Sadisms, spīdzināšana un personīga atriebība no mediķu puses. Strenču slimnīcas pacients gūst traumas bojāta trenažiera dēļ 325
Strenču psihoneiroloģiskās slimnīcas vārds pēdējā laikā medijos parādījies negatīvā gaismā. Nesen Latvijas informatīvo telpu pāršalca ziņa, ka tās slimniekiem ticis izsniegts smirdīgs ēdiens, par kuru žēlojušies vairāku nodaļu pacienti. Slimnīcas vadība apgalvoja, ka veikta iekšējā izmeklēšana, problēmas cēlonis atrasts un turpmāk tādi gadījumi neatkārtošoties.
Taču varēja just, ka mediju interese slimnīcas vadībai nav tīkama, un atbildīgās personas centās izvairīties no liekas publicitātes. Vēl vairāk – pacientam Gunāram (vārds pēc ģimenes lūguma mainīts – I.N.), kurš pirmais bija sūdzējies par smirdošo ēdienu, slimnīcas galvenā ārste, dr. Inga Bauska pēc raksta parādīšanās Apollo.lv nomainīja medikamentus. Kā liecina saņemtie video un audio ieraksti, pacients ir pārliecināts, ka tā, Gunāra vārdiem runājot, ir dakteres Bauskas organizēta spīdzināšana, lai izrēķinātos ar viņu. Jo medikamentu maiņas rezultātā Gunāram radās tādas nopietnas veselības problēmas kā diareja, kuņģa sāpes, tāpat arī urinācijas traucējumi un redzes pasliktināšanās. Turklāt pēc tam ilgstoši vajadzējis attīrīt/skalot ar sistēmām viņa organismu (arī šādi video ir mūsu rīcībā).
Taču izrādās, ka stāsts vēl nav galā, jo nesen kļuvusi pieejama informācija par citiem nelāgiem atgadījumiem šajā ārstniecības iestādē. Tas pats Strenču psihoneiroloģiskās slimnīcas pacients Gunārs, kurš ir 2. grupas invalīds ar psihiskiem traucējumiem, vingrojot uz slimnīcas teritorijā esošā airēšanas trenažiera, guvis smagas traumas – viņam tika konstatētas lauztas ribas, smadzeņu satricinājums, kakla skriemeļu sasitums.
Divus mēnešus pēc notikušā (visu šo laiku Gunārs ārstējās Strenču PNS) slimnīcas fizioterapeits Vladimirs Ļepjaks licis cietušajam atkārtoti vingrot uz bīstamā, turklāt pēc viņa gūtās traumas joprojām nesalabotā trenažiera, no kā pacients loģiski ir atteicies. Ģimene bijusi šokā, un nākamajā dienā Gunāra sieva Ingrīda (arī šis vārds pēc ģimenes lūguma mainīts – I.N.) iesniegusi rakstisku sūdzību slimnīcas vadībai. Tā apgalvo, ka pacients pats vainīgs pie gūtajiem savainojumiem, turklāt dr. Inga Bauska devusi rīkojumu atcelt Gunāram brīvo režīmu, proti, aizliegusi viņam patstāvīgi doties pastaigās slimnīcas teritorijā. Tā kā ģimene uzstāj, ka trenažieris bijis lietošanai neatbilstošs, tāpēc Gunārs uz tā atteicies vingrot un to arī paziņojis fizioterapeitam. Starp Gunāra ģimeni un slimnīcu izveidojies konflikts. Kuram taisnība?
