Arī Jāņa Baltvilka balvas norisi šogad ietekmējis koronavīruss. Saruna ar Luīzi Pastori, Māri Runguli, Austru Avotiņu un Valteru Sīli 1
Linda Kusiņa-Šulce, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Šajā nedēļā jau 16. reizi pasniegtas Jāņa Baltvilka balvas bērnu literatūrā un grāmatu mākslā. Par šīs balvas nozīmi uz sarunu pie iedomāta apaļā galda aicināju gan šī gada balvas ekspertus, gan arī iepriekšējo gadu laureātus – rakstniekus LUĪZI PASTORI un MĀRI RUNGULI, Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes asociēto profesori un grāmatu mākslas pētnieci AUSTRU AVOTIŅU un režisoru VALTERU SĪLI.
Arī Jāņa Baltvilka balvas norisi šogad ietekmējis koronavīruss – nenotiek iecienītie bērnu literatūras lasījumi, arī noslēguma sarīkojums Latvijas Universitātes Botāniskajā dārzā varēs uzņemt ierobežotu skaitu dalībnieku. Tomēr balvas nozīmi šie blakus apstākļi nemazina – tā ir viena no divām nozīmīgākajām atzinībām bērnu grāmatniecībā līdzās Latvijas Literatūras gada balvai.
– Baltvilka balva pastāv jau vairāk nekā 15 gadus. Kad to ievērojāt, un vai atceraties, kas pievērsa jūsu uzmanību?
A. Avotiņa: – Jā, šogad balva pasniegta jau sešpadsmito reizi. Un sākās tas viss kā gluži personīga iniciatīva. Kā jau lielākā daļa jauko un nozīmīgo lietu ir kāds konkrēts cilvēks vai domubiedri, kas aizvirza ideju līdz dzīvei, padara to reālu. Pie šūpuļa, cik atceros, stāvēja Silvija Tretjakova un Inese Zandere. Bet es balvas gaitām arvien esmu sekojusi un vērojusi, arī sākuma periodā esmu bijusi žūrijā un, ja pareizi atceros, piedalījos arī kritēriju izveidē.
Bērnu grāmatu ilustrācijas mani ļoti interesē. 2014. gadā pēc manas iniciatīvas tika sarīkota pirmā starptautiskā Rīgas bilžu grāmatu kvadriennāle “Attēlu stāsts”, kas arī noteikti deva spēcīgu impulsu jauno autoru ienākšanai grāmatu mākslā.
M. Rungulis: – Ievēroju jau kopš pirmās reizes. Un man to bija neiespējami neievērot, jo šīs balvas pirmie saņēmēji bijām mēs ar mākslinieci Anitu Paegli.
L. Pastore: – Baltvilka balva ir nozīmīgākais un, kas nav mazsvarīgi, arī vizuāli skaistākais un mīļākais apbalvojums Latvijas bērnu literatūrā. Visus šos gadus balva saglabājusi savu nozīmības svaru, un ikviens autors un ilustrators lepojas ar šīs balvas saņemšanu. Atceroties sevi – vienmēr sapņoju saņemt šo svarīgo novērtējumu.
V. Sīlis: – Biju bērns, kurš uzauga ar Baltvilka grāmatām, un tad tā vienā brīdī kļuva par balvu. Man bijusi laime arī iepriekš būt balvas ceremonijā. Balva – tā vienmēr ir zīme pārējiem cilvēkiem, kas reaģē, kādas ir tās izvēles, un es arī pats esmu tai sekojis, pērkot saviem bērniem grāmatas.
– Kā jums šķiet, kas ir Baltvilka balvas galvenās vērtības?
L. Pastore: – Baltvilka balvu gadu no gada saņem patiešām būtiskas grāmatas, kas runā, stāsta un attēlo Lielos jautājumus. Ne tikai balvu saņēmušās, bet arī nominētās grāmatas ir kā sirdsgudra cilvēka – ne tikai bērna – obligātā literatūra, tās vienkārši ir jāizlasa. Baltvilka balva ciena neērtus jautājumus, smagas tēmas, bet tikpat lielā mērā apsveic gudru humoru un vieglumu.
