Rēzeknes un Kocēnu novadā sadega kombainieri. Kas vainīgs? 12
Pagājušajā gadā kulšanas laikā pēc saskarsmes ar elektrības vadiem gāja bojā divi kombainieri. Pirmajā brīdī piederīgie, lietā iesaistītie no bojāgājušo puses bija pārliecināti, ka vainīgs ir AS “Sadales tīkls”, kura darbinieki pieļāvuši, ka elektrības vadi nokarājušies zemāk par sešiem metriem – augstumu, kādā tiek vilkti un nospriegoti vadi. Jo abi kombainieri vadīja tehniku, kas ir zemāka par sešiem metriem. Taču, izpētot gadījumus, izrādās, ka aina ir daudz sarežģītāka. Galvenais secinājums: situācija ir ļoti bīstama lauksaimniekiem, kuri vieglprātīgi izturas pret elektrības vadiem savos tīrumos.
Abos tālāk aprakstītajos gadījumos ierosināti kriminālprocesi, policija veic izmeklēšanu un komentārus nesniedz, piederīgie nolīguši juristus un gatavojas tiesvedībai.
Debesīs neskatījās
2013. gada 18. augustā Kocēnu novada zemnieku saimniecības “Kaulēni” īpašnieks 36 gadus vecais Sandis Vente ar savu kombainu “CLAAS Tucano” devās palīgā zemnieku saimniecības “Šķūņi” īpašniekam Andrim Zemešam, kuram bija salūzis kombains. To, kā Sandis ar savu kombainu aizskāra 20 000 voltu vidsprieguma gaisvada elektrolīniju (tautā to sauc arī par augstsprieguma līniju, vizuāli tā daudz neatšķiras no parastām zem-sprieguma 240 – 400 voltu līnijām, tām parasti ir trīs vadi; augstsprieguma līnijas vizuāli ir daudz iespaidīgākas un augstākas – par tām šajā raksta runas nebūs), Andris redzēja, taču savos komentāros ir skops. Vienīgais, ko viņš apliecina: vadi bijuši zemāk par sešiem metriem. Pēc notikušā vadu augstumu mērīja policija, arī trīs zemnieki uz savu roku: viņu parakstītais papīrs liecina, ka viens vads bija 4,80 metrus augsts, otrs – 6,60, trešais – 7. Nākamajā dienā atbraukuši “Sadales tīklu” vīri un vadus nospriegojuši.
Kāds liecinieks redzējis, ka Sandis pēc vadu aizķeršanas paspējis pamest kombainu, bet liktenīgo lādiņu saņēmis, kad redzējis, ka kombainam deg riepa, un nolēmis to dzēst. Sandis guva ļoti smagus apdegumus, bija komā un nomira slimnīcā pēc diviem mēnešiem, tā arī nenākot pie samaņas. Palika sieva un dēls pirmklasnieks… Sanda 200 hektārus zemes tagad kops citi.
“Savu dēlu vairs neizglābšu, bet gribu viņu aizstāvēt, jo neviens cits to nedarīs,” ar asarām acīs saka pensionētā agronome Sarmīte Vente. Viņai ļoti sāp, ka parādījušās baumas, ka Sandis strādājis dzērumā, braucis virsū stabiem. Analīzes rādījušas, ka 18. augustā Sandis nebija dzēris. “Sandis nebija dzērājs un smēķētājs. Visu mūžu bija zemnieks. Ieguva augstāko agronoma izglītību. Strādāja godīgi, kombainam bija veikta tehniskā apskate, vienīgā viņa vaina: debesīs neskatījās… Nevar jau pastrādāt, gaisā skatoties, jo kombainierim taču visu laiku jāskatās uz priekšu. Par šādiem gadījumiem jārunā, lai citi vairs neietu bojā. Mēs par šādiem riskiem nezinājām, tāpēc man ir dusmas uz “Latvenergo” un “Sadales tīklu”, kuru kantoros sēž pilns ar drošības tehnikas inženieriem. Tad brauciet un skaidrojiet zemniekiem, kas ir bīstami, ko nedrīkst darīt, kādus kombainus varbūt labāk nepirkt! Elektriķi tagad stāsta, ka Aizsargjoslu likums aizliedzot zem līnijām braukt. Mēs tagad tur nezāles audzēsim, vai? Ko par to teiks Lauku atbalsta dienests?”