Problēmas saknes
Strenču psihoneiroloģiskās slimnīcas teritorijā izvietots sporta laukums, kurš izveidots ar Eiropas Savienības (ES) līdzfinansējumu. Tajā atrodas basketbola laukums un vairāki sporta trenažieri, kuri brīvi pieejami lietošanai. Šī gada 28. aprīlī Gunārs vingrojis uz airēšanas trenažiera, un pēkšņi, kad viņš iztaisnojis muguru, trenažieris ar milzu jaudu triecis Gunāru atmuguriski pret zemi. Pēc kritiena viņš ar neatliekamo palīdzību aizvests uz Vidzemes slimnīcu, kur Gunāru izvērtējis terapeits un klīniski diagnosticēts galvas smadzeņu satricinājums, krūškurvja un kakla sasitums (pacientam bija vemšana, slikta dūša, galvassāpes, stipras sāpes mugurā un krūškurvī). Vidzemes slimnīcā tika veikti vairāki rentgena uzņēmumi (te gan jāpiebilst – neizmantojot aizsargus). Taču nekādi kaulu bojājumi netika konstatēti (par to, kāpēc tā, varētu uzrakstīt vēl vienu rakstu – I.N.). Redzot Vidzemes slimnīcas izrakstu un dzirdot Gunāra sūdzības par stiprām sāpēm mugurā, Ingrīda bažījās, vai vīrs nav atsitis nieres. Tādēļ nākamajā dienā viņa aizveda dzīvesbiedru uz Cēsu slimnīcas uzņemšanu ar lūgumu pārbaudīt iespējamo sāpju cēloni. Tur veikto pārbaužu rezultātā tika konstatēts arī kakla daļas saišu sastiepums un divas lauztas ribas kreisajā pusē – sestā un septītā.
Kad kritienā gūtie savainojumi bija sadzijuši, Gunārs drīkstēja atsākt fizioterapijas nodarbības. Viss ritēja labi līdz brīdim, kad Strenču slimnīcas fizioterapeits Vladimirs Ļepjaks 17. jūnijā licis pacientam kāpt uz tā paša airēšanas trenažiera, uz kura viņš aprīlī bija guvis traumas. Fizioterapeits neņēma vērā Gunāra bailes un posttraumatiskā stresa sindromu, cenšoties piespiest pacientu kāpt uz trenažiera. Kad Gunārs atteicās to darīt, fizioterapeits paziņoja, ka tādā gadījumā nodarbība ir beigusies un arī uz tālākām fizioterapijām viņš var nenākt. Nākamajā dienā (18. jūnijā) uz Gunāra palātu atnākusi slimnīcas virsārste dr. Inga Bauska. Gunārs atklāti izstāstījis dakterei par notikušo uz airēšanas trenažiera, taču dr. Bauska atbildējusi, ka neuzskata par vajadzīgu iedziļināties TĀDOS SĪKUMOS un piedāvājusi Gunāram vienkārši pārtraukt visas nodarbības slimnīcas fiziskās rehabilitācijas nodaļā. Uz Gunāra jautājumu – vai viņa pati kāptu uz nepārbaudīta trenažiera, daktere atbildējusi, ka droši vien to nedarītu. Bet uz jautājumu par to, kāpēc fizioterapeits licis to darīt pacientam, atbilde netika saņemta.
Līdz tam brīdim ģimene bija gaidījusi, ka slimnīcas vadība veiks visus nepieciešamos pasākumus sakarā ar bijušo negadījumu. Taču nu mērs bija pilns, tāpēc Ingrīda vērsās pie slimnīcas vadības ar sūdzību par notikušo un pieprasīja veikt trenažierim drošības pārbaudes. Paralēli viņa griezās ar iesniegumu arī Patērētāju tiesību aizsardzības centrā (PTAC). Bet Gunāram slimnīcas vadība atcēla visas fizioterapijas nodarbības.
Cietuši arī citi pacienti
Mūsu rīcībā ir apstiprināta informācija, ka šī trenažiera izmantošanas laikā lielākas vai mazākas traumas guvuši vēl trīs pacienti (viņu vārdi redakcijai zināmi). Arī slimnīcas 3. nodaļas darbinieki teikuši, ka Gunārs nav vienīgais, kas cietis uz šī trenažiera. Tāpat saņēmām Gunāra uzņemtu video, kas ataino, kādā stāvoklī trenažieris atradies, kad viņš to izmantojis. Lai varētu salīdzināt un spriest objektīvi, griezāmies arī pie šīs jomas speciālista, Lielvārdes sporta centra trenera Agra Pikšena, kurš atsūtīja savu video. Tajā uzskatāmi demonstrēts, kā šādam trenažierim normāli jādarbojas. Treneris izteica pieņēmumu, ka Gunāra uzņemtajā video redzētais rīks ir bijis bojāts vai nepareizi uztaisīts, jo atšķirība bija acīmredzama.
