Sadedzināju visas savas mīlestības vēstules. “Mājas Viesa” saruna ar aktrisi Olgu Dreģi 6
Ilze Pētersone, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pēc sirds patikas izbaudījusi Jāņus pie jaunākās māsas Stelpē, aktrise Olga Dreģe atgriezusies savā Dzirciema dzīvoklī. Pa devītā stāva logu vēro, kā no Rīgas lidostas paceļas lidmašīnas, un pārdomā, kas pašas dzīvē vēl darāms. Jo tas laika sprīdis, kas atvēlēts, ir tik īss, viņa ne vienreiz vien bilst sarunā.
Likteņa brīdinājums nācis pērn izrādes “Smiļģis” mēģinājumu laikā, kad pa ceļam uz teātri saļimusi pie 1. slimnīcas žoga. Nākamajā dienā atkal devusies uz darbu, jo aktieri jau neslimo. Tā mācījis Eduards Smiļģis. Tagad aiz muguras operācija, vajadzētu vēl vienu, bet nav kas pārliecina… Pat Ausmas Kantānes rājiens, lai taču nebaidās, nelīdzējis. Ausma nu aizsaulē, turpat aizsaukti vēl daudzi tuvi kolēģi, draugi, paziņas, saraksts veidojas garš, kas arī liek pārcilāt savu laiku uz šīs zemes.
Satikšanās mums nolikta aktrises iecienītajā pastaigu vietā Latvijas Universitātes Botāniskajā dārzā, kur rozes zied pilnā krāšņumā. Laipna kasiere, atpazinusi mākslinieci, pat neiekasē naudu par ieejas biļeti. Kā savās atmiņās teicis aktrises teātra krustdēls Varis Vētra – Olga visiem patīk.
Ir tāds paņēmiens – sarakstīt darāmos darbus uz lapas. Vai jums jau ir savs sarakstiņš?
Saraksts ir manā galvā, jo man ir fenomenāla atmiņa. Uz “Dailes kanonu” no jauna iemācījos četrdesmit Broņislavas Martuževas dzejoļus un gandrīz vai vienīgā runāju bez špikera. Zinu no galvas tūkstošiem dzejoļu un arī lugu tekstus. Man kā kompjūterā ierakstās un paliek – vai Agnese “Brandā”, vai Anitra “Pērā Gintā”…
Es tiešām domāju, kā šo laiku aizpildīt – vai nu turpināt skriet, vai realizēties citās prasmēs, ko neesmu dzīvē tik daudz izmantojusi. Vecākā māsa Marta, kurai nupat nosvinējām astoņdesmit astoto jubileju, joprojām strādā un vēl ada mēteļus, arī man ir viņas adījums.
Kā noprotu, jūs turpināt skriet?
Pagaidām vēl – jā, rīt (saruna notiek 8. jūlijā. – I. P.) jābrauc uz Kapu svētkiem Sarkaņos, kur māsiņai Sofijai, kas agrā bērnībā mira ar plaušu karsoni, liksim piemiņas akmeni. Svētdien piedalīšos Jēkaba katedrālē lasījumā, pirmdien tiekos ar Dairu Āboliņu par Latvijas TV raidījumu – filmas “Purva bridējs” arheoloģiju. Biju uz kinoprovēm filmai par Anšlavu Eglīti, ko veidos tā pati komanda, kas taisīja seriālu par Emīliju Benjamiņu.
Kas tur būsit?
Priedene, kas dzīvo pilī. Eglīšiem Inciemā piešķir namu, kur viņi grib ierīkot pansiju, bet tur jau dzīvo veci cilvēki, ko tēlos Juris Strenga, Velta Skurstene, es un vēl citi. Režisors teica, ka esmu apstiprināta. Ja būšu dzīva, nākamā gada maijā jāsāk filmēt.
Kāpēc lai nebūtu dzīva?
Ar tik zināmu kaiti, kāda ir man, varu izbeigties jebkurā brīdī, tāpēc teicu, ka par to jādomā. Arī laikā, kad daba ir pilnbriedā. Šogad uz Jāņiem atteicu visus uzvedumus, “haltūras”, paņēmu sev divas brīvdienas, aizbraucu pie jaunākās māsas Mārītes uz Stelpi un atslēdzos no visas pasaules, par ko vēlāk dabūju pārmetumus, jo draugi bija uztraukušies, kur esmu pazudusi. Māsai ir kazas, vistas, dārzs. Lasīju kolorado vaboles, ravēju kartupeļus un puķu dobes. Krāsnī sadedzināju visas savas mīlestības vēstules un kopā ar stelpēniešiem brīnišķīgi nosvinēju Jāņus!