“Kāpēc Latvijā ļauj pārdot šādus bīstamus kombainus un vēl Eiropas Savienība kompensē daļu no cenas?” jautājums ir arī Sanda māsai Vinetai Arnicānei. Pēc nelaimes izmērīts tāds pats kaimiņa kombains – ar maksimāli izbīdītu graudu izpūtes cauruli tas bijis 5,83 metrus augsts, bet Sanda kombainam bijušas plānākas riepas, tāpēc tas bijis par kādu pusmetru zemāks. Viņa atceras, ka 18. augusts bija ļoti karsta diena. Brālis bija strādājis jau no agra rīta, tāpēc, iespējams, bija noguris. Uz labības lauka traģēdijas brīdī braucis pret sauli, bijis putekļains un, iespējams, vadus nemaz neredzējis. “Brālim reiz no putekļiem aizdegās viņa vecais kombains, ko izdevās nodzēst. Varbūt Sandis domāja, ka arī šoreiz vainīgi putekļi, un tāpēc viņš tik droši dzēsa ar pulverizatoru?”
Pirmā sezona kļuva par pēdējo
2013. gada 11. septembrī 27 gadus vecais Aglonas novada iedzīvotājs Viktors Celevičs saņēma uzdevumu no savas saimnieces, zemnieku saimniecības “Pakalni” īpašnieces Rimas Romanovas novākt kukurūzu. Lauks atradās Rēzeknes novada Pušas pagastā un pirmo gadu bija zemnieces īpašumā – pirms tam tā bija ne īpaši kopta kalnaina pļava. Vai tur vispār kādreiz strādājis kāds kombains, neviens nezina. Viktors bija plaša profila traktorists ar arodvidusskolas izglītību un sešu gadu darba pieredzi. Ar kombainu gan viņš strādāja pirmo sezonu un diemžēl arī pēdējo.
Tajā liktenīgajā dienā Viktors ar “CLAAS Jaguar” brauca pa lauku un kukurūza no izbīdītās caurules bira līdzās braucošā traktora piekabē. Vadus kombains aizskāra uzkalniņā, kuram abpus bija stabi un vadi atradās vistuvāk zemei. Viktors kombainu pameta, bet atgriezās un paguva pieķerties kombaina trepītēm. No strāvas trieciena viņš, kā vēlāk teica ārsti, miris momentā. Elektrība Viktoram bija nodedzinājusi roku un kāju pirkstus. Viņu apglabāja ar krūtīm piespiestām rokām, jo tās nevarēja iztaisnot. Viktora tēvam Donātam pēc pārdzīvotā nopietni sašķobījusies veselība. Tēvs bija arī tas, kurš dēlu iepriekšējā gadā mācījis strādāt ar kombainu.
“Mani pie mirušā dēla uz lauka nelaida, jo baidījās, ka varu neizturēt. Draugs piespieda izdzert divas glāzes šmakovkas un tad tikai pateica, kas noticis,” atceras Donāts Celevičs. “Viktors dzīvoja pie mums, vecākiem. Nepīpēja, iedzēra dažas glāzes tikai gadumijā. Pirms gada nopirka automašīnu, mājās sēdēja pie datora, bet uz darbu gāja smaidīdams. Ar dzīvi bija apmierināts.”
