Juris Lorencs: Kādu “politisku dialogu” iespējams veidot ar “okupantu atstāto pieminekli”? Prezidenta ideja izraisa neizpratni 28
Juris Lorencs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ir dažas lietas, par kurām var runāt vienmēr un nekad nestrīdēties. Piemēram, par laika apstākļiem. Par sēnēm mežā un cenām tirgū. Jo mēs neesam spējīgi tās ietekmēt. Pavisam cita lieta – pieminekļi.
Šie nekustīgie, telpā un laikā sastingušie objekti visos laikos un visās zemēs spējuši izraisīt karstus strīdus.
Pieminekļi tiek mīlēti un nīsti, celti, nojaukti un atkal atjaunoti. Mēs, latvieši, esam piedzīvojuši, kā okupācijas varasiestādes iznīcina mūsu celtos pieminekļus, un cēluši tos atkal no jauna.
Piemēram, Jelgavas Lāčplēsi, Balvu “Staņislavu”, Latgales Māru Rēzeknē. Bet dažās zemēs cilvēki bez kādām okupācijām un varas maiņām pēkšņi iedomājas, ka viņu senči cēluši nepareizus pieminekļus nepareiziem cilvēkiem.
Sākas vandalisms, un 21. gadsimtā no pjedestāliem krīt 19. gadsimtā uzstādītas statujas, kā to šodien redzam ASV.
Par pieminekļiem ierunājies arī Valsts prezidents Egils Levits. Šī gada septītajā augustā, uzstājoties Latvijas politiski represēto salidojumā Ikšķilē, viņš ierosināja uzcelt pretestības kustības pieminekli vai iekārtot īpašu piemiņas vietu, kas, citējot prezidentu, “savas nozīmes ziņā būtu salīdzināma ar Brīvības pieminekli, bet simbolizētu latviešu pretestību, valstsgribu, pieminētu mūsu tautas upurus 50 okupācijas gadu laikā”.
Atbalstāma, sen nobriedusi iniciatīva!
Taču vismaz manu izbrīnu, pat neizpratni izraisa prezidenta ideja celt šādu pieminekli Uzvaras parkā Pārdaugavā.
Netālu no 1985. gadā atklātā, kā toreiz teica, monumenta “Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem no vācu fašistiskajiem iebrucējiem”.
Lūk, kā to pamato prezidents: “Manuprāt, pretī okupantu piemineklim ļoti labi iederētos spēcīgs pretestības kustības piemineklis, kas veidotu politisku un māksliniecisku dialogu ar okupantu atstāto pieminekli.” Prezidents pat norāda uz pavisam konkrētu vietu: “pretī okupantu piemineklim, Bāriņu ielas otrajā pusē, otrpus tramvaja sliedēm”.
Te nu gan man gribētos jautāt – kādu “politisku dialogu” iespējams veidot ar “okupantu atstāto pieminekli”? Nekādu!
Ja mēs šajā vietā uzceltu pretestības kustības pieminekli vai iekārtotu represiju upuru piemiņas vietu, tā gluži automātiski pārvērstos par tematisko parku, par vēsturi skaidrojošu izstādi. Par nemitīgu salīdzināšanu – kurš lielāks, kurš iespaidīgāks, smukāks, augstāks utt.
Un tas jau būtu lieki, nevajadzīgi, pazemojoši un degradējoši.
Tāpat šāds piemineklis nedrīkst kļūt par Okupācijas muzeja filiāli. Kam tad mēs celtu pieminekli – sev vai tiem, kuri ierodas mūsu zemē kā viesi, kā tūristi? Sev! Mums neko nevajag skaidrot, vismaz manai paaudzei. Vēl jo vairāk tiem, kuri paši piedzīvoja represijas un izvešanas.
Atceros kādu sarunu ar nu jau aizsaulē aizgājušu vīru. Vienkāršs latviešu zemnieks, kopā ar ģimeni izsūtīts 1949. gadā. Pēc atgriešanās Latvijā apmeties Rīgā, strādājis fabrikā. Uz manu jautājumu, vai viņš ir apmeklējis Okupācijas muzeju, skanēja atbilde, protams, ne.
Un paskaidroja – kāpēc man jāiet uz turieni, ja es pats esmu daļa no Okupācijas muzeja?
Iespējams, šajos vārdos meklējams skaidrojums tam, kāpēc Okupācijas muzeja izveidē tik aktīvi iesaistījās latviešu trimda. Jo viņi paši personīgi nepiedzīvoja ne “mežabrāļu laikus”, ne 1949. gada izvešanas, ne latviešu valodas diskrimināciju.
Kāpēc cilvēki nāk uz Brāļu kapiem, kāpēc liek ziedus uz plāksnītēm ar uzrakstu “Nezināms”? Jo Brāļu kapi jau sen vairs nav tikai kapenes, tā pirmām kārtām ir svētvieta, līdzīga Brīvības piemineklim. Mēs esam liecinieki tam, kā šodien tautas apziņā izaug jauna svētvieta – Lestenes Brāļu kapi.
Par šādu svētvietu vajadzētu kļūt arī piemineklim, kas simbolizē un iemūžina mūsu tautas pretošanos svešām varām.
Varētu jautāt – kur tad celt šādu pieminekli, kur iekārtot piemiņas vietu?
Mana atbilde ir – es nezinu. Bet esmu pārliecināts, ka tāda tiks atrasta un to izdarīs tautas kopīgā izjūta, kolektīvais prāts un griba.
Un diezin vai no šīs vietas varēs saskatīt “atbrīvotāju pieminekļa” obeliska smaili.