V. Sīlis: – Ar katru balvu mēs nosakām vērtības katrā kategorijā, tā ir vienkāršāk uztverama forma nekā lasīt recenzijas. Cilvēki saprot – jā, tās ir grāmatas, kuras es saviem bērniem gribētu dot. Balva arī atgādina, ka bērnu literatūrai nav jābūt tikai izklaidējošai, tikai jautrai, tā var izstāstīt arī ļoti nopietnus stāstus, paveikt mākslinieciski vērtīgas lietas. Un balva ļauj publiski pamanīt tādas labas grāmatas, tas ļauj rakstniekiem nekautrēties rakstīt tādas grāmatas un izdevējiem – izdot. Arī šogad iznākušas ļoti labas grāmatas, un grūtais darbs ir izvēlēties labāko no vairākām ļoti labām.
A. Avotiņa: – Atzinības izteikšana arvien ir vērtīga. Bet galvenais ieguvums ir salīdzinošā kopskata ieguve, koncentrējoties tieši uz šo kategoriju – bērnu un jauniešu literatūra. Svarīgi, ka vērtējamo grāmatu sarakstos tiek iekļauti visi gada laikā iznākušie izdevumi. Un vēl – skatoties uz kritērijiem – esmu gandarīta un iepriecināta, jo, manuprāt, katra no nominētajām grāmatām faktiski atbilst visiem kritērijiem – tas ir milzīgs sasniegums, ko paveikuši grāmatu izdevēji. Esmu pārliecināta, ka balvas pastāvēšana un kritēriju eksistence, dalība starptautiskos pasākumos, publikācijas, KKF atbalsta iespējas, izdevēju skaita pieaugums – tas viss kopā ir radījis auglīgas un profesionālas konkurences apstākļus, un šobrīd varam teikt – labāko grāmatu kopējais līmenis ir ļoti augsts un pasaules kontekstā ievērojams. Piecpadsmit gados noietais ceļš no mazas taciņas kļuvis par labi asfaltētu serpentīnu, jo vijas kalnā!
M. Rungulis: – Balvas galvenās vērtības? Bērnu literatūra kā līdzvērtīgs partneris latviešu literatūras procesā. Šī procesa profesionāls vērtējums un stimulēšana. Tolaik, kad Baltvilka balvu piešķīra pirmās reizes, bērnu literatūra vēl nebija iekļauta kā nominācija literatūras gada balvā. To motivēja gan ar naudas trūkumu, gan aizbildinājās, ka nav daudz labu grāmatu, ko atzīmēt. Varbūt trūka arī spēcīga lobija. Daudzus gadus jau ir bijis tā – kā tikai kāds pazīstams autors, kas raksta pieaugušajiem, izdod labu grāmatu bērniem vai pusaudžiem, bērnu literatūra atkal ir sabiedrības uzmanības lokā. Tā savulaik bija Imanta Ziedoņa, Jāņa Baltvilka, Ineses Zanderes u. c. gadījumos. Tādu piemēru jau netrūkst.
– Kā jums šķiet, vai balvas saņēmēji un arī nominanti tiek pietiekami cildināti sabiedriskajā telpā? Reizēm ir tāda sajūta, ka atceramies tikai laureātus, kaut arī taču nereti svaru kausus par labu vienam vai otram nosver niecīgas nianses, un ikviens nominētais darbs ir ļoti kvalitatīvs.
V. Sīlis: – Šajā balvā noteikti nevajadzētu uztvert tā, ka balvu nesaņēmušie nominanti nav labi. Izlase tāda nav tādēļ, ka iznācis maz grāmatu, nu tad saliksim kaut ko sarakstā. Nominācija – tā jau ir atzinība, un izvēlēties laureātu patiešām, izņemot vienu darbu, nebija nepavisam vienkārša. Nominācija – tas nozīmē, ka šie visi ir ļoti spēcīgi darbi.