Donāts stāsta, ka viņam kā kombainierim ar vadiem nekad nav bijušas problēmas, bet dēla nelaimes vietā viņš redzējis, ka vadi bijuši, kā licies, acu augstumā. Pats tajā vietā nekad nebija strādājis. Dēlam nav bijis pieredzes, bet Donāts traģēdijā vaino “Sadales tīklu”, kas pieļāvis, ka vadi tik zemu.
“Pēc notikušā “Sadales tīkla” pārstāvis atvainojās un piedāvāja bērēs izlīdzēt ar transportu. Atteicos, jo man daudz draugu. Elektriķiem bijusi sapulce, kur runāts, ka dēls pats vainīgs savā nāvē: vajadzējis skatīties, kur brauc,” zina teikt Donāts.
Notikušo pārdzīvo arī R. Romanova, jo Viktors bija gan labs darbinieks, gan labs cilvēks. Piedevām zemniecei draud atbildība par notikušo, jo Valsts darba inspekcija viņai pārmet, ka traktoristam nolasīta tikai traktortehnikas darba drošības instrukcija, bet ne kombaina.
“Cik es saprotu, kombains arī ir traktortehnika. Vēl izskatās, ka notikuši interesanti mērījumi. Elektriķu protokolā ierakstīts, ka vadi bijuši 5,18 metru augstumā, bet “uz aci” man likās, ka ir ap četriem metriem. Man liekas, ka darba inspekcija kopā ar “Sadales tīklu” grib panākt, lai es esmu vainīga. Ja mani apsūdzēs, es tiesāšos,” saka Rima. Pēc viņas teiktā, Viktora vadītā kombaina maksimālais augstums ar paceltu cauruli ir 5,20 metri, bet 11. septembrī kukurūzas izpūtes caurule bijusi ap četru metru augstumā sāniski, lai kukurūza varētu birt traktora piekabē.
Darba inspekcija norāda uz pārkāpumiem
Valsts darba inspekcija izmeklē tikai Latgales gadījumu, jo Vidzemes gadījumā kombainieris bija pašnodarbinātais, kas likuma priekšā par savu drošību darbā atbild pats.
Kā man paskaidroja inspekcijas darba aizsardzības nodaļas vadītāja San-dra Zariņa, viņu līgts eksperts pagājušajā nedēļā noskaidrojis, ka Latgales gadījumā kombains ar paceltu izpūtes cauruli varējis sasniegt 5,37 metru augstumu, tādējādi pārkāpjot Aizsargjoslu likumu, kas nosaka, ka zem elektriskajiem vadiem nedrīkst braukt ar tehniku, kas pārsniedz 4,5 metru augstumu. Tāpat konstatēts, ka traktorista V. Celeviča parakstītā darba drošības instruktāža nesaturēja neko, kas attiecas uz darbu zem elektrības līnijām, – tā bija darba devēja atbildība.
“Mūsu secinājums: uz konkrētā lauka kombainieris nedrīkstēja strādāt. Savu vērtējumu iesniegsim policijai. Par vainīgo lai lemj tiesa. Inspekcija sodīt nevar, arī aizliegt strādāt zem elektrības vadiem nevaram. Katram lauksaimniekam pašam jāvērtē, kā strādāt, lai nebūtu problēmu,” komentē S. Zariņa.
Elektriķi savu vainu nesaskata
AS “Sadales tīkls” notikušajās traģēdijās vainu neuzņemas. Kā skaidro uzņēmuma ekspluatācijas direktors Armands Staltmanis, abos gadījumos pārkāpts Aizsargjoslu likums, kas stājies spēkā 1997. gadā un kura 45. pants nosaka, ka aizsargjoslās gar elektriskajiem tīkliem aizliegts braukt ar mašīnām un mehānismiem, kā arī strādāt ar lauksaimniecības tehniku, kuras augstums, mērot no ceļa (zemes) virsmas, pārsniedz 4,5 metrus.
Kopumā valstī pagājušajā gadā ar traktoriem, kombainiem un pašizgāzējiem vairāk nekā 40 reižu sarautas elektriskās līnijas un bojāti stabi. Vairākumā gadījumu gan cietušo nav.