Pārbaude neatbilstības neatrod
Griežoties pēc informācijas PTAC, Patērētāju atbalsta, sabiedrības informēšanas un komunikāciju daļas vadītāja Sanita Gertmane atzīst, ka iestāde Ingrīdas sūdzības saņēmusi, bet aizvien notiek šīs lietas izskatīšana. „Runājot par drošību, kad mēs aizbraucām uz Strenču slimnīcu, minētā iekārta darbojās tā, kā tai paredzēts,” teica Sanita Gertmane. „Nekādi papildu riski ārpus kopumā esošiem, kādi var rasties, kad cilvēks vingro uz šāda trenažiera, netika konstatēti. Vismaz tobrīd mēs neko tādu nefiksējām, tādēļ šīs iekārtas lietošana nav ierobežota.”
Uz piebildi, ka mūsu rīcībā ir video ar trenažiera stāvokli agrāk un to, kādam tam jābūt, Sanita Gertmane atteica, ka viņiem šādus video varot nesūtīt, bet tie lieti noderēšot tiesā, ja cietušais vai viņa tuvinieki tajā vērsīsies. Jo morālā kompensācija vai zaudējumi kā tādi esot tiesas kompetencē. Speciāliste atzina, ka pārbaude nenotika nākamajā dienā pēc iesnieguma saņemšanas, bet gan pāris nedēļas vēlāk. Tādēļ viņa nenoliedza iespējamību, ka slimnīca līdz pārbaudes brīdim pati varēja salabot trenažieri vai novērst tā nepilnības.
Slimnīcas vadība nevēlas kontaktēties
Centieni trenažiera sakarā sazināties ar kādu no Strenču psihoneiroloģiskās slimnīcas atbildīgajām personām rezultātus nedeva. Palika sajūta, ka pēc raksta par smirdīgo ēdienu sekretāre vai cita persona, kas atbild uz administrācijas telefona numura zvaniem, ir tikusi brīdināta – ja zvana žurnāliste, ar vadību nesavienot. Zvanot 25. jūlijā uz slimnīcas administrācijas tālruni un interesējoties, kā varētu runāt ar kādu no slimnīcas vadības, sekoja atbilde: „Man jums jāatsaka, diemžēl no administrācijas šobrīd neviena nav uz vietas.” Tās pārstāvji esot atvaļinājumā, bet slimnīcas galvenā ārste Inga Bauska nav pieejama. Uz atkārtotu zvanu atbilde bija šāda: „Es nevaru jūs savienot ar dr. Bausku, viņai ir liela noslodze, zvaniet nākamnedēļ.” Kad ieslēdzu diktofonu un lūdzu vēlreiz atkārtot teikto, persona nometa klausuli.
Trenažieris paklusām salabots
Ir acīmredzams, ka pēc Ingrīdas iesniegtās sūdzības slimnīca veikusi korekcijas trenažiera mehānismā. Tagad tā rokturu daļa augšējā pozīcijā ir daudz stingrāka, principā novēršot risku, ka var atkārtoties līdzīga situācija tai, kurā cieta Gunārs. Turklāt pie trenažieriem nu parādījusies norāde, ka bez personāla klātbūtnes tos aizliegts izmantot. Taču iepriekš šādu aizlieguma norāžu sporta laukumā nebija.
Fakts, ka slimnīca salabojusi trenažieri, būtu apsveicami, ja slimnīca to izdarītu aprīlī, uzreiz pēc Gunāra traumas. Taču slimnīca reaģējusi tikai pēc Ingrīdas rakstiskās sūdzības slimnīcas vadībai. Gunārs piebilst: „Iedomājieties situāciju, kad pacients salauž ribas un negadījuma brīdis tiek dokumentēts netālu esošajā videokamerā. Tajā skaidri redzams, ka konkrētais trenažieris negadījuma brīdī ir bojāts, taču slimnīcas vadība neuzskata par vajadzību to izolēt, ļauj trenažieri izmantot citiem. Rodas iespaids, ka attieksme ir apmēram tāda – invalīdi, ejiet tālāk lauzt savus kaulus.”
Šajā situācijā uzskatīt, ka pacients savainojumus guvis paša vainas dēļ, šķiet nepieņemami un amorāli. Tāpat no slimnīcas nav atbildes, kāpēc fizioterapeits Gunāram pēc traumu sadziedēšanas 17. jūnijā lika atkal kāpt uz nesalabotā trenažiera, jo tobrīd tas bija tikpat neatbilstošs lietošanai kā sākotnējās traumas gūšanas brīdī 28. aprīlī.
