– Vai arī mednieki mežazvēru piebarošanai izmanto graudus? 0
– Jā, pastāv arī šāda mednieku un zemnieku sadarbības forma. Lai gan arī piebarošanu normatīvie akti šobrīd mēģina kaut kā reglamentēt, vismaz teritoriālā ziņā. Jautājums – vai mežazvēri vispār būtu jāpiebaro, jo piebarošana vistiešākajā veidā saistīta ar dzīvnieku skaita pieaugumu. Mednieka mērķis ir piesaistīt dzīvniekus konkrētai vietai, tādējādi nodrošinot produktīvāku medību procesa norisi. Protams, ir gadījumi, kad piebarošana tiešām dzīvniekiem nepieciešama, bet tas jādara atbildīgi – piemērotās vietās un pareizos apjomos. Nereti piebarošana drīzāk atgādina nobarošanu, un tas nav atbalstāms pasākums. Es to saucu par cūkkopību, jo pēc būtības mežā tiek darīts tas pats, ko cūkkopis dara fermā.
Piebarošana rada arī savstarpējo konkurenci mednieku vidū.
– Ja cūku skaits šādā veidā tiek vairots, aizvien jāpalielina arī medījamo dzīvnieku atļauju skaits?
– Tas tāpat katru gadu palielinās, turklāt man šķiet, ka šis skaits dažkārt pat pārsniedz pašu mežacūku skaitu un noteikti ir lielāks par to, ko mednieki reāli var nomedīt. Neviens dzīvnieks jau nesēž mežā un negaida, ka viņu medīs.
– Kādreiz bija bažas par to, ka var nomedīt par daudz, tagad – ka par maz…
– Ko nozīmē – par daudz vai par maz? Daudz kas atkarīgs no tā, kā tiek medīts. Var jau šaut visu pēc kārtas, un tas pat nebūtu tas trakākais. Ja mērķtiecīgi šautu cūku mātes, tad mežacūku skaits noteikti samazinātos. Tomēr mednieki cenšas medīt iespējami selektīvi, lai cūkumātes pasargātu un tādējādi nodrošinātu šo dzīvnieku pieaugumu nākotnē. Bioloģiskais pieaugums mežacūkai gan ir 300–500%, tā ka gada griezumā tas stipri mainās. Diemžēl mednieki par maz medī konkrētā gada dzīvniekus – sivēnus, jo tie ir potenciālie nākamās zemnieku ražas postītāji. Lauksaimnieku jau neinteresē nomedīto dzīvnieku skaits, viņam ir svarīgi, lai sējumos nav postījumu.
– Cik būtiski ĀCM ietekmēs mežacūku skaitu?
– Vēl jau pāragri prognozēt, taču domāju, ka visai būtiski. Labākajā gadījumā skaits paliks 10 tūkstošu robežās, sliktākajā – pāris tūkstoši. Gadā, kad plosījās klasiskais cūku mēris, tika nomedītas vien četrtūkstoš mežacūkas. Tas ir pats mazākais nomedīto cūku skaits kopš pagājušā gadsimta deviņdesmitajiem gadiem. Salīdzināšanai – iepriekšējos divos gados tika nomedīts vairāk nekā 37 tūkstoši mežacūku. Šogad medniekiem atļauts nomedīt 60 tūkstošus mežacūku. Un mežacūka ir pats galvenais medību resurss, jo pārējie dzīvnieki, pat saskaitīti kopā, šādu skaitu nedod. Vēl arī nomedīto bebru daudzums ir līdzīgs – ap 30–31 tūkstoti gadā.
– Vai mežacūku skaita krasa samazināšanās kaut kā ietekmēs citu dzīvnieku uzvedību mežā?
– Viss jau ir savstarpēji saistīts. Varbūt graudaudzētāji varēs mazliet uzelpot, jo būs mazāk postītāju viņu laukos, taču var gadīties, ka vairāk būs jāraizējas, piemēram, aitu ganāmpulku īpašniekiem, jo plēsēji, kas mēdza uzkost kādu cūciņu, iespējams, meklēs citus medību laukus. Vilkiem, piemēram, mežacūka ir pamata barības bāze.
– Kā aitu īpašniekiem pasargāt savu ganāmpulku?
– Daudziem ir elektriskie gani, bet ar to ir par maz. Labi, ja ir apmācīti suņi, kas uzrauga ganāmpulku, taču galvenais, kas būtu jāievēro – neatstāt aitas diennakts tumšajā laikā ganībās bez uzraudzības. Pa nakti tām tomēr drošības apsvērumu dēļ vajadzētu atrasties kādā slēgtā novietnē vai drošā nožogojumā. Un ne jau tikai no vilkiem būtu jābaidās, daudz lielāku postu pēdējā laikā mājlopiem nodara klaiņojošie suņi, kas nav medījamie dzīvnieki. Uz suni drīkst šaut tikai pašaizsardzības nolūkos. Citādi par klaiņojošiem suņiem jāziņo pašvaldībai, kas tālāk risina šo problēmu.
– Bet uz vilku, kas plosa aitas, drīkst šaut?
– Ja tas notiek medību sezonas laikā un to dara mednieks, tad viss kārtībā. Ja ārpus sezonas – tās būs nelikumīgas medības. Ārkārtas gadījumos, protams, arī vilka nošaušanu var traktēt kā pašaizsardzību. Vispirms gan vajadzētu mēģināt dzīvnieku aizbiedēt prom, piemēram, izšaujot gaisā. Bet, ja nav bijis tiešs personas dzīvības apdraudējums, taču dzīvnieks nogalināts, jāizvērtē ieguvumi un zaudējumi. Nogalinot vilku ārpus medību sezonas, medību saimniecībai tiek nodarīti zināmi zaudējumi, un vainīgajam par to tiek piemērots sods – precīzi nepateikšu, bet vismaz trīs četru minimālo algu apmērā. Vai saplēstā aita bijusi tikpat vērta?
Taču gadījumos, ja saimnieks veicis visus aizsardzības pasākumus, bet vilks tomēr iekļuvis aplokā, uz to drīkst šaut arī ārpus medību sezonas laika. Patiesībā šādi vilku īpatņi nav vēlami. Tos pat dēvē par speciālistiem, kas atdalās no bara un vieni paši siro pa laukiem, apdraudot ne tikai mājdzīvniekus, bet arī cilvēkus. Vilka vieta ir mežā.
Medniekam par katru nomedīto vilku jāatskaitās, jābūt pamatojumam, kāpēc vilks nomedīts. Tāpēc zemnieki tiek aicināti ziņot par katru vilka uzbrukumu lauksaimniecības dzīvniekiem, lai medniekiem būtu pamatojums tos medīt.
