Sadarbību ar VDK atzinuši Andrejevs, Lācis, Taivans, Rokpelnis. Ko gaida pārējie 500? 49
Lielu sabiedrības viļņošanos izraisījusī dzejnieka Jāņa Rokpeļņa atzīšanās sadarbībā ar Valsts drošības komiteju (VDK), ko tautā sauca par čeku, liek atcerēties, ka Latvijā nav daudz to sabiedrībā zināmo cilvēku, kuri publiski atzinuši savu sadarbošanos. Ārsts, bijušais politiķis Georgs Andrejevs, bijušais LU rektors Ivars Lācis, LU profesors Leons Taivans – tas ir uz vienas rokas pirkstiem saskaitāms daudzums. Taču, kā min VDK zinātniskās izpētes komisijas vadītājs Kārlis Kangeris, atsaucoties uz Totalitārisma seku dokumentēšanas centra (TSDC) kādreizējo vadītāju Induli Zālīti, VDK kartotēkās esot 583 kultūras darbinieki no kopā 4300. J. Rokpelnis intervijā min, ka par ziņošanu čekai atzinies arī akadēmiķis Jānis Stradiņš, taču šis apgalvojums, šķiet, nav īsti korekts.
Jānis Rokpelnis laikrakstā “NRA” publicētajā intervijā uzsver – dokumentā, ko viņš 1985. gadā parakstījis, kļūstot par VDK aģentu ar segvārdu Miķelis, nekas nav bijis teikts par ziņošanu, tikai par to, ka nevienam neizpaudīs informāciju par VDK darbu. Šķitis interesanti izpētīt, kā darbojas VDK, un pēc tam par to uzrakstīt, taču neko nav par čekas struktūru uzzinājis. “Vai esmu pret kādu izstrādājis nelietību? Nē, tas nav manā dabā. Nevienu neesmu nodevis, par provokatoru neesmu strādājis. Mans darbs bija analītika: palīdzēju čekai izprast inteliģences noskaņas,” stāsta Rokpelnis. Tāpat viņš nav par savu darbošanos čekā ņēmis naudu, jo “būdams neticīgs, tomēr atcerējos par Jūdas grašiem un atteicos no jebkādas samaksas”. Tagad atzinies, jo jau ilgu laiku jutis sirdsapziņas ēdas.
“Man ir sajūta, ka esmu slepkava un ka es sevī nēsāju šo līķi. Esmu nogalinājis savu dzīvi, pats sevi un savu godīgumu. Esmu sodīts par savu iedomību un lepnību. Tas ir vislielākais grēks – lepnība. Es lepojos, ka nebiju sasmērējies ar padomju sūdiem. Es taču biju pilnībā pārliecināts par sevi, ka viņiem – čekistiem – nav nekādu kompromatu pret mani un ka viņi ar mani neko nevar izdarīt. Bet viņi izdarīja visu. Un kāpēc es atzīstos? Tāpēc, ka esmu vecs cilvēks, un, ja mani ķers infarkts vai insults, es būšu attīrījis savu sirdsapziņu,” intervijā saka Rokpelnis.
Atzinušies Andrejevs, Lācis, Taivans
Jānis Rokpelnis ir retais cilvēks no kultūras un zinātnes darbinieku vides, kas Latvijā publiski atzinis sadarbību ar čeku. Jau 20. gadsimta 90. gados to izdarījis bijušais ārlietu ministrs, ārsts, diplomāts Georgs Andrejevs, pērn savu sadarbību ar VDK atzinis arī Latvijas Universitātes (LU) profesors, bijušais rektors Ivars Lācis. Arī LU profesors, Tuvo Austrumu pētnieks Leons Taivans, intervijā paziņojis, ka sadarbojies ar VDK.