L. Pastore: – Es uzskatu, ka šo grāmatu īstā mērķauditorija uzzina gan par nominācijām, gan par laureātēm, un tas patiešām ceļ šo grāmatu vērtību lasītāju acīs.
A. Avotiņa: – Laureāti jau varbūt jā. Bet kopumā, domāju ka ne, netiek cildināti pietiekami, jo tas ir kampaņveidīgi – slavu izpelnās balvas ieguvušie pasniegšanas mēnešos. Bet tas attiecas uz gandrīz visām mākslas nozarēm. Ļoti patīk raidījums “Grāmatu stāsti”! Un, protams, Satori sadaļa “ar bērniem”. Bet tas ir par maz!
M. Rungulis: – Īsti nezinu, vai labākie darbi būtu kaut kā īpaši jācildina, bet profesionāļu rakstītas recenzijas tie būtu pelnījuši gan. Lai skolotāji un bibliotekāri varētu šīs grāmatas ieteikt un izmantot darbā ar bērniem, lai vecāki zinātu, ko izvēlēties grāmatnīcās. Paļaujoties vien uz grāmatnīcu darbinieču ieteikumiem un pārdoto grāmatu topiem, var arī iebraukt auzās. Es, piemēram, esmu apzīmogots kā bērnu autors, un, ja man paslīd roka un uzrakstās kāda grāmata jauniešiem – nu gandrīz pieaugušajiem, tad šī grāmata tik un tā nonāk plauktā pie mazo bērnu grāmatām. Kad esmu to mēģinājis skaidrot grāmatnīcās, man par prieku to pārliek kaut kur citur, bet nākamajā dienā tā atkal ir iepriekšējā vietā.
A. Avotiņa: – Cēlonis drīzāk ir straujās izmaiņas kultūras informatīvajā telpā kopumā. Ir pagājis autoritāšu laiks, kad bija raksti un autori, kuru viedoklim interesenti sekoja un uzticējās. Pārāk fragmentāra ir informācija, kurai tagad varam sekot. Būšu nepopulāra, teikšu – pat īsajai informācijai pietrūkst profesionāla, augstvērtīga satura.
– Vai uzskatāt, ka bērniem jāraksta un jāzīmē kā īpaši? Kas ir tās iezīmes, kas raksturo labu bērnu literatūru?
L. Pastore: – Nav iespējams pateikt, kas ir labs, nepasakot, kas ir slikts. Bērnu grāmatas nedrīkst veidot bezatbildīgi un vieglprātīgi. Tās varbūt bieži vien ir formātā mazākas grāmatiņas, taču ar lielāku nozīmības svaru. Tās tomēr atstāj milzīgu nospiedumu svaigi izveidota cilvēciņa iekšējā pasaulē – tieši tāpat kā to dara pirmie teātra vai koncertu apmeklējumi, un ir šausmīgi, ja bērna pirmā saskarsme ar mākslu ir notikusi vietā, kur pieaugušais kaut ko veidojis ar atrunu – “ai, bērniņiem jau patiks”, piemērojot zemākus standartus mākslai bērniem tikai tāpēc, ka viņi ir augumā mazāki cilvēki. Es uzskatu, ka nedrīkst radīt bērniem, aizmirstot par bērnu – kaut vai savu iekšējo bērnu. Nedrīkst ķēmoties, mērkaķoties un atlaist kvalitātes grožus. Baltvilka balva ir tas siets, caur kuru izsijājas ķēmošanās vai, piemēram, cenšanās izpatikt bērniem, un paliek tikai labākais.
Laba bērnu grāmata sniedz lasītājam vairāk, nekā viņš ir gaidījis. Tai nav jābūt supergudrai, faktu pārsātinātai un pamācošai grāmatai, tā var būt tā sauktā vieglā literatūra, kas tomēr pastumj bērna domāšanu vienu solīti tuvāk nākamajai, jau gudrākai grāmatai. Slikti, ja gribas lasīt vienas un tās pašas muļķības visu laiku, tā arī neieraugot, ka eksistē arī kaut kas ārpus purkšķu joku līmeņa.