Kāpēc sadedzinājāt vēstules?
Uzskatu, ka katram cilvēkam jāaiziet ar savu laiku. Man patika, kā katoļu ikmēneša grāmatiņā “Mieram tuvu” bija ierakstījis kāds mūziķis, Ukrainas televīzijas personība, kas šobrīd karo: “Bez manis manis nebūs ne savā, ne citu likteņos.” To pat varētu likt uz mana kapa pieminekļa.
Pēc aktieriem paliek izrāžu ieraksti, kinolentes, grāmatas, atmiņas…
Man ir laimējies ar tādām kinofilmām kā “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”, “Vella kalpi”, “Purva bridējs”, “Nāves ēnā”, “Liktenim spītējot”, taču jābūt dižākai personībai, lai varētu palikt cauri laikiem, jo mēs, tie ierindas cilvēciņi…
Jūs taču esat talantīga māksliniece ar lieliskām lomām teātrī un kino.
Tautā esmu mīlēta, bet visiem jau vajadzīga mana enerģija, prieks un varēšana, mans prāts un sarunas. Vecums un slimības nevienu neinteresē, un latvietis vienmēr ir bijis lepns un par to nerunā, nepaģēr, ka kaut kas pienāktos vairāk nekā citiem. Katram pašam jātiek galā ar savu nelaimi. Kā mācīja Dailes III studijā – mirt stāvus un nekad nepadoties!
Un nekad nepadodaties?
To iemācījis dzīves laiks, manu vecāku divu karu un mana kara pieredze, kad ģimenē ar astoņiem bērniem palikām bez nekā. Nodega viss – māja, iedzīve, lopi, arī skaistie māsu tautas tērpi… Mums bija jaunsaimniecība ar pieciem hektāriem zemītes.
Vai māju no jauna uzbūvējāt?
Pēc kara piešķīra Kaipu mājiņu, kur biju aizbraukusi sakarā ar astoņdesmit gadu jubileju, tur tagad saimnieko brīnišķīgi ļaudis.
Kā ir atgriezties bērnības vietās?
Nevajag braukt, lai atmiņā paliek bērnības ainas – lauki, kalni, taciņas, ābeļdārzs, aka –, jo viss ir izmainījies. Priežukalns, kur slēpojām un braucām ar ragaviņām, kamēr pufaiciņas sasala ragā, ir izretināts, nocirsts.
Augāt katoļu ģimenē, kā vecāki uzņēma jūsu profesijas izvēli?
Mamma jau bērnībā teica – šitā man būs aktrise, jo es komiskā plāksnē esot attēlojusi bēgļu gaitu notikumus, kā caur purvu bēgām un visu ko citu.
Ja būtu jāiezīmē savas dzīves svarīgākais ceļa stabiņš…
Bez šaubām, tā bija Dailes teātra studija. Pēc vidusskolas saslimu un dabūju plaušās ātro diloni, tāpēc vienu gadu nemācījos, pēc tam iestājos un pabeidzu Rīgas Kultūras un izglītības darbinieku tehnikuma režijas nodaļu. Smejos, ka man ir arī režisora diploms. Pieteikties studijām pamudināja vecākā māsa, kura dzīvoja Rīgā un dziedāja Valsts akadēmiskajā korī. Viņa bija pamanījusi sludinājumu. Aizgāju un izturēju milzīgo konkursu.
Kā mainījās dzīve?
Pirms tam vai četras reizes nedēļā gāju uz Ģildes ballēm, man tā patika dejot! Pie klavierēm Raimonds Pauls, viņš spēlē, uz klavierēm glāzīte… Dailes studija izmainīja pilnīgi visu – dejām, izpriecām krusts bija pāri, jo Smiļģis prata mūs pakļaut ar savu maģisko aizrautību.
Ar kādām acīm raudzījāties uz viņu – bijību, pielūgsmi?
