“Saderam, es notievēšu vairāk!” Pieci izteiksmīgi stāstiņi par motivāciju tievēt 0
Ar tievēšanu ir tāpat kā ar svešvalodu mācīšanos – vajadzīga motivācija, gribasspēks un stratēģija. To secināju, apdomājot dažus radu un draudzeņu pulkā dzirdētus lustīgus stāstiņus par tievēšanu.
Pirmais stāsts – par divu draudzeņu derībām. Doma par tām vienai ienākusi prātā, izlasot pazīstamas rakstnieces pieredzi: “Ar meitu norunājām tā – kura svērs vairāk, tā ravēs zemeņdobes.” Tā nu draudzenes, nopirkušas biļetes uz Stokholmu, lai pēc mēneša brauktu gan iepirkties, gan Zviedrijas karaliskajā operā kultūru baudīt, saderēja: kura izbraukšanas dienā svērs vairāk, tā maksās viesnīcas izdevumus par abām. Viņas nosvērās, starpība bija nieka puskilograms. Pēc saderēšanas viena izstrādāja stratēģiju: “Neēdīšu pēc pulksten sešiem vakarā! Ja sešos būs sporta nodarbība, tas nozīmē ka vakariņas jāpaēd piecos”. Viņa derības uzvarēja, jo bija konkrēta motivācija: ietaupīt 180 eiro, ko zaudējuma gadījumā nāktos maksāt par naktsmītni, un tad pirkumiem pietrūktu naudas. Tagad viņa spriež: “Es labprāt derības atkārtotu, jo citādi es sporta zālē domāju par to, ko mājās ēdīšu vakariņās, un, cik kalorijas zaudēju, tik un vēl vairāk atkal apēdu. Taču draudzene nevēlas derēt! Mēģināju saderēt pati ar sevi: ja nenotievēšu, būs jāiet pie diētas ārsta, jātērē nauda vizītei! Bet tas ir pārāk abstrakti, nestrādā.”
Otrais stāsts – par papildu siksnu lidmašīnā. Jauna ģimenīte ar bērniem vasaras ceļojumos parasti ņem līdzi omi – ja paši vēlēsies vakarā aiziet izklaidēties vai doties riskantā braucienā pa strauju kalnu upi, ome paliks ar mazbērniem. Taču reiz omei lidmašīnā neizdodas piesprādzēties, siksna par īsu… Stjuarte atnes pagarinātu siksnu, piesprādzē. Bet nākamajā gadā, ceļojumu plānojot, dēls un vedekla omei saka: “Ja vēlies atkal ar mums vasarā braukt uz Vidusjūras pludmalēm, būtu jau labi, ja šoreiz tev papildu siksnu lidmašīnā nevajadzētu”. Ome vakaros pēc darba ņem rokās nūjošanas nūjas un sporto, ka prieks, un ievēro diētu (citāts no brošūras “21 diena. Diēta liekā svara samazināšanai”: “Tievēšanas pamatā ir pakāpeniska uztura ieradumu maiņa un mērenas, bet regulāras fiziskās nodarbības. Slodze pakāpeniski jāpalielina.”) Radiniekiem ome stāsta, ka ir ļoti grūti iztikt bez saldumiem – “nevar nevienu konfektīti, nevienu cepumiņu, nevienu vafelīti, nevienu zaptes karotīti!” Taču gribasspēks turēties ir, un divu mēnešu laikā nomet astoņus kilogramus. Motivācija stipra – viņu gaida Vidusjūra un dželato – gardais itāļu saldējums!
Trešais stāsts – par nedēļu Igaunijā un kaķi. Igaunijā atrodas SPA centrs, kurā ir programma tievētājiem. Lai gan pēc draudzenes stāsta par viņas pieredzi joprojām nesaprotu, kā cilvēks var brīvprātīgi pieteikties un maksāt vairākus simtus eiro, lai septiņas dienas pavadītu tādā režīmā, kur dod ēst vai nu ļoti maz vai nemaz, turklāt organisma attīrīšanas nolūkā veic klizmas, sieviete atgriezās no Igaunijas ļoti apmierināta. Viņa nopirka noskatīto kleitu, kurā pirms pusotras nedēļas neietilpa, un izveidoja jaunus ēšanas paradumus. Labi turējās, nepieņemoties svarā, vairākus mēnešus līdz brīdim, kad uz citiem medību laukiem devās ģimenes kaķis. Saimniece aiz bēdām apēda divas šokolādes, un – atā, veselīgā ēšana!