Georgs Andrejevs savu sadarbību ar VDK publiski atzina un nožēloja publiskā vēstulē, kas tika publicēta laikrakstā “Diena” 1994. gada 28. maijā, bet Ivars Lācis to pateica 2016. gada augustā intervijā žurnālam “Ir”. “Jā – esmu sadarbojies, nē – nevienu neesmu denuncējis,” toreiz pauda Lācis. Savukārt Leons Taivans, 2015. gadā intervijā Latvijas Radio 4 raidījumam „Aleksandra studija” teica, ka pats savulaik ir atzinis savu sadarbošanos ar VDK un aicinājis to pašu darīt arī pārējiem padomju specdienestu slepenajiem aģentiem Latvijā, rakstīja portāls puaro.lv.
“Esmu visu to notikumu dalībnieks un aculiecinieks un esmu sadarbojies ar VDK. Savu saistību ar VDK es vēl deviņdesmitajos gados pastāstīju rakstā laikrakstam, tāpēc nevienam vairs nav noslēpums, ka esmu bijis VDK aģents. Man kā vēsturniekam ir ļoti interesanti vērot, kā cilvēki, kuri toreiz bija pie varas, arī šobrīd ieņem amatus valdībā, neraugoties uz nacionālas valsts izveidošanos. Tie paši cilvēki, kuri veikli mainīja krāsu no sarkanās uz sarkani-balti-sarkano. Tas ir ļoti interesanti. Deviņdesmitajos gados es nācu klajā ar iniciatīvu, ka būtu labi, ja visi tie, kuri savulaik sadarbojušies ar VDK, atklātu kārtis, publiski atzīstot to un līdz ar to pagātnei pieliekot punktu. Es pats tā izdarīju, tā bija mana personīgā iniciatīva. Es cerēju, ka gūšu atsaucību, taču neviens mani neatbalstīja,” teica L. Taivans.
Viņš arī intervijā piebilda, ka atzīstoties sadarbībā ar VDK neko nav zaudējis, jo neesot darbojies politikā. Bet kāpēc sadarbojies? “Iemesls, kāpēc es sadarbojos ar VDK, bija ļoti vienkāršs, es taču biju otrās, pat trešās šķiras cilvēks: pirmkārt, esmu latvietis, otrkārt, mans tēvs ir garīdznieks. Tēvs mani, protams, brīdināja, lai es nekādā gadījumā nesadarbojos. Bet man šķita, ka esmu gudrāks un sāku muļķot VDK. Tas man kādu laiku izdevās. Pēc tam manu mānīšanos atklāja un pašu aiztrieca ratā.”
Vai Jānis Stradiņš atzinies?
Dzejnieks Jānis Rokpelnis intervijā “NRA” uz jautājumu, ko ieteiktu citiem, kuri arī bija ziņotāji, atbild: “Ir taču atzinušies vairāki cilvēki… Jānis Stradiņš, piemēram, viņu joprojām tauta grib par iespējamo Latvijas prezidentu. [..]” Te gan jāpiebilst, ka mediju arhīvos nav tādu ziņu, ka akadēmiķis Jānis Stradiņš būtu publiski atzinies par apzinātu sadarbību ar VDK.
VDK zinātniskās izpētes komisijas loceklis, asociētais profesors Dr. hist. Jānis Taurēns savā publikācijā “Kā publiski analizēja LPSR Valsts drošības komitejas aģentu un informatoru identitāti, sadarbību?” atgādina par kādu faktu saistībā ar J. Stradiņu, kas notika 22 gadiem: “1995. gadā risinājās viena no sabiedriskajām debatēm par VDK aģentu kartotēkas publiskošanu. Šo diskusiju lielā mērā izraisīja Triju Zvaigžņu ordeņa piešķiršana. 1995. gada 12. aprīlī Triju Zvaigžņu ordeņa domes lēmums apbalvot 57 sabiedrībā pazīstamus cilvēkus. II šķiras ordeni bija paredzēts piešķirt ne tikai Ivaram Godmanim, Ufem Elemanam Jensenam un Imantam Ziedonim, bet arī Latvijas Zinātņu akadēmijas viceprezidentam Jānim Stradiņam.