“Neskatoties uz to, ka mēs dažādos lauksaimnieku semināros, visur citur, kur varam, stāstām un rakstām, ko nedrīkst darīt zem elektriskajiem vadiem, ne visi mūs sadzird. Daudzi nezina arī to, ka ar tehniku, kas augstāka par 4,5 metriem, nedrīkst tuvoties elektriskajām līnijām tuvāk par 6,5 metriem. Ja tomēr kāds grib ar neatbilstošu tehniku strādāt zem vadiem, var mums prasīt atļauju, tad mēs skatāmies situāciju uz vietas un vajadzības gadījumā pat atslēdzam elektrību,” skaidro A. Staltmanis. Viņš gan tomēr atzīst: ja pļaujas laikā visi zemnieki prasīs atslēgt elektrību, varētu iestāties zināms haoss, varētu ciest arī paši zemnieki, kuru kaltes graudus žāvē ar elektrību.
Kāpēc tad daudzi domā, ka elektrolīnijām jābūt sešu metru augstumā? “Tāpēc, ka kopš 2003. gada mēs, rekonstruējot vai no jauna velkot vidsprieguma līnijas lauku apvidū, esam sev noteikuši sešu metru augstuma standartu, grūti pieejamos apvidos – piecus metrus un vismaz reizi trijos gados augstumu pārbaudām un, ja nepieciešams, to atkal atjaunojam. Bet gribu uzsvērt, ka tas ir iekšējas lietošanas standarts, kam nav likuma spēka. Normatīvie akti vispār neregulē elektrolīniju vadu attālumu līdz zemei,” saka A. Staltmanis. Viņš man piekrīt, ka, interpretējot Aizsargjoslu likuma 45. pantu, vadiem jābūt augstāk par 4,5 metriem – ja kāds vads būs zemāk un es ar tehniku, kas zemāka par 4,5 metriem, to aizskaršu, es teorētiski varētu vērsties ar prasību pret “Sadales tīklu”.
“Bet jāsaprot, ka elektrības vadu tīkls ir “dzīvs”. Mēs cenšamies, lai visur būtu seši metri. Bet šodien var konkrētā vietā būt seši metri, bet pa nakti tur var būt uzkritis koka zars, sašķiebies vai kāds sašķiebis stabu. Elektrības tīklu kopgarums Latvijā ir 95 000 kilometri, no kuriem ap 80% ir gaisa līnijas. Pie katras staba mēs elektriķi pielikt nevaram. Pieļauju, ka kādā nomaļā vietā kāds vads var būt zemāk par sešiem metriem pat gadu, iekams elektriķis to uzzina. Mēs cenšamies, lai visur būtu pietiekams augstums. Arī Pušas pagastā mēs trešo stabu ierakām nevis tāpēc, ka gribētu kaut ko slēpt, bet lai būtu papildu drošība,” turpina A. Staltmanis.
Direktors pauž nožēlu par kombainieru nāvi un stāsta, ka abos gadījumos kombainieri varēja neciest, ja vien nebūtu atgriezušies pie kombainiem. Kad tehnika saskārusies ar elektrības vadiem, svarīgi doties prom, turklāt vai nu mīņājoties, vai ar palēcieniem, tikai ne ar soļiem, kad viena kāja atraujas no zemes: tad pēc tā saucamā soļa sprieguma principa var notikt elektrības lādiņa izlāde līdz pat desmit metru attālumā no tehnikas.
Teorētiski “Sadales tīkla” darbinieki var sastādīt protokolu par neatļauta augstuma tehnikas lietošanu zem vadiem un nosūtīt protokolu soda uzlikšanai konkrētās pašvaldības administratīvajai komisijai, bet praksē A. Staltmanis par šādiem gadījumiem nezina. Reāli cilvēki tiek sodīti par dažādiem krāvumiem, piemēram, siena ruļļiem zem vadiem.
