Uldis Šmits: Vai Baidens gatavs pa īstam ķerties pie darbiem? Savulaik panisku rosību Krievijā izraisīja “Putina saraksts”… 9
Uldis Šmits, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pieredzējušais Džo Baidens labi saprot, ka politikā teiktais vārds mēdz būt svarīgs, tāpēc Minhenes drošības konferencē teica to, kas no viņa tika gaidīts. Proti, “Amerika ir atgriezusies” un gatava cieši sadarboties ar “mūsu partneriem Eiropas Savienībā un galvaspilsētām visā kontinentā no Romas līdz Rīgai”.
“Krievijas līderi grib, lai cilvēki domātu, ka mūsu sistēma ir vēl korumpētāka vai tikpat korumpēta kā viņējā, bet pasaule zina, ka tā nav taisnība, un to zina arī Krievijas pilsoņi”. Taču šoreiz ar vārdiem vien jeb fakta konstatējumu būtu tā kā par maz.
Pēc Minhenes konferences korupcijas tēma guva sava veida turpinājumu Briselē, kur pirms Eiropas Savienības ārlietu ministru sanāksmes (22. februārī) divi visnotaļ informēti Krievijas pilsoņi – Alekseja Navaļnija līdzgaitnieki Leonīds Volkovs un Ivans Ždanovs – kārtējo reizi vēlējās pārliecināt atbildīgās amatpersonas, ka ES sankcijām vajadzētu pakļaut arī Kremļa režīmu barojošos oligarhus.
Tāpat Volkovs preses pārstāvjiem atgādināja nu jau krietni vecās patiesības, ka Putins “ir lielākais korupcijas eksportētājs”, jebkādu piekāpšanos iztēlo par Rietumu vājuma pazīmi, “finansē galēji labējos vairākās Eiropas valstīs”, un, ja šie procesi netiek apturēti tagad, tad vēlāk tas maksās daudz vairāk. Politiskā un materiālo zaudējumu izteiksmē.
Viens no iemesliem – ieceļošanas aizlieguma un citu ierobežojošo pasākumu noteikšanai ir nepieciešams tiesas ceļā neapgāžams pamatojums, bet pierādīt ofšoru labirintos novirzītas netīras naudas atmazgāšanu jeb noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju ir piņķerīgi.
Taču dzirdēts arī viedoklis, ka ES valstīs un to nupat atstājušajā Apvienotajā Karalistē, kur pastāv diezgan stingri pretkorupcijas likumi, attiecīgās uzraudzības iestādes līdz šim nav izrādījušas pārlieku aktivitāti šo tiesību aktu piemērošanā. Par to rūpējas ieinteresēti ļaudis varas gaiteņos.
Arī Maskava šo Konvenciju ir parakstījusi, taču, saudzīgi izsakoties, neievēro. Patiesībā to demonstratīvi un jau ilgstoši mīda kājām savā likumdošanas un it īpaši tiesvedības praksē.
Turklāt daudzi spriedumi ir klajā pretrunā ne tikai ar Krievijas konstitūciju (pat tās grozītajā variantā), bet arī ar veselo saprātu, un Navaļnijs nebūt nav vienīgais tādējādi organizētas izrēķināšanās upuris.
Nenoliedzami – Krievijas atteikums izpildīt Eiropas Cilvēktiesību tiesas ārkārtas prasību par viņa tūlītēju atbrīvošanu dod pamatu papildu sankcijām.
Taču, konsekventi pieejot, sarakstu pienāktos izvērst krietni plaši un nepiemirst, piemēram, tos, kas acīmredzamu politisku apsvērumu dēļ pavisam nesen piesprieda trīspadsmit gadu ieslodzījumu stingrā režīmā vēsturniekam Jurijam Dmitrijevam.
Vai tos, kuri rīko iebiedējošas paraugprāvas pret Krimas tatāriem anektētajā Krimā.
Gluži tāpat kā Krievijas Izmeklēšanas komitejas un vēl dažu “tiesībsargājošo” iestāžu priekšnieki, kuru iekļaušana ES sankciju sarakstā esot apspriesta un par to Briselē panākta politiska vienošanās. Labi saprotot, ka ierobežojošie pasākumi viņus sevišķi neierobežos.
Ir cilvēki, un ne tikai par oligarhiem dēvētie vien, kurus Rietumu uzliktās sankcijas varētu uztraukt daudz vairāk.
Atcerēsimies ASV Kongresa 2017. gadā pieņemto, bet Baltā nama faktiski sabotēto likumu, kas, starp citu, uzdeva kompetentajiem dienestiem noskaidrot un publiskot to personu loku, kuras bagātinājušās, pateicoties Putina labvēlībai. Ar varbūtēju perspektīvu iesaldēt viņu aktīvus.
Tas izraisīja panisku rosību Krievijas valdošajās aprindās, un rezultātā “mūsu Trampa” administrācija laida klajā virspusēji sastādītu nekam nederīgu “Putina sarakstu” bez jebkādām juridiskām sekām.
Baidenam ir iespējas šo kļūdu labot, ja viņš pa īstam ķersies pie darbiem. Apliecinājumam, ka Amerika ir atgriezusies. Tikmēr Eiropai nevajadzētu pārāk tālu aizklīst no pašas sludinātajiem principiem.