Paziņojumam sekoja Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieres, TSDC darbinieces Lidijas Doroņinas-Lasmanes un TSDC direktora Induļa Zālītes vēstules, kurā tika pausta neizpratne un sašutums sakarā ar to, ka apbalvoto vidū ir cilvēki, kuru uzvārdi atrodami Totalitārisma seku dokumentēšanas centra rīcībā esošajā VDK kartotēkā. [..] Par šo vēstuli bija informēts Jānis Stradiņš, kurš tāpēc lūdza sniegt izziņu par sevi TSDC. TSDC apliecināja, ka viņa vārds atrodams VDK aģentūras kartotēkā. Atsaucoties uz nespēju pakļaut sevi “pazemojošo tiesas procedūru izturēšanai” un vēlēšanos veltīties zinātniskajam un literārajam darbam, Stradiņš atteicās no apbalvojuma un no Triju Zvaigžņu ordeņa domes locekļa pienākumiem.” Tā raksta J. Taurēns.
Toreizējais Valsts prezidents Guntis Ulmanis 1995. gada 28. aprīlī ar J. Stradiņa atļauju publicēja šādu viņa vēstuli prezidentam: “A.god. Valsts prezidenta kungs, sekojot L.Doroņinas–Lasmanes kundzes vēstulei, nekavējoties pieprasīju izziņu par sevi Latvijas Republikas Totalitārisma seku dokumentācijas centrā, no kuras izrādījās, ka mans uzvārds ir atrodams centra kartotēkās.
Nekad neesmu uzskatījis sevi par VDK aģentu vai ziņu pienesēju šai komitejai, nedz arī esmu rakstījis ziņojumus ar paša parakstu vai kādu segvārdu ne par vienu no kolēģiem iekš– un ārzemēs. Esmu gan rakstījis zinātniskas atskaites par vairākiem ārzemju komandējumiem, kuras toreiz reglamentētā oficiālā kārtā iesniegtas Latvijas PSR ZA, PSRS ZA, Latvijas PSR Ministru padomes zinātnes un tehnikas nodaļai, tāpat sakarā ar ārzemju braucieniem ir bijušas pārrunas ar attiecīgo resoru darbiniekiem, kas gan nav stādījušies priekšā kā VDK darbinieki. Kādu laiku esmu darbojies Latvijas Kultūras sakaru komitejas zinātnes sekcijā, ko nekad no sabiedrības neesmu slēpis, toreiz neapzinoties šīs komitejas saistību ar VDK. Pārlūkojot tagad savas vecās atskaites par ārzemju komandējumiem uz Šveici, Vāciju, Zviedriju, Somiju, Japānu, tajās pie labākās gribas nespēju atrast nekā kompromitējoša.
Taču acīmredzot šie kontakti varēja būt iegansts iekļaušanai kādā VDK kartotēkā, ko esošā likumdošana varētu uzskatīt par apzinātu sadarbību ar VDK. Acīmredzot totalitārisma ēna iesniedzas tālu mūsdienās. Piezīmēju, ka šī iekļaušana kartotēkā ir notikusi bez manas ziņas un piekrišanas.
Nejūtos vainīgs ne pašmāju, ne ārzemju kolēģu priekšā, nedz arī sajūtos darījis kaitējumu Latvijai vai kādu zinātniskās ētikas pārkāpumu. Taču nerodu sevī ne morālus, ne fiziskus spēkus, ne pietiekamu veselību garo un pazemojošo tiesas procedūru izturēšanai, lai atspēkotu sadarbību, jo atlikušo mūža daļu tomēr vēl vēlos veltīt zinātniskam un literāram darbam.
Labi saprotu, ka šis paziņojums iedragās manu reputāciju. Taču tāds nu acīmredzot ir liktenis, ka par visu kādreiz ir jāmaksā, un tas, kas gribējis pajādelēt uz tīģera muguras, riskē nokļūt tīģera midzenī, kā rakstīja prezidents Dž.F.Kenedijs. Mana kļūda ir tā, ka agrāk neesmu painteresējies Totalitārisma seku dokumentācijas centrā par šo lietu. Ceru, ka tie, kas mani pazīst ilgus gadus, neuzlūkos mani par “stukaču”, bet tos, kam ir cits viedoklis, par pretējo pārliecināt netaisos.