Ceturtais stāsts – par kaloriju skaitīšanu pirms balles un skriešanu sešos no rīta. Daudzas spēj saņemties uz neilgu laiku – pāris nedēļām vai mēnešiem. Taču, par laimi, ir arī citādi gadījumi. Kādu meiteni mamma bērnībā bija pārāk daudz un labi ēdinājusi, jo “bērnam tā garšo, nav taču žēl”. Jaunkundzes gados apaļīgā meitene saprata, ka visvairāk vēlas tikt vaļā no kompleksiem, ar kuriem jāmokās izskata dēļ. Septiņpadsmit gadu vecumā virtuvē pie sienas piestiprināja tabulu, cik kaloriju satur katrs produkts, un mēnesi pirms skolas Ziemassvētku balles ēda tikai 500 kalorijas dienā. Tad nostājās pie spoguļa un secināja “nu gan esmu par kārnu”, un atsāka ēst vairāk, taču stingri raugoties, lai šķīvī neieliktu par daudz. Kopš tā laika ir pagājuši vēl septiņpadsmit gadi. Sieviete ir saglabājusi slaido augumu, daudz izlasījusi par veselīgu uzturu un savai ģimenei cenšas gatavot tieši tādu. Viņa, audzinot jaunāko bērnu, dzīvoja mājās, un tad cēlās sešos no rīta, lai sportotu. Laikā, pirms vīrs brauca uz darbu (tātad bērni nepalika vieni), paguva noskriet piecus vai vairāk kilometrus.
Pēdējais stāsts – par mošķīti ledusskapī. Esmu pārliecinājusies, cik svarīgi, kādi ieskati par pareizu ēšanu ir tiem cilvēkiem, kas mums tuvu apkārt. Vasarā ģimeņu nometnē esmu redzējusi, kā vecmāmiņa savai apaļīgajai mazmeitai autoritatīvi liek izēst visu šķīvi, kaut bērns negrib un mēģina pretoties. Taču vecmāmiņa uzvedas līdzīgi kā padomjlaiku sanatorijas personāls, kas atpūtniekiem lika nosvērties ierašanās dienā un beidzamajā dienā un secināja: ja klienti pieņēmušies svarā, ir strādāts teicami.
Ceļojumos labāk braukt kopā ar draudzeni, kura uzskata, ka pietiek ar vienu konfekti dienā un ka sēžot lidmašīnā, papildu kalorijas nav vajadzīgas, nekā ar paziņu, kura uzstāj, ka ceļojumā nedrīkst sev neko atteikt, tostarp, jānobauda teju viss, ko piedāvā viesnīcas restorāns viesiem, kam “viss iekļauts”. Atceros pazīstamas zāļu sievas stāstīto: uzzinot, ka meža zemenīšu tēja palīdzot tievēt, viņa lūgusi meitu, lai aiziet un salasa mežmalā ķekarus, ko izkaltēt tējai. Bet meita atsacījusi: “Varbūt tas, ka salasīsi pati, būs pirmais solis ceļā uz svara zaudēšanu”.
Bet manā ledusskapī tiešām jau divas nedēļas dzīvo mošķītis, jo mazmeita uzzīmēja dusmīgu ģīmīti, izgrieza un ievietoja ledusskapja plauktā. Es pieņēmu, ka šim nepatika barojoši ēdieni, tostarp kārumsieriņi (cik minūtes jāminas uz velotrenažiera, lai sadedzinātu kalorijas, ko satur viens saldais sieriņš, joprojām neesmu izrēķinājusi), un tagad veikalā rūpīgāk apdomāju produktu izvēli. Ja stratēģija ar mošķi ledusskapī dos rezultātus, noteikti to aprakstīšu.