M. Rungulis: – Jā, tā man liekas, ka bērniem ir jāraksta un jāzīmē īpaši. Vienmēr domājot par konkrētā vecuma adresātu un uztveri. Kad bērns ir maziņš, viņš rāpo pa grīdu, uzlasa visādas sīkas lietas un gruzīšus un tos ļoti uzmanīgi izpēta, no sīkumiem, detaļām virzoties uz apkārtējās vides iepazīšanu.
Kad mani bērni vēl bija bērnudārza vecumā, kāds pazīstams mākslinieks bija izveidojis tiem laikiem patiešām krāšņu kaķu grāmatu. Tur katrā lappusē bērni varēja aplūkot vienu lielformāta minku – ļoti krāsainu un faktūrās izzīmētu. Turklāt zīmējumos visiem kaķiem fonā bija izkaisīti dažādi, sīki sadzīves priekšmeti, kurus mākslinieks autonomi vēl bija novietojis mazāku kadriņu joslā virs lielajām bildēm.
Nu, lūk, bērni ar pirkstiņiem vilka līdzi sīkajiem priekšmetiem, sameklēja tos arī vēl autonomi, bet lielos minkas izlikās neredzam. Varbūt pat baidījās no tiem? Tātad, kā jau minēju, trāpījums precīzam adresātam ir viena no labas bērnu literatūras pazīmēm.
Bērnus piesaista raita darbība ar spraigu intrigu, jautras valodas spēles. Tās ne tikai trenē mēles lokanību, bet arī attīsta tēlaino domāšanu un radošumu. Nu nav jau literatūra bērniem pašos principos tik radikāli atšķirīga no literatūras pieaugušajiem. Rakstniekiem jādara viss iespējamais – (varbūt pat jāstāv uz galvas?) – lai lasītāji spētu identificēties ar aprakstītajiem varoņiem, situācijām un laiku, kurā viņi dzīvo.
A. Avotiņa: – Es gan uzskatu, ka bērniem noteikti nav jāraksta kā īpaši. Laba bērnu literatūra ir laba literatūra visiem. Protams, ir vispārpieņemts, ka ne visi temati piemēroti bērniem, bet tad jautājums – vai tādi temati vispār vajadzīgi. Un varbūt problēma nav tematos, bet gan tajā, kā tie tiek aprakstīti vai pasniegti.
M. Rungulis: – Tik tiešām problēmas nav tematos, bet gan konkrētajam vecumam atbilstošajā formā. Sākt separēt, kuri temati ir vajadzīgi, kuri ne, es nu gan neņemtos.
Tas pats attiecas uz vizu-ālo tēlu valodu – kritērijs ir tikai viens, proti, ideja, kas dod nozīmīgu – aizraujošu, patiesu, sirsnīgu, vispārcilvēcisku, mūžīgu – un daudzslāņainu saturu. Tāpat oriģināla vizuālā valoda – mākslinieka rokraksts, kas detaļās un niansēs atklāj satura dziļumu un nav sajaucams ne ar vienu citu. Bērnu literatūrā tam visam ir jābūt izcili labā kvalitātē – kā pārtikai, pilnīgi bez nevienas E piedevas. Tātad atbildība vismaz dubultā.
V. Sīlis: – Žūrijā darbojās pieauguši cilvēki, un mēs izvēlējāmies grāmatas, kas patīk pieaugušajiem, protams, ņemot vērā, kas patiktu mūsu bērniem. Es šogad arī iestudēju vienu no nominētajiem darbiem – Rasas Bugavičutes-Pēces stāstu “Puika, kurš redzēja tumsā”. Mana motivācija nebija, ka tas ir darbs pusaudžiem, bet gan gribēju augstvērtīgu māksliniecisko vērtību. Pusaudzim noteikti nevajag rakstīt nekā speciāli – tās tēmas, kuras interesē pieaugušos, parasti ir tuvas arī gados jaunākajiem. Pavisam mazajiem bērniem, jā, protams, tas darbs ir jāveido mazliet uzmanīgāk.
