Sadarbību var uzlabot tikai cilvēki, ne likums. Saruna ar VMD Medību daļas vadītāju Valteru Lūsi 0
Stāsti par medniekiem un zemniekiem reti atgādina stāstus par podiņu un vāciņu vai rociņu un cimdiņu. Dažkārt izskatās, ka tās ir ne tikai nesaderīgas, bet pat karojošas puses. Lai situāciju labotu, ilgstoši tika gatavoti Medību likuma grozījumi, kas joprojām tiek pilnveidoti un precizēti. Taču nez vai iespējams izveidot likumu, kas cilvēkam liktu uzklausīt otru, mēģināt izprast otra situāciju un panākt solīti pretim…
Statistika liecina, ka šobrīd medību līgumi nosedz 4,6 miljonus ha lielu medību platību; pērn bija reģistrēti 2082 medību iecirkņi, kuros ietilpst 241 tūkstotis zemes vienību. Par apmēram 1,4 milj. ha nav noslēgts neviens medību līgums, un šajā skaitā ietilpst vismaz 500–600 tūkst. ha lauksaimniecības zemes.
Vai pēc Medību likuma grozījumu pieņemšanas lauksaimnieku un mednieku sadarbība kļuvusi sekmīgāka – sarunā ar Valteru Lūsi, Valsts meža dienesta Medību daļas vadītāju.
– Vēl pirms gada grozījumi Medību likumā tika apspriesti ļoti emocionāli, piedaloties arī lauksaimniekiem. Kas ir būtiskākais šajos grozījumos saistībā ar mednieku un zemnieku sadarbību?
– Diemžēl neviens likums nevar uzlabot sadarbību, to var tikai reglamentēt. Ja abas puses nebūs apmierinātas, likums tāpat nestrādās, tāpēc allaž jāmeklē kompromisa varianti. Pirmais, kam piekāpās mednieki, bija medību platības samazināšana, jo sākotnējā prasība pēc 1000 ha meža zemes faktiski bija nereāla. Tāpēc likumā iestrādāja kompromisa variantu: medīt drīkst 1000 ha lielā platībā, kurā ietilpst vismaz 200 ha meža. Cik šis risinājums efektīvs, grūti pateikt. Galvenais mērķis bija mežacūku medīšana, bet šobrīd izskatās, ka mežacūku populācijas regulēšanā aktīvi iejaucies arī Āfrikas cūku mēris. Līdz ar to problēmas, ko risinājām pusotru gadu, jau nākamgad savu aktualitāti, iespējams, zaudēs. Protams, tikai uz zināmu laiku.
– Medību likums ir viens no visvecākajiem. Dīvaini, ka mednieku un zemnieku domstarpības tik ļoti saasinājās tikai pirms pāris gadiem, vismaz iepriekš par tām tik skaļi nerunāja…
– Domstarpības, protams, bija, taču tās netika risinātas, tāpēc arī pēdējos gados tik krasā veidā izpaudās. Bijuši gan tiesu darbi, gan pārrunas, bet acīmredzot abas puses viena otru nav sadzirdējušas vai nav vēlējušās uzklausīt. Grozījums attiecībā uz medību platību, kur meža zeme tiek prasīta tikai 200 ha, nav labākais risinājums, jo tādējādi medību teritorija tiek sadrumstalota, kas medību saimniecībā nav vēlama parādība. Arī paši lauksaimnieki runā par platību konsolidāciju, par lielāku saimniecību izveidi utt., bet medību saimniecības gadījumā faktiski notiek otrādi. Lai gan medību saimniecība pēc būtības ne ar ko neatšķiras no zemnieku saimniecības. Mednieks audzē mežacūku tāpat kā zemnieks audzē savas cūkas – gan seko līdzi to populācijas attīstībai, gan piebaro. Lauksaimniecības intensīvā attīstība ar milzīgi lieliem labību sējumiem šobrīd kalpo kā lieliska barības bāze meža dzīvniekiem. Ko gan tiem vēl vajag – ir kur dzīvot, ir ko ēst, atliek vien augt un vairoties, kas arī ir to galvenais uzdevums.
