– Saprotu, ka MKK vēl daudz kur nav izveidotas. Kā tad šajos reģionos tiek risinātas mednieku un zemnieku domstarpības? 0
– Domāju, pārsvarā gadījumu tās vispār netiek risinātas. Viss notiek pa vecam – kaut kur mēģina dzēst ugunsgrēku, kaut kur gaida tiesu darbu iznākumu…
– Likums nosaka, ka zemes īpašniekam arī pašam ir pienākums aizsargāt savus laukus…
– Tieši tā. Katram jāpilda savs pienākums. Taču zemniekiem ar preventīvo aizsardzības pasākumu veikšanu iet samērā grūti, jo tie saistās ar papildu izdevumiem. Tomēr nez kāpēc neviens neapšauba signalizācijas vai citu drošības pasākumu veikšanu automašīnām vai citam privātīpašumam. Labības lauks jau ir tāds pats privātīpašums, kas jāaizsargā. Un tam, gribot negribot, jāparedz zināms līdzekļu daudzums. Protams, lielām saimniecībām šie pasākumi sanāk gana dārgi, mazām ir vienkāršāk.
Līgumā ar mednieku kolektīvu būtu jābūt skaidri ierakstītam, kurš veic preventīvos aizsardzības pasākumus – mednieks vai zemnieks. Un kādus. Piemēram, apstrādāt lauku ar repelentu var gan viens, gan otrs. Viss atkarīgs no tā, ko ieraksta līgumā. Zemniekiem būtu arī jādomā, kur un ko sēj. Ja meža tuvumā, pat pārdesmit kilometru attālumā no meža iesēj kultūras, kas mežazvēriem garšo, nevajag brīnīties, ka tie pa laukiem vien ganās. Lauksaimniekam zvēru allaž būs par daudz, bet medniekam – par maz. Es vienmēr saku, ka ar desmito tiesu tāpat jārēķinās…
Varbūt labāk vienoties ar medniekiem un iesēt nelielu rapšu lauku meža tuvumā, lai mežazvēriem ir kur ganīties. Tagad aktuālas ir lauka malas un buferjoslas, kas nav domātas komerciālai darbībai. Pagaidām daudzi zemnieki uzskata, ka tās radīs zaudējumus, jo kaut kas tur būs jāsēj, tās būs jākopj utt. Bet, no otras puses, varbūt tieši šīs laukmalas var saprātīgi izveidot kā aizsargjoslas no mežazvēriem. Kad, piemēram, mežacūka jau ganās labības laukā, to nav iespējams nomedīt. Savukārt nopļautajās laukmalās dzīvnieks, kas iznācis no meža, būs labāk redzams un to varēs medīt. Un medīšanai zemnieka lauka tuvumā arī būtu regulāri jānotiek, lai dzīvnieks saprastu, ka konkrētās vietās tas ir apdraudēts. Ja medīšana kaut kur ilgstoši nenotiek, dzīvnieks kļūst drošs un uzvedas visai brīvi.