Dailē ienācām, kad Harijs Liepiņš, Vija Artmane, Eduards Pāvuls, Valentīns Skulme un citi uz skatuves jau spēlēja desmit gadus. Bijām cita paaudze, kas iedrošinājās arī protestēt, piemēram, kad Smiļģis sabāra Astrīdu Kairišu, tāpēc ka viņa pa ceļam uz “Pūt, vējiņi!” izrādi, ejot garām viņa kabinetam, kaut ko trallināja. Likām, lai atvainojas Astrīdai, bet Ertnere (Felicita) tik lauzīja rociņas un teica – nedariet, mīļie bērni, tik’ nedariet to!
Jūs jau arī pati Smiļģim paziņojāt, ka atteiksities no Anitras lomas “Pērā Gintā” pārāk caurspīdīga un atkailinoša tērpa dēļ, un jūsu mamma to atbalstīja – ne jau tāpēc meita tik ilgi studējusi, lai ar pliku nabu skraidītu pa skatuvi!
Smiļģis man teica – ārā no teātra, rīt tavā vietā būs Kantāne un Tarasova (Ludmila)! Galu galā spēlējām visas trīs.
Tomēr samierinājāties ar knapo apģērbu?
Pārvarēju sevi. Radošajā procesā, kurā bija jāspēlē tik daudz liktenīgo sieviešu lomu, vajadzēja sevī lauzt to laucinieces kautrību. Kad Leimanis (Leonīds) piedāvāja Matildes lomu “Purva bridējā”, man pietika drosmes pateikt – nē, nespēlēšu, jo ienīdu Matildi no vidusskolas laikiem. Kā var jaukties Edgara un Kristīnes mīlestībai pa vidu! Un tad viņš teica – bet mīli vairāk to Edgaru! Cik gudrs paņēmiens. Kā ticībā saka – mīlestība ir pāri visam.
Kā noprotu, Smiļģis bijis diezgan neiecietīgs, ja teātra māksla tiek dalīta ar ģimenes rūpēm.
Mums viņš bija iepotējis, ka teātris ir viss. Ne velti, kad apprecējos ar virsnieku Jāni, Smiļģis iesauca pie sevis kabinetā un teica – Dreģe, ko jūs apprecējāt zaldātu, viņš jūs nolietos, un tas ir uz mūžu! Nu tālāk es nestāstīšu… Bez teātra nedrīkstēja būt citas mīlestības, un viņš, zinādams manu kaislo dabu, domāja, ka nodošos ģimenei, būs bērni un skatuvei nekas pāri nepaliks.
Jūs tomēr izšķīrāties?
Ar katru no abiem vīriem nodzīvoju trīspadsmit gadus. Jānis, Sahalīnā dienot, bija dabūjis radiāciju, un viņam nevarēja būt bērnu, bet es negribēju palikt bez turpinājuma.
Vai tas bija šķiršanās iemesls?
Lielākoties tas, bet bija arī citi, kaut gan vecumā esmu sapratusi viņa greizsirdību, kad “Purva bridēja” filmēšanas laukumā stāvēja turpat ar pistoli pie sāna. Visādi nostāsti bijuši, kā viņš mani vaktēja.
Nu tā var būt, kad apprecas ar aktrisi.
Tas nav viegli. Varbūt labāk, kad precas aktrise ar aktieri, bet arī tas nav glābiņš, Mudītei (Šneiderei) ar Hari (Harijs Liepiņš) tas nebija glābiņš.
Tur bija arī alkohols.
Tajos laikos tas bija arī kā protests pret aizliegumiem, kas vienā brīdī pāraug alkoholismā, jo robeža ir ļoti trausla.
Jūsu tuva kolēģe Ausma Kantāne tomēr savu teātra karjeru upurēja ģimenei.
Viņa jau sen saprata, ka sava dzīve jāvelta svētīgai kalpošanai lielumam, jo bija blakus šis lielais cilvēks – Imants Ziedonis. Ar Imantu un Ausmu mēs daudz esam bijuši kopā, braucām viņu “Volgā” arī uz pusdienām Jūrmalā, restorānā “Pērle”, un pie stūres bija Ausma.
Kursa biedrene Ilze Vazdika grāmatā “Izslāpums”, kuru par jums pirms deviņiem gadiem sarakstījusi Irēna Lagzdiņa, teic, ka jums teātrī tomēr neesot trāpījies savs režisors.
Esmu bijusi gan paklausīga, gan spītīga, taču sapratos ar visiem režisoriem. Ar Kārli (Auškāpu) gan ļoti strīdējos, bet ar viņu izdevās arī lielas veiksmes – “Kvartets”, piecdesmit gadu jubilejas loma izrādē “Nepazīstamā”.