Izsaku pateicību gan tiem, kas tika izvirzījuši manu kandidatūru Triju Zvaigžņu ordenim, gan ordeņa Domei un Jums, Valsts prezidenta kungs, par šīs atzinības piešķiršanu, taču nejūtos tiesīgs to pieņemt šajā situācijā, lai nekompromitētu ordeni un tā Domi.
Tāpēc vēlos atlūgties arī no Triju Zvaigžņu ordeņa Domes locekļa pienākumiem.
Viss sacītais tomēr nevar atņemt man apziņu, ka esmu darījis pozitīvu darbu Latvijas labā. Ceru, ka šī vēstule palīdzēs apzināties izlīguma nepieciešamību mūsu sabiedrībā un attīrīties katram no mums, kas šādu nepieciešamību izjūt.
Ar patiesu cieņu, Jūsu Jānis Stradiņš.”
Līdz ar to nav īsti korekts J. Rokpeļņa apgalvotais, ka J. Stradiņš ir atzinis, ka bijis VDK ziņotājs.
Lustrācija – nokavēta?
Leons Taivans un Georgs Andrejevs savulaik intervijās izteikušies, ka ar savu rīcību vēlējušies veicināt atklātību sabiedrībā. “Esmu teicis jau vairākkārt – ir vajadzīga perlustrācija. Lai čekas savervētie cilvēki piesakās īpašai komisijai, kas izvērtē, ko katrs no viņiem ir darījis un kādas tam ir bijušas sekas. Ja kāda dēļ ir cietuši cilvēki, lai saņem sodu,” aicināja Andrejevs.
Šāda lustrācija notika Lietuvā, kur 2000. gadā bijušajiem VDK aģentiem un informatoriem bija dots pusgads, lai brīvprātīgi atzītu savu sadarbību ar šo iestādi. Iespēju izmantoja vairāk nekā 1500 cilvēki, kuru liecības īpašā komisija ierakstīja slepeno datu bāzē, bet tie, kas neuzdrošinājās pieteikties valsts varas iestādēm un lustrācijas kampaņas laikā tiks atmaskoti, riskēja zaudēt darbu ne tikai valsts iestādēs, bet arī atsevišķās privātās struktūras, turklāt viņu vārdi varēja tikt publiskoti.
Latvijā oficiāla lustrācija tā arī nav notikusi, bet VDK zinātniskās izpētes komisija 2015. gadā vienbalsīgi pieņēma lēmumu, ka vēsturiskās patiesības, vārda brīvības un sabiedrības saliedētības vārdā jānodrošina pilnīga un tūlītēja visu VDK dokumentu, arī Satversmes aizsardzības birojā esošo, nodošana atklātībai un brīvai pētniecībai bez līdzšinējās diskriminācijas. Savukārt Jānis Rokpelnis uzskata – čekas maisus nedrīkst vienkārši atvērt: “Lustrācijas laiks ir nokavēts, maisus vajadzēja atvērt uzreiz, 1991. gadā. Spriežot pēc sevis, un es esmu novests līdz ārprāta robežai, varētu sekot pašnāvības – ja maisu saturu tā vienkārši nopublicētu.”
31. maijs tuvojas
Vēl aizvien nav skaidrības par to, kas notiks ar tā dēvēto “čekas maisu” saturu, un nav arī pārliecības, ka līdz nākamā gada 31. maijam, kas minēts kā pēdējais datums, līdz kuram VDK izpētes Zinātniskajai komisijai bija zinātniski jāizpēta un jāizvērtē materiālais un morālais kaitējums, ko VDK nodarījusi Latvijas valstij un tās iedzīvotājiem, to izdosies izdarīt. Pašlaik likumā noteikts, ka pēc VDK dokumentu zinātniskās izpētes, kas jāveic līdz 2018.gada 31.maijam, tie jāpadara publiski pieejami.