– Baltvilka balvas kontekstā šādas pārdomas mazāk izskanējušas, bet LALIGABA gandrīz katru gadu dzirdams, ka ir teju neiespējami salīdzināt grāmatas, kas domātas mazajiem, pirmstīņu vecuma bērniem, ar grāmatām, kas faktiski ir jau – kā klasificē angliski rakstošajās valstīs – “jauno pieaugušo” literatūra. Kā jums šķiet, vai tomēr nevajadzētu divas nominācijas?
A. Avotiņa: – Daudzās pasaules valstīs vēl arvien tiek saglabātas precīzas norādes vecuma grupai, pat ar viena gada atšķirību! Bet es noteikti nedomāju, ka to iespējams unificēt vai nodalīt.
Kādreiz mēģināju noskaidrot, kas dod iemeslu kādai grāmatai uzrakstīt 8+, bet citai 11+, nosaukt kādu par bērnu un kādu citu par jauniešu grāmatu, bet kritērijus, šķiet, neatradu. Tas laikam ir redaktora viedoklis.
L. Pastore: – Ideālā variantā vajadzētu dalīt dzeju no prozas, kā arī bērnus no jauniešiem, taču ir gadi, kad nemaz nebūtu tik daudz darbu, ko nominēt katrā no šīm kategorijām, sevišķi oriģinālliteratūrā jauniešiem, kas šobrīd ir diezgan bēdīgā līmenī. Šogad gan būtu kam pacīnīties!
V. Sīlis: – Piekrītu Luīzei, ka ne katru gadu būtu pietiekami plaša izvēle, lai kvalitatīvi nodrošinātu divus grozus. Bet šādas pārdomas noteikti rodas, ka tās ir stipri atšķirīgas kategorijas. Pusaudžu literatūra tomēr ir jau gandrīz pieaugušo literatūra. Bet, protams, ir arī grāmatas, kas ir pa vidu, tādas, kuras lasīs viens un otrs. Un tikpat sarežģīts ir jautājums par dzeju un prozu.
M. Rungulis: – Vajadzētu vairākas nominācijas, respektīvi, vajadzētu dalīt. Šeit es zināmā mērā nonāku pretrunā ar iepriekš sacīto, ka literatūra bērniem nav principiāli atšķirīga. Savā uzdevumā – censties harmonizēt lasītāju ar apkārtējo pasauli – nav, bet formā ir gan. Iedomāsimies pavisam maziem bērniem adresētu, mākslinieka no sākuma līdz galam zīmētu grāmatiņu ar dažām teksta rindiņām un divsimt lappušu biezu romānu tīņiem, kur pirmās attiecības jau pland gaisā kopā ar muskusa smaržu. Kā šos abus darbus vienā kategorijā kopā vērtēt? Kurš ir vērtīgāks, kurš vairāk nepieciešams un slavējams? Nu labi, bilžu grāmatas maziem bērniem ir īpaša kategorija. Bet tam tīņu romānam, liekot pretim sākumskolēniem domātu, lirisku dzejoļu krājumu, nonākam gandrīz turpat.
A. Avotiņa: – “Zelta ābeles” konkurss jau šogad veica korekcijas. To izraisīja plašais grāmatu klāsts un vēlme vairākus autorus sumināt un izcelt. Protams, vienmēr ir grūti izlemt un samierināties ar to, ka var piešķirt tikai vienu, divas, trīs balvas. Bet, domājot par lielajiem pasaules konkursiem, – nav variantu, ir jānolemj. Konteksts jāmeklē analogos. Piemēram, nu kā gan lai salīdzina bilžu grāmatu ar romānu? Bet konteksts, unikālais jāmeklē attiecīgo kategoriju apkārtnē – starp citām bilžu grāmatām un starp citiem romāniem – jāatrod jaunais, pārsteidzošais, brīnumainais tajā vienā. Un tad arī varam izvērtēt sasniegumu līmeni. Problēma tajā, ka šie atšķirīgie pretendenti stāv uz viena galda un ir it kā savstarpēji jāsalīdzina. Bet tieši to vēlamies iniciēt izglītības reformā – lai nozīmīgāki kļūst personīgie sasniegumi, nevis kolektīvie reitingi.