Par ko strīdējāties?
Viņš bija ļoti neiecietīgs pret manu spītību, tāpēc centās salauzt raksturu, pat pazemojot mani.
Tas taču ir ārdoši?
It kā jau jā, bet ar to jārēķinās. To tikai vēlāk saprot, ka režisoram jāpakļaujas, jo viņam ir savs redzējums. Savukārt aktierim jābūt tik gudram, lai starp režisora peripetijām noturētu arī savu personisko sajūtu par lomu. Un, kā teica Valters (Ēvalds), jāmācās līdz pēdējai elpai! Skatījos, kā kinoprovēs darbojas jaunais aktieris Gerds Lapoška, un domāju – atkal varu ko pamācīties. Epizodē, kur šķīvī iekrīt apmetums no griestiem, es būtu satrūkusies, bet viņš tā mierīgi palūkojas uz šķīvi, tad uz griestiem… nodomāju, redz, cik interesanti, arī tā var.
Kā vērtējat Viesturu Kairišu un viņa iestudēto “Smiļģi”?
Nu es taču tur mēģināju Smiļģa mātes lomu, kamēr, ieķērusies 1. slimnīcas sētā, zaudēju samaņu. Nebija lemts to Smiļģa māti nospēlēt, par ko Haris (Harijs Liepiņš) tika daudz stāstījis, ka bijusi varena un kā Smilģis viņu respektējis, pat baidījies, un par mammīti, māmulīti visu dzīvi saucis. Kad no rīta ar mašīnu atgriezies mājās, tāda liela, gara un melna stāvējusi durvīs un nosodoši skatījusies. Īsti mana loma!
Žēl, ka nenospēlējāt?
Notikušo uztvēru par lielu liktens zīmi. Nu, nebija lemts…
Vai Kairiša izrādē varēja just “volūmenu”, kā Smiļģis laikam taču sauca mērogu?
Man patika, ka bija vairāki Smiļģi, jo Māra Zālīte jau sacīja, ka ģēnijs ir daudzšķautņains.
Vai Raini vajadzēja tēlot sievietei?
Jaunajā sezonā Ieva Segliņa spēlēs Brandu un mēs ar Lidiju (Pupuri) būsim atjaunotās dvīņu māsas, bet Strenga – Branda dēls. Kairišam ir ļoti, ļoti drosmīga iecere, kuru gaidu ar ilgošanos. Oktobrī jāsāk mēģināt.
Kā vērtējat Dailes teātri jaunās vadības rokās?
Daile ir izmainījusies, bet es uzskatu, ka mērķtiecīgi.
Bija vērts taisīt apvērsumu?
Bija vērts, jo Džilindžers, kā arī viņš pats atklāja, bija piekusis, paguris un aizrāvies ar ko citu. Jaunā direktora Jura Žagara biznesa ķēriens kopā ar viņa kā aktiera atpazīstamību vislabāk redzams teātra remontos. Kā savā laikā Streičs (Jānis), kas savās filmās ar balzama kasti panāca, lai visus tekstus netulko krieviski, un tā apgāja cenzūru…
Par labu zīmi var uzskatīt notikumu ar jūsu Paradīzes ābelīti Eduarda Smiļģa muzeja dārzā, kas bija nosalusi, bet šopavasar izdzina spēcīgu dzinumu.
Mēs ar mazdēlu tur nobildējāmies, sacīju Justam, kad manis vairs nebūs, atnāksi pie manas ābelītes.
Ko Justs saka, kad vecmāmiņa par miršanu sāk runāt?
Justu ļoti interesē filozofija, un cilvēka aiziešanu viņš uztver par dzīves dabisku norisi. Kopīgās pastaigās dodamies kopš viņa bērnības, mazdēls stāsta paša safantazētus stāstus, tagad sūta arī sacerējumus. Jautā, lai pastāstu par savu bērnību, kādi bija mīļākie priekšmeti skolā. Madonas vidusskolā man bija ļoti labs direktors, fizikas skolotājs. Viņš saka – redzi, ome, tev bija vīrieši skolotāji!
Man šķiet, jums vēl būtu ko pastāstīt par savu dzīvi. Vai ir doma par atmiņu rakstīšanu?
Meita Zane arī saka – mamma, tev izdodas, vajag rakstīt!
Par savējiem jums sirds mierīga?
