Pasaules statistika neglābjami rāda, ka jaunatne rokmūziku klausās arvien mazāk – lielos stadionus spēj pulcēt rīmju skaitītāji jeb hiphops vai arī deju ritmu atskaņotāji. Vai rokmūzika, kuras pārstāvis esi arī tu, jau nav kļuvusi par pieminekli pati sev? 0
Nekādā gadījumā. Man ir četri bērni, un viņi neatkarīgi no manas ietekmes klausās visu, arī latviešu rokmūziku, un dzied līdzi. Paskatos uz mūsu jauno paaudzi kaut vai Jāņos – sasodīts, viņi klausās kaut ko jaunu, bet reizē paskatieties, kā viņi atplaukst, kad sāk skanēt tie paši vecie “Līvi”. Nedomāju, ka latviešu rokmūzikai ir beigas. Paskatieties, cik lieliski šobrīd darbojas mana bijušā ģitārista Ginta Purgaiļa dibinātā poproka skola Liepājā – cepuri nost!
Arī tava paša jaunā paaudze nodarbojas ar mūziku. Dēlu pat šad tad manām kopā ar tevi uz skatuves.
Ēriks Ķiģelis jaunākais, kurš savu vārdu ieguvis par godu vectēvam, nupat “Mediņos” pabeidza devīto klasi. Savukārt Emīlam lieliski padodas dziedāšana. Viņā gan šobrīd mājo spēcīgs protesta gars, tāpēc neko nespiežu. Esmu pārliecināts, ka mūzika nevar būt spiesta lieta – ja mocīsi, bet pašam nekas ārā nenāks, nekas arī nebūs. Meita Ieva mācās klavieru klasē. Jaunākajam dēlam Imantiņam viss vēl priekšā.
Neesi taču atmetis ar roku mūzikai? Manīju, ka darbību atsākusi grupa “Melnā princese”, kurā muzicē kopā ar Elvisu Grodumu.
Radošajā laukā viss notiek. Man ir prieks, ka Elviss ir atgriezies mūzikā. Esam draugi kopš triju gadu vecuma, un šī draudzība ir spēkā arvien. Šobrīd patiešām nopietni esam reanimējuši “Melno princesi” – gribam kopā uzspēlēt izteikti smagāku roku. Ar āmuru pa galvu un “draivs” – cik vien skaļi var. Arī mans soloprojekts turpina darboties ar pilnu jaudu – vasara pilna koncertu. Būsim Tukuma, Talsu novada svētkos, Aizputē un citur. Rudenī – tad gan jau būs gatavs jaunais materiāls. Gribu mazliet paeksperimentēt. Man nāk ārā šis tas vairāk par melodisku “somu roku”. Protams, ir kuriozs – varu taisīt visu ko jaunu, bet koncertos tāpat prasa – nospēlē “Palaid vējā”.
Ērika Ķiģeļa 60. jubilejas koncertos solīji, ka godu senajām dziesmām esi pietiekami atdevis un savos solokoncertos tās vairs nespēlēsi.
Tā pēdējā reize bija domāta par jubilejas koncerta sastāvu, kurā Vilnis Krieviņš, Igo un es bijām izveidojuši īpašu skaņu, kas bija pāraranžēta no “Līvu” plates “Iedomu pilsēta”. Nevis smagais roks, bet kaut kas uz ārtroka pusi. Tādu koncertu patiešām vairs