Rodas jautājums – vai ir pieļaujams, ka veselībai bīstams trenažieris, kas bija/ir nedrošs pat veselam cilvēkam, vispār var atrasties tādā valsts iestādē kā Strenču psihoneiroloģiskā slimnīca, kur ārstējas cilvēki ar invaliditāti un psihiatriskām saslimšanām?
Nepieciešams atjaunot normālu komunikāciju
Invalīdu un viņu draugu apvienības „Apeirons” valdes priekšsēdētājs Ivars Balodis, lūgts vērtēt izveidojušos situāciju, uzskata, ka nedroši trenažieri nedrīkst tikt izmantoti nevienā ārstniecības iestādē: „Visiem brīvi pieejamiem trenažieriem jābūt pārbaudītiem un vajadzības gadījumā, piemēram, ja rodas aizdomas par to neatbilstību drošības prasībām, jāveic papildu testēšana. Visam, kas notiek iestādē, jābūt pārdomātam, un nedrīkst pieļaut, kad pacientam, esot slimnīcā, rodas jauni veselības traucējumi. Tas ir slimnīcas atbildības jautājums. Jābūt arī normālai komunikācijai starp pacientu un viņa tuviniekiem, no vienas puses, un iestādes vadību, no otras. Atbildīgajām personām ir jāizstāsta otrai iesaistītajai pusei, kas ir noticis un kas tiks darīts, lai šādas situācijas neatkārtotos. Šajā gadījumā, šķiet, novērojams, ka slimnīca vairāk rūpējas par savu prestižu, bet ne tik daudz par savā aprūpē esošajiem pacientiem.”
Ivars Balodis nenoliedz, ka tāda tipa ārstniecības iestādē kā Strenču psihoneiroloģiskā slimnīca var rasties zināmas kontaktēšanās grūtības, jo tur nereti ārstējas cilvēki ar dažādiem raksturiem un ievērojami savādākiem redzējumiem uz dzīvi. „Lai mazinātu potenciālu konfliktu iespējamību, šādā iestādē ārstiem un citiem strādājošajiem būtu īpaši jādomā, kādā veidā runāt un komunicēt ar pacientiem,” teic Ivars Balodis. „Jābūt skaidri noteiktam algoritmam, kārtībai, kādā veidā konflikti tiek risināti, ja tādi ir parādījušies. Tāpat būtu īpaši jāpiedomā, lai šādus konfliktus iestādes darbinieki neuztvertu personiski un spētu pietiekami ātri un veiksmīgi risināt, izskaidrojot pacientiem un viņu tuviniekiem pieņemtos lēmumus. Konkrētajā situācijā, man šķiet, tieši šis aspekts ļoti pieklibo, jo konflikts aizgājis tādā personiskā gultnē un ārsti visu uztver kā personisku uzbrukumu. Tādēļ izskatās, ka ir izveidojusies ļoti smaga situācija. Es tomēr ceru, ka slimnīcas vadība kaut kādā veidā nāks pretī un atradīs pieņemamu lēmumu. Nevis centīsies glābt slimnīcas ādu, bet atcerēsies, ka tieši cilvēks, pacients ir viņu galvenā vērtība.”
Tomēr vismaz pagaidām par to māc lielas bažas, jo klātienes sarunā ar Gunāra dzīvesbiedri Ingrīdu dr. Bauska iebildusi sievas paustajām tiesībām pārstāvēt vīra intereses un pieprasījusi, lai pacients pats risina sev svarīgos jautājumus un veic visu komunikāciju ar ārstiem. Papildus dr. Bauska norādījusi Ingrīdai, ka nepieciešamības gadījumā var liegt Gunāram saziņu ar tuviniekiem, kā arī piemērot pacientam dažādus ierobežojoša rakstura pasākumus.