Man ir mierīga, un turpinājums ir ļoti svarīgs.
Kā jūs iztiekat, aktieriem jau visādi klājas?
Esmu štata aktrise, man ir pensija un mūža stipendija. Par finansēm atbild bērni, novēlu viņiem savus kontus un sen vairs nenodarbojos ar maksājumiem, un tā ir laba sajūta.
Tomēr gribas pajautāt, vai pēc divām laulībām nebija vēlēšanās, ka blakus būtu tuvs cilvēks, un pielūdzēju jums noteikti netrūka?
Kauns bija no bērna, kā tad es meklēšos! Divi vīrieši manā liktenī jau ir bijuši, ko tad vēl? Nu esmu tagad vientuļniece. Pirms gulētiešanas no durvīm vienmēr izņemu atslēgu – ja ar mani kas notiek, bērni var tikt iekšā ar savām rezerves atslēgām.
Mīlestības vēstules sadedzinājāt, ko darīsit ar tērpiem?
Tas ir viens no darbiem – jāsašķiro mantas! Man ir pat četrdesmit gadus vecas kleitas, kas šūtas laikā, kad kā deputāte biju Saeimā. Žēl izmest, būs jānodod muzejam vai labdarībai. Sarkaņu muzejā ierīkots man veltīts stūrītis, kur izstādīts grima galdiņš, ko direktors Vītols atvēlēja, daži lomu eksemplāri, pērļu baltā kleitiņa no izrādes “Sievietes, sievietes”, “Īkstītes” Peles lomas kleita. Uzdāvināšu arī pašas tamborētu lina blūzīti ar podziņām un garām manšetēm – kad uzvilku to kopā ar zvanveida svārkiem, citi nemaz neesot klausījušies, ko runāju, tikai pētījuši, kā blūze tamborēta.
Māsa savā jubilejā viesiem izdalīja savas dzintara rotas. Ausmas (Kantānes) māsa to izdarīja viņas atvadu dienā – tuvākajiem cilvēkiem dāvināja rotas un citas lietas, es iemantoju keramikas krelles.
Vai esat domājusi, kas ar cilvēku notiek pēc nāves?
Neesmu vēl tik tālu izaugusi, lai varētu atbildēt. Domāju, ka dvēsele pārvēršas kaut kādā eneģijā, kas ir vajadzīga kosmosam. Esmu lasījusi par dvēseļu bankām, kad dvēselīte nāk atpakaļ, kaut gan Zivju zīmē dzimušie ir pēdējo reizi šajā saulē.
Es arī esmu Zivju zīmē dzimusi, varbūt tāpēc man patīk doma par reinkarnāciju, tā nedaudz nomierina…
Ausma bija pilnīgi pārliecināta gan par reinkarnāciju, gan to, ka viņa pārdzims, atgriezīsies. Katrīne Pasternaka stāstīja, ka jaunākais dēls, kas nāca pasaulē pēc vecākā aiziešanas, runājis par tādām lietām, ko nav varējis zināt. Tā Dieva pasaulīte ir tik neizdibināma, un laiciņš šeit tik īss, bet mēs esam aizņemti ar savu ego, esības apliecināšanu, un tā paskrien laiks un pienāk vecums.
Kā mūsdienu pasaulei pietrūkst?
Uzmanības vienam pret otru, mīlestības, iecietības, paškritikas, pazemības, piedošanas.
Vai šādas atziņas vairāk nenāk ar vecumu?
Kā ticīgam cilvēkam tās man mācītas, kopš sevi atceros, un Madonas vidusskolā bija tik cilvēcīgi skolotāji, kas bērnus nešķiroja bagātos un nabagos. Nesen no klasesbiedra, kas katru dienu tālrunī sūta dažādus jokus, atnāca teksts par mūsu paaudzi: “Mēs esam paaudze, kādas vairs nebūs nekad. Paaudze, kas gāja uz skolu kājām un kājām nāca atpakaļ, paaudze, kas pati izpildīja mājas darbus, lai pēc iespējas ātrāk tiktu ārā, lai varētu tikties ar draugiem un rotaļāties. Paaudze, kas spēlēja paslēpes vai bumbu, līdz kļuva tumšs, paaudze, kas vāca fotogrāfijas albumos, paaudze, kas lasīja un aizmiga ar grāmatu, paaudze, kas droši gāja ciemos pie draugiem bez uzaicinājuma, paaudze, kas nedižojās skolā ar savu vecāku bagātību, paaudze, kurai skolotājs bija neapšaubāma autoritāte.” Es parakstos zem šīs paaudzes.
