– Kā, piemēram, var pārbaudīt, vai zemnieks ir vai nav lietojis repelentu? Droši vien gadījumos, kad notikuši postījumi, kas zemniekam jākompensē, tas ir svarīgi, pretējā gadījumā mednieki savu vainu var noliegt vai apstrīdēt? 0
– Tā arī notiek, jo šie gadījumi visbiežāk arī ir apstrīdami. Protams, repelenta lietošanu pārbaudīt uz lauka diezin vai ir iespējams. Var pieprasīt vienīgi repelenta iegādes čekus, pēc tiem mēģināt aprēķināt, vai iegādātais daudzums atbilst zemnieka hektāru skaitam. Bet pārbaudīt, vai repelents fiziski lietots, domāju, ir ļoti grūti. Te var sanākt tāds bezjēdzīgs riņķa dancis: viena puse gribēs pierādīt, ka preventīvais pasākums ir veikts, bet otra – ka nav veikts. Parasti tas beidzas tiesā.
Kāpēc vispār mednieki slēdz līgumu ar zemes īpašnieku? Lai viņiem būtu teritorija, kur medīt. Jo pašam medniekam jau bieži vien nekas nepieder, viņš izmanto to, kas pieder kādam citam. Arī mežacūka vai alnis nevienam nepieder, arī valstij ne. Valsts dienesti var tikai izsniegt zināmu skaitu atļauju konkrētu meža dzīvnieku medīšanai. Tāpēc medniekam zemes īpašnieka vēlmes un intereses ir jārespektē. Ja abas puses nevar vienoties, sākas problēmas. Katrs līgums ir abpusējs darījums, kurā ieguvējām būtu jābūt abām pusēm. Un visas apņemšanās un solījumi ir jāpilda, nevis formāli jāuzraksta.
– Daudz kas atkarīgs no darījuma partneru godaprāta…
– Tieši tā. Tāpēc pirms līguma slēgšanas vajadzētu potenciālo partneri labāk iepazīt – noskaidrot, kas viņš vispār ir, cik viņš uzticams, kādas ir viņa zemes platības, kur tās izvietotas, vai uz tām drīkst medīt un kādas dzīvnieku sugas, ko par medību tiesību nodošanu medniekam viņš grib pretī un ko mednieks viņam var piedāvāt, vai zemes īpašnieka lauku tuvumā nav ierīkotas meža dzīvnieku barotavas, cik vispār konkrētā mednieku kolektīvā biedru un vai viņu ir pietiekami, lai nodrošinātu aizsardzību utt. Attieksme pret līgumiem ir atšķirīga, bet lielākajai daļai tie tomēr ir svarīgi, īpaši tiem, kas dzīvo uz vietas.
Tagad jau medību noteikumos ir ierakstīts minimums, kam jābūt iekļautam katrā līgumā. Ir noteiktas abu pušu tiesības un pienākumi, kas saistīti ar postījumu novēršanu. Ir jābūt skaidri uzrakstītam, kurš ko dara, kurš par ko atbild. Kamēr viss notiek gludi, problēmu nav, bet, tiklīdz gadās tiesu darbi, līgums ir galvenais atskaites punkts, pēc kura var risināt radušās domstarpības. Jāteic, nereti ir arī gadījumi, ka līgumi tiek slēgti, mednieku personisku motīvu vadīti. Un šajos gadījumos zemes īpašnieks kļūst par zināma veida ķīlnieku, jo tiek izmantots kaut kādu mednieku iekšējo interešu kārtošanai – ar iegūtajām medību tiesībām sāk veikt dažādas manipulācijas, no kurām zemes platības īpašniekam nav nekāda labuma. Tāpēc augsti vērtēju katru, kurš pirms līguma slēgšanas tomēr ievāc informāciju par potenciālo partneri.
– Vai ir arī kādi mednieku un zemnieku sadarbības veidi saistībā ar Āfrikas cūku mēri?
– Daudzi lauksaimnieki savos labības laukos atrod kritušas mežacūkas. Pārtikas un veterinārais dienests aicina zemniekus ziņot par katru šādu gadījumu. Pastāv arī iespēja, ka, izbarojot cūkām neizkaltētus graudus, tās var inficēt ar ĀCM vīrusu. Un pieļauju, ka lopbarības graudi ne vienmēr tiek laisti caur kalti. Mežacūku krišanu no ĀCM varbūt arī var uzskatīt par kādu dabisko atlasi, bet mājas cūku gadījumā tiek apdraudēta visa cūkkopības nozare.