Savukārt pats Gunārs nu jau labu laiku ir pārliecināts, ka kļuvis par izrēķināšanās upuri. Par to liecina fakts, ka dr. Bauska viņam atņēma iespēju doties brīvās pastaigās, un viņš visu vasaru pavada četrās sienās. Agrāk viņam bija iespēja trīsarpus stundas dienā brīvi pastaigāties slimnīcas teritorijā, turpretī tagad ir pieejama tikai viena stunda pārvietošanās personāla uzraudzībā. Tā ir milzīga starpība, jo brīvpastaigas laikā cilvēks ir pilnīgi brīvs un slimnīcas teritorijā var darīt to, ko pats vēlas – staigāt, staipīties, vingrot, sēdēt uz soliņa u.c. Turpretī pastaiga personāla uzraudzībā nozīmē, ka visi iet pa vienām un tām pašām taciņām nemainīgā tempā un pastāvīgi tuvumā atrodas viens vai divi cilvēki no slimnīcas uzraugošā personāla. Tagad Gunāram daudzas iespējas ir liegtas. Turklāt, ietupinot pacientu palātā, netiek ņemts vērā, ka neirologi mugurkaula vainas dēļ Gunāram bija rekomendējuši ne tikai staigāšanu, bet arī regulāru vingrošanu, peldēšanu un dažādas ārstnieciskas fizioterapeitiskas manipulācijas.
Sarunā ar Gunāru var just, ka viņam sirds pilna, un emocijas brīžiem plūst pāri malām, salīdzinot virsārstes dr. Ingas Bauskas rīcību ar sadismu un spīdzināšanu, kā arī personīgu atriebību. Viņš vērš kritiku arī citu ārstu un personāla virzienā, pārmetot, ka viņi nepalīdzēja pasargāt pacientu no dr. Bauskas represijām. Piemēram, nodaļas virsārstes atvaļinājuma laikā par pacientiem atbildīga bija dr. Tauriņa, taču attiecībā uz Gunāru dr. Bauska bija izdevusi personiskus rīkojumus (par medikamentu nomaiņu, pastaigu anulēšanu). Tos slimnīcas galvenā ārste pati ierakstījusi žurnālā un aizliegusi pārējiem ārstiem iejaukties, pēc Gunāra domām, īstenotajā atriebības plānā pret pacientu.
Vizītes laikā arī dr. Tauriņa paskaidrojusi, ka visus jautājumus, kas saistīti ar Gunāru, personiski risina virsārste dr. Bauska, un viņai nav tiesību iejaukties. Gunārs ir sarūgtināts, ka dr. Tauriņa nav ziņojusi slimnīcas valdes loceklei par, pēc viņa domām, 3. nodaļā notiekošo izrēķināšanos ar invalīdu. Cietušais pacients ir pārliecināts, ka slimnīcas personāls, iespējams, ir iebaidīts nerunāt pretī galvenajai ārstei. Gunārs uzskata, ka ārstam nevajadzētu būt nekam svētākam par Hipokrāta zvērestu un pacientu dzīvību glābšanu, rūpēšanos par viņiem. Tāpēc, atceroties trīs murgainās dienas pēc dr. Bauskas veiktās medikamentu nomaiņas, kas viņam izraisīja lielas veselības problēmas, Gunārs dēvē dr. Bauskas rīcību pret viņu par vienkārši baisu.
Bet, komentējot Strenču slimnīcas mājaslapā redzamās darbinieku fotogrāfijas, kur starp citiem redzama arī smaidīgā virsārste dr. Bauska, Gunārs pasaka īsi: „Smaidoša spīdzinātāja. Es trīs dienas pastāvīgi rāpoju līdz podam un atpakaļ, man sāpēja visas malas, bija slikta dūša, organismu ar sistēmām skaloja. Es to nevaru aizmirst, tāpat kā kopējo attieksmi, un tikai vēlos, lai taisnība uzvar, bet vainīgie saņem sodu.”
Gribas cerēt, ka šoreiz pret Gunāru netiks piemērotas jaunas represijas. Galu galā, slimnīcas uzdevums ir ārstēt pacientu, nevis sodīt. Vēdera problēmu viņam vairs neesot, taču joprojām nav pieejama ne rehabilitācija, ne iespēja iziet ārā brīvi pastaigāties. Vai pastāvīgs palātas režīms ir domāts kā sods par patiesības atklāšanu citiem?
Ja arī jums ir kāds stāsts par piedzīvoto medicīnas, izglītības vai jebkurā citā jomā, sūtiet to uz e-pastu [email protected]!