Vai kā ticīgam cilvēkam šodienas kara apstākļos, kad Krievija Ukrainā slepkavo cilvēkus, iznīcina zemi, jums nav jādomā, kur ir Dievs?
Jūnijā biju uz filmas pirmizrādi par bīskapu Boļeslavu Sloskānu, kurā piedalījās arī Beļģijas priesteris Paskals Marija Jerumanis, un viņš savā uzrunā teica – nu, Jēzu jau arī piesita krustā. Tas ir ļoti sarežģīts un intīms jautājums, ar kuru katram pašam jātiek skaidrībā. Šis vispār ir tāds laiks, kas ikvienam liek atbildēt par savām domām, rīcību, ticību. Beidzot tāds ir pienācis!
Vai morālās attīrīšanās laiks?
Un arī palīdzēšanas un līdzcietības, ne velti teic, ka cilvēks sākas no līdzcietības, līdzjūtības. Mēs taču bijām aizskrējuši par tālu varas un naudas kārē, miesaskārē un visatļautībā, bet 21. gadsimtā cilvēcei ar savu pieredzi un zināšanām būtu jādomā un jādzīvo citādi, bet – nekā.
Pieminējāt arī piedošanu, vai tā ir iespējama pret Krieviju, tās vadoņiem, tautu, kuras lielākā daļa atbalsta karu?
Tā jāatstāj vēlākam laikam. Sagrautos likteņus, nāves var piedot tikai Dievs un Jēzus.
Zinu, ka jums bija sapnis izlēkt ar izpletni.
Uz astoņdesmit gadu dzimšanas dienu man pat uzdāvināja dāvanu karti lēcienam ar izpletni, bet nospriedu, ka vispirms jāsniedz pa visu Latviju jubilejas koncerti, jo lēcienā var apstāties sirds. Biju apņēmusies, ka noteikti lēkšu, bet notika klauvējiens pie dzīvības koka, un sapratu, ka izpletnis paliks tikai kā sapnis.
Palūkojoties atpakaļ, vai ar šodienas saprašanu savā dzīvē būtu ko savādāk darījusi?
Neko. Ja neietu šo ceļu, būtu šuvēja vai modelētāja, kaut ko rakstītu, varbūt zvaigznes pētītu, šīs sfēras vienmēr interesējušas līdztekus manai profesijai. Bet šodien varu teikt, ka viss ir ritējis pareizi.
Vai vasara nav par garu, negribas ātrāk atpakaļ pie teātra darbiem?
Mums jau ir ļoti īsa tā atpūta, jo 26. jūlijā sākas mēģinājumi. Nemaz nepaspēšu visus darbiņus māsas saimniecībā nodarīt – ne vaboles nolasīt, ne kartupeļus norakt.
Vizītkarte
Olga Dreģe
Aktrise
Dzimusi 1938. gada 1. martā Madonas apriņķa Sarkaņu pagastā.
Beigusi Madonas 1. vidusskolu.
Izmācījusies par režisori Rīgas Kultūras un izglītības darbinieku tehnikumā.
Beigusi Dailes teātra III studiju.
Kopš 1961. gada Dailes teātra aktrise, izrādēs piedalās kopš 1958. gada.
Spēlējusi arī Latvijas Nacionālajā teātrī, Jaunajā Rīgas teātrī un uz citām skatuvēm.
Atveidojusi daudzas kino un televīzijas iestudējumu lomas, to vidū Matildi filmā “Purva bridējs”, Annu – “Vella kalpi” un “Vella kalpi Vella dzirnavās” un Dagniju Tūteri tautā iemīļotajā “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”, kā arī Hildu TV seriālā “Sirdsmīļā Monika”.
Veidojusi un piedalījusies Ārijas Elksnes, Veltas Tomas u. c. dzejas un prozas lasījumos.
No 1993. līdz 1996. gadam bijusi Saeimas deputāte.
Saņēmusi vairākas “Spēlmaņu nakts” balvas, tostarp 2016. gadā – par mūža ieguldījumu.
Lilitas Bērziņas balvas laureāte.
Triju Zvaigžņu ordeņa kavaliere.
Mamma meitai Zanei, vecmāmiņa mazdēlam Justam (15).
