– Mednieks taču nemedī stihiski, bet gan plāno savas medību vietas? 0
– Protams, pa labi un pa kreisi medīts netiek, jāmedī īstajā vietā un īstajā laikā, nevis tur, kur medniekam izdevīgāk vai labāk patīk. Vietās, kur mežazvēri var nodarīt postījumus, jāmedī intensīvāk. Un, tiklīdz mednieks izšķiras, piemēram, par dzīvnieku piebarošanu, viņam jāapzinās arī atbildība. Mednieka pienākums ir dzīvnieku noturēt tādā rāmī, lai tiktu nodarīts pēc iespējas mazāk ļaunuma citām saimniecībām vai nozarēm. Ja tas netiek ievērots, rodas konflikts. Mednieku un zemnieku gadījumā šis konflikts aizgāja līdz likumdevējam.
– Izveidot vienotas medību platības nav nemaz tik vienkārši, jo bieži vien pa vidu gadās teritorija, kur medīt nav atļauts?
– Diemžēl tā ir. Taču medību noteikumos ir definēts, kas ir vienlaidu medību platība. Pārrāvumi nedrīkst būt lielāki par 100 metriem. Reāli dabā šīs teritorijas ir savstarpēji sapinušās kā zirnekļu tīkls, reizēm pat nevar saprast, kā tur var medīt. Un pirmām kārtām – no drošības aspekta. Uzskatu, ka Latvijā nevajadzētu būt vairāk par tūkstoš medību tiesību lietotājiem. Sadalot visu platību, vidējais iecirknis tad iznāktu ap 5000 ha liels, un te jau varētu būt runa par ilgtspējīgu saimniekošanu. Bet patlaban ir 2082 medību tiesību lietotāji ar divreiz mazākiem medību iecirkņiem. Protams, mednieki paši varētu konsolidēt platības, slēdzot savstarpējus sadarbības līgumus, taču tas notiek visai reti. Un arī no augšas neviens to nevar uzspiest. Teritoriju sadrumstalotība ļoti apgrūtina medības, turklāt iecirkņos ir atšķirīga arī medību intensitāte un citas lietas.
– Kas ir medību tiesību īpašnieks nomātajās lauksaimniecības zemēs?
– Medību tiesību īpašnieks jebkurā gadījumā ir tā persona, kas ierakstīta zemesgrāmatā. Respektīvi, zemes īpašnieks, kurš arī drīkst slēgt līgumu par medību tiesību nodošanu, jo likuma izpratnē zemes nomnieks nav tiesiskais valdītājs. Tāpēc loģiskāk būtu, ja zemes īpašnieks pilnvarotu zemes nomnieku slēgt līgumu par medību tiesību nodošanu mednieku kolektīvam, nosakot šā līguma darbības termiņu. Šādi līgumi tiek akceptēti.
– Ir arī zemes īpašnieki, kas neslēdz līgumus ar medniekiem un nenodod tiem medību tiesības?
– Jā, un pārsvarā gadījumu tas notiek kādu personisku iemeslu dēļ. Situācija mainās, kad mežazvēri, sapratuši, ka ir kādi 100 vai 1000 ha, kur medības nenotiek, pārceļas uz šo drošo teritoriju un sāk postīt sējumus vai ko citu. Šajā gadījumā gan par postījumiem būs atbildīgs pats lauksaimnieks. Tāpēc arī tika ierosināts pašvaldībās izveidot Medību koordinācijas komisiju (MKK) dažādu konfliktu risināšanai, kā arī meža dzīvnieku nodarīto postījumu apmēru noteikšanai. Līdz šim ar to nodarbojās Valsts meža dienests (VMD), taču nezin kāpēc uzticība valsts dienestam ir zudusi, tāpēc tika meklēta alternatīva. MKK sastāvā bez pašvaldības pārstāvjiem jābūt arī mednieku kolektīva, VMD, citu iesaistīto dienestu pārstāvjiem, kā arī lauksaimniekiem. Manuprāt, šīm komisijām gan nebūtu jāaprobežojas ar konfliktu risināšanu vai medību atļauju izsniegšanu, bet gan jādarbojas plašāk – tām vajadzētu būt koordinatorēm, kas, turot roku uz notikumu pulss, varētu pateikt, kur un kāpēc iespējama problēma. Lai tad, kad šajā MKK ierodas zemnieks, nenotiktu jau ugunsgrēka dzēšana, bet gan tiktu sniegts risinājums pēc būtības. Atklāti sakot, man ir grūti prognozēt, cik efektīvs būs šo komisiju darbs, jo iepriekš tādas nav bijušas.
