– Ko var lauksaimnieks darīt, ja sējumu apdraud dažādi putni? 0
– Putni ir pavisam cits stāsts. Vienīgie medījamie putni, kas nodara sējumiem postījumus, ir zosis. Īpaši pavasarī, kad tās nedrīkst medīt. Lauka īpašnieks var mēģināt aizbiedēt putnus ar kādām skaņām, trokšņiem, putnubiedēkļiem un tamlīdzīgi. Tādi putni kā vārnas, piemēram, var saknābāt skābbarības rituļu plēvi. Savukārt kormorāni un zivju gārņi nodara diezgan lielu skādi zivsaimniecībām. Bet putnu jautājumu var risināt tikai Dabas aizsardzības pārvalde, kas nepieciešamības gadījumā var izsniegt atļauju konkrētā teritorijā nogalināt šos putnus, jo tās nebūs medības.
– Zemnieki nereti apšauba VMD veikto dzīvnieku uzskaiti un statistiku…
– Tad man ir priekšlikums – lai viņi paši saskaita tos dzīvniekus un iedod mums korektus datus. Esmu sastapies ar lopkopjiem, kuri paši nezina, cik viņu ganāmpulkā aitu…
– Kā vispār notiek meža dzīvnieku uzskaite? Zinu, ka arī šajā jomā ir pārmaiņas.
– Ir fiziskā uzskaite un dzīvnieku skaita noteikšana jeb novērtēšana pēc populācijas stāvokļa. Visgrūtāk veikt mežacūku uzskaiti. Reāli to skaits tiek noteikts nevis pēc dzimušo sivēnu skaita, bet pēc tā, cik cūku paliek pāri pēc medību sezonas, jo nomedīto dzīvnieku skaits zināms precīzi. Taču saskaitīt katru dzīvnieku mežā nav iespējams. Veicot novērojumus, mēs varam tikai pateikt, kādas ir tendences. Ziņas par dzīvniekiem sniedz gan mednieki, gan apkopo mūsu dienests, gan Dabas aizsardzības pārvalde un AS Latvijas valsts meži.
– Mednieku skaits taču arī samazinās? Arī gados jaunāki cilvēki neizrādot īpašu interesi par medībām?
– Skaits samazinās, taču ne dramatiski. Joprojām ir 21 tūkstotis aktīvo mednieku. Katru gadu kāds tūkstotis pienāk klāt un apmēram tikpat aiziet prom. Tā ka es teiktu, ka šis skaits ir stabils un nekādas bažas nerada.
– Vai medīšana ir mednieka pienākums? Vai lielai daļai joprojām vien vaļasprieks?
– Vismaz Medību likumā nav rakstīts, ka medniekam ir pienākums medīt. Tur rakstīts, ka medību tiesību lietotāja pienākums ir nodrošināt medību resursu ilgtspējīgu apsaimniekošanu. Ne vārda par medīšanu. Tas nozīmē: ja medniecība savā iecirknī tiek organizēta pareizi, dzīvnieki netiek speciāli piebaroti vai kā citādi pievilināti, netiek medīti selektīvi un ar šo darbību netiek nodarīti nekādi zaudējumi citiem, šāda medību saimniecība būs ilgtspējīga. Bet pienākuma regulāri iet un medīt nav. Ja man uz gadu iedotas, piemēram, 100 mežacūku medību atļaujas, tas nenozīmē, ka man ir pienākums katru trešo dienu nošaut vismaz vienu mežacūku. Piešķirtās medību atļaujas vienkārši reglamentē pieļaujamo nomedīto dzīvnieku skaitu. Taču medniekam jārēķinās ar to, ka gadījumos, ja viņa iecirknī būs lieli postījumi un piešķirtās medību atļaujas nebūs izmantotas, viņš būs atbildīgs par šiem postījumiem.
– Vai tiesa, ka mežu izciršana arī varētu būt iemesls dzīvnieku nākšanai laukā no meža?
– Pirmām kārtām – meži nemaz netiek tik ļoti izcirsti. Cērt tik, cik nepieciešams, ne vairāk. Ja izcērt 30–50 gadu vecu mežu, tas ir normāli, tikai daudziem šķiet: kā tad tā – vislaik te bija mežs un nu izcirtums! Arī mežam pienāk savs laiks. Izcirtumi, protams, var likt dzīvnieku uzturēšanās vietas mainīt, bet tas ir īslaicīgi. Trakākais ir tad, ja izcirtumi un jaunaudzes atrodas tuvu kādam rapšu vai kukurūzas laukam, jo tad tiks sapostīta gan jaunaudze, gan lauks. Mežsaimnieki gan ļoti intensīvi savu jaunaudžu aizsargāšanai izmanto repelentus, jo aļņi un staltbrieži var sadarīt ļoti ievērojamus posta darbus.
– Pie kā vēl būtu jāstrādā, lai zemnieku un mednieku sadarbība būtu sekmīgāka?
– Viss ir pašu cilvēku rokās. Ir jārunā citam ar citu un svarīgākais – lai šīm runām sekotu reāli darbi. Ja noslēgti līgumi un abas puses uzņēmušās kādas saistības, tās nedrīkst būt formālas – tās ir jāpilda!
Sagatavots ar Medību saimniecības attīstības fonda atbalstu
