvara pieļauto. “VW” nogāzās pirmais, jo mēģināja piepelnīties teritorijā, kur vietējo auto lielražotāju lobijs ir pietiekami spēcīgs, lai svešā onkuļa trepes drusciņ pašūpotu.
Ko viņi ar saviem dīzeļiem te lien? Tirgus brīvība gan svēta, bet varam taču noteikt normas, kuras reāli izpildīt nav iespējams!
Un miljardu cīniņa loģikai atbilstoša atbilde. – Normas? Jebkurās normās var iekļauties, ja izpēta kontroles metodiku un atrod tās vājo vietu.
Tehniski šis manevrs ir elementārs. Un sen apgūts. Jau pirms gadiem desmit pavisam citas firmas dīleris Latvijā piedāvāja manā rīcībā toreiz esošai un sportam tuviem mērķiem lietotai dīzeļmašīnai nomainīt dzinēja vadības bloku. Oriģinālo kastīti, kas garantēja izmešu normām (toreiz “Euro 4”) atbilstošu motora darbību un 150 ZS, nomainīt pret sešpakāpju regulatoru, kas pat piektajā līmenī deva 50 zirgus klāt. Un melnu kvēpu mākonīti katrā aktīvas akselerācijas brīdī.
“VW” TDI vadības bloks arī spēj. Bez nu jau primitīviem sešpakāpju slēdžiem – atpazīstot darba apstākļus un testa režīmā uzvedoties “zaļi”. Štrunts par ētiku un morāli. Tirgus prasa…
Bet konkurenti nesnauž. Apgāza krusttēvu, nofinansējot studentiņu zinātnisko darbu, kurā izmešu daudzums tika mērīts reāla brauciena apstākļos. Un arī šāds amerikāņu pētījums nav nekas īpaši jauns. Jau pirms dažiem gadiem angļu “Institute for transport studies” publicēja datus par slāpekļa degšanas blakusproduktu patieso daudzumu dīzeļdzinēju izmešos. Eiropa nepamanīja (neuzskatīja par būtisku, koncentrējās tikai uz CO2), ka nepārtraukti augošās EU normas neko daudz nedod – normai 15 gadu gaitā augot gandrīz seškārt, kvēpu samazinājums ir tikai 40 procenti.
Labi. Pietiek par “VW” skandālu. Ja kāds vēlas šajā konkrētajā notikumā iedziļināties, varu rekomendēt Andra Kulberga blogu (http://kulbergs.blogspot.com/2015/09/pasaules-autoindustrijas-lielakais.html), rakstu, kurā kompetents cilvēks (savulaik pats tirgojis “VW” grupas dīzeļmašīnas) visu pateicis skaidri un gaiši.
Latviju, mūs visus, tracis tieši neietekmēs. Tādam viedoklim pievienojas LPAA viceprezidents Inguss Rūtiņš, “Gada auto” žūrijas biedrs, dīzeļdzinēju ekspluatācijas un remonta speciālists Uldis Rolis un citi speciālisti, kuru viedokli uzklausīju. Maza, mikroskopiska ir mūsu daļiņa jaunu auto pasaules tirgū. Braucam galvenokārt ar veciem dīzeļiem, kuros blēdību mazāk (kvēpu nedaudz vairāk).
Netieši – ļoti labi, ka reizē ar belzienu pa “VW” arī mēs saņemam stimuliņu pārdomām. Kā braucam, kurp ejam? Esam dižā biznesa pavadā? Vai saprotam, ka niecīgais kvēpu samazinājums, ko dod visas šīs normas (pat ja tiek ievērotas), faktiski pazūd citu, pagaidām par likumīgiem un pieņemamiem uzskatītu autobūves “progresa” manevru ietekmē? Automobiļu pasaulē aizvien vairāk. Visi grib auto. Pēdējos 20 gados to ražošanas apjoms divkāršojies un sasniedz 60 miljonus gadā. Tie kļūst lielāki un smagāki. Viens no pasaules populārākajiem auto “VW Golf” pirms 30 gadiem svēra 850 kg. Tagad – gandrīz pustonnu vairāk. Un kļuvis par 35 cm garāks. Kā vidi piesārņo nepieciešamo materiālu saražošana (un vēlāk utilizēšana)? Kā izmešu daudzumu palielina “progresīvās” (superkomfortam un neprasmīgu braucēju aizsardzībai vajadzīgās) pustonnas simtreizēja bremzēšana un paātrināšana aizvien blīvākajā lielpilsētu satiksmē? Kā tā palielina degvielas patēriņu? Lūk, kā – tas pats “Golf” savās jaunākajās versijās tikai ārpus pilsētas rij būtiski mazāk. Pilsētā dzinēju modernizācija dod maz. Vai neko. Svars apēd jaudu. Un naudu. Turpina bojāt dabu.
Bet automobiļi vienalga tiek būvēti arvien ātrāki un dinamiskāki. Deviņdesmito gadu 60 – 100 ZS, maksimālie 170 km/h un 14 sekundes līdz simtam šodien tiek uzskatītas par nožēlojami pieticīgiem. Kāpēc – ja tikai Vācijā legāli ir par 130 km/h lielāki ātrumi? Kāpēc – ja sprinta sacīkstes uz ceļa ir smieklīgas un bīstamas? Tāpēc, ka mēs paši tādus auto gribam. Paātrinājums, žigls manevrs dod baudu. Un lielai daļai cilvēku auto nav tikai pārvietošanās līdzeklis. Šāda masveida psiholoģiska novirze ir autobūves biznesam (arī ātrgaitas zemprofila riepu ražotājiem, arī degvielas tirgotājiem) tīkama un nepieciešama. Tā dod peļņu. Tā tiek visdažādākajos veidos veicināta. Tā rada augstprātīgas un melīgas reklāmas. Top “vieglās” dīzeļmašīnas ar 150 – 200 un vairāk ZS jaudu (pietiekamu pat piekrauta dzelzceļa vagona kustināšanai), kuru izmešus mainīgos, no apstākļiem un braucēja manierēm atkarīgos režīmos ierobežot ir grūti. Kontrolēt grūti. Dārgi. Ja “VW” skandāla ietekmē izmainīti normatīvi to pieprasīs, maksāsim mēs visi. Vai arī pamazām atteiksimies ne tikai no izšķērdīgām ērtībām un kaifa, bet arī no dīzeļiem, kuru popularitāte ir pārspīlēta gan Latvijā, gan visā Eiropā. Nu nav tie vajadzīgi, ja gada nobraukums nepārsniedz 20 – 30 tūkstošus kilometru. Lai paliek lētākā degviela tālbraucējiem un kravu pārvadātājiem. Pilsētās kvēpus nevajadzētu – vismaz angļi tā, Londonas smoga spiesti, jau nolēmuši. Likšot dīzelim lielu akcīzi.