M. Rungulis: – Pirms gadiem, tulkojot krievu rakstnieka Vladimira Žeļezņikova populāro romānu “Putnubiedēlis”, kas daudziem, iespējams, vairāk pazīstams pēc Rolana Bikova tāda paša nosaukuma filmas, pētīju rakstnieka intervijas, kurās viņš stāstīja, kāpēc šī pusaudžiem domātā grāmata ir tik skarba. Rakstnieks apgalvoja, ka pusaudži attīstoties ir nežēlīgi gan pret sevi, gan pret citiem un tāpēc ar viņiem ir jārunā tāpat. Lai viņi paskatās uz sevi kā spogulī.
Kā nu samērot mīlīgu dzejoļu grāmatiņu ar šo nežēlīgo skatīšanos spogulī? Tāpēc būtu nepieciešamas vairākas nominācijas.
Varbūt vienīgi mūsu situācijā ne katru gadu latviski tiek uzrakstīts (izdots) iespaidīgs tīņu romāns vai kaut kas cits, pusaudžiem noderīgs. Tāpēc šeit izlīdzamies ar tulkojumiem, kas vērtējami citā nominācijā.
A. Avotiņa: – Pēc savas pieredzes varu teikt, ka izcila grāmata dod prieku visiem. Kā pasakas, Andrusa Kivirehka stāsti, Jura Kronberga “Laika bikses” vai “Mākoņu grāmata”.
– Un visbeidzot – kā kopumā vērtējat pašreizējo situāciju latviešu bērnu literatūrā?
M. Rungulis: – Pieredzējušie rakstnieki darbojas sev ierastajos žanros. Ik pa gadiem prozā un dzejā parādās jaunas sejas. Protams, katra ar savām ambīcijām un stilistiku. Piemēram, man liekas, ka Osvalda Zebra samērā nesen iznākušais romāns “Māra” varētu ietekmēt, kā tālāk attīstīsies literatūra tīņiem.
Tomēr fakti rāda, ka rosība ir lielāka mākslinieku pusē. Pirms vairākiem gadiem strauji kā komēta grāmatu grafiķu pulkā iekrita Elīna Brasliņa. Un jau paspējusi tik daudz ko izdarīt un balvas saplūkt. Arī citi nesnauž. To apliecina ikgadējā Baltvilka balvas nominācija “Jaunaudze”. Process jau nekad neapstājas. Varbūt pārmaiņas varētu notikt ātrāk?
V. Sīlis: – Liels prieks, ka ir izdevniecības, kas izdod kvalitatīvu ārzemju bērnu literatūru, ir kvalitatīvas grāmatas, kas tiek tulkotas ar šo valstu fondu atbalstu, līdzīgi kā mums ir platforma “Latvian Literature”. Domāju, ka amplitūda ir gana liela, ir darbi, kuru pamatmērķis noteikti nav nopelnīt.
L. Pastore: – Jā, ļoti priecē jauno grafiķu, ilustratoru pienesums, kuri nāk ar savām stāstu idejām, bilžu grāmatām. Jauki arī, ka “pieaugušo” dzejnieki un prozaiķi reizi pa reizei uzraksta kaut ko svaigu, kolosālu bērniem, tomēr, godīgi sakot, trūkst tādas spēcīgas bērnu grāmatu autoru bandas. Izteikti trūkst autoru, kas spētu mūsdienīgi un saturīgi rakstīt pusaudžiem, oriģinālliteratūrā bērniem pietrūkst pasaules daudzveidības normalizēšanas – ar to es domāju, ka stāstos, dzejoļos, ilustrācijās fonā vai kā galvenie varoņi, tomēr sevišķi neuzsverot viņu atšķirības, ir cilvēki ar invaliditāti, dažādu rasu pārstāvji vai, piemēram, gluži vienkārši bērni ar brillēm. Cik daudz briļļainus galvenos varoņus mēs vispār zinām? Un cik daudz bērnu skolā nēsā brilles?