UZZIŅA
Prasības attiecībā uz elektrolīniju minimālo augstumu
Būvnormatīvu par elektrolīniju augstumu patiešām nav. Taču, kā skaidro Ekonomikas ministrijas Sabiedrisko attiecību nodaļa, elektrolīniju minimālais augstums un darbības, kas ir pieļaujamas ap un zem elektrolīnijām, ir noteikts gan Eiropas tehniskajos standartos attiecībā uz elektrolīniju ierīkošanu, gan Latvijas normatīvajos aktos, gan profesionāļu veidotajos standartos.
Pirmkārt, Aizsargjoslu likuma 45. pantā minētie aprobežojumi elektrolīnijas aizsargjoslā attiecas uz visu aizsargjoslas teritoriju, nevis tikai uz teritoriju gar vadiem. Līdz ar to aizsargjoslā – gar un zem elektrolīnijas – aizliegts braukt ar mašīnām un mehānismiem, kā arī strādāt ar lauksaimniecības tehniku, kuras augstums, mērot no ceļa (zemes) virsmas, pārsniedz 4,5 metrus.
Otrkārt, AS “Sadales tīkls” savā darbībā piemēro Latvijas Elektrotehniskās komisijas izdotos Latvijas energostandartus, kuros ir iekļauts regulējums attiecībā uz jaunu elektrolīniju ierīkošanu un esošo elektrolīniju rekonstrukciju. Gan zema, gan vidēja sprieguma gaisvadu elektrolīniju ierīkošanas galvenās tehniskās prasības, t. sk. vertikālam attālumam no zemes, noteiktas Latvijas Elektrotehniskās komisijas izdotajos Latvijas energostandartos.
Vienlaikus jāuzsver, strādājot elektrolīniju tuvumā, svarīgi ievērot darba aizsardzības prasības. Ja, piemēram, notiek darbi uz lauka, jāņem vērā, cik gluda ir zemes virsma, vai nepastāv risks, ka tehnika var sasvērties utt. Darba devējam ir pienākums savus nodarbinātos sagatavot darbam aizsargjoslu tuvumā, instruējot, cik tuvu tām drīkst braukt, kādas elektrodrošības prasības jāievēro, kā jārīkojas attiecīgajā situācijā, ja notiek vadu pārrāvums utt.
VIEDOKĻI
Ko domā citi lauksaimnieki
Persijs Kaufmanis, Sesavas pagasta zemnieku saimniecības “Jušķēni” īpašnieks: “Problēmas ar vadiem ir. Par to augstumiem īsti nezinu. Skatāmies paši, kur ko varam. Ir vietas, kur vadi zemu, zem tiem nelienam: uzmanīgi palaižam kombaina hederu gar vienu pusi un gar otru pusi, pats kombains zem vadiem nemaz nepabrauc. Ja zem vadiem vispār ar lielajiem kombainiem neko nedarīs, tad man atsevišķos laukos vispār neko sēt nav jēgas.”
Kaspars Duge, Vilces pagasta zemnieku saimniecības “Terēņi” īpašnieks: “Manos laukos vadi pārsvarā ir labā – piecu sešu metru – augstumā. Bet arī kombaini lieli, tāpēc ar izpūtes caurulēm neriskējam. Vienas telefonu līnijas vadi ir zemu – tos gan gadās ik pa laikam pārraut.”
Andris Felss, Krustpils novada zemnieku saimniecības “Vīnkalni” īpašnieks: “Boļševiku laikos ar vadiem bija lielākas problēmas. Man neviens kombains nav augstāks par četriem metriem, vadiem mierīgi tiek apakšā, un vadi arī nav nokarājušies. Reizēm gan vadus velk neloģiski, zigzagus. Tā te viena līnija met loku līdz vietai, kur mežsarga māja nav jau gadus divdesmit.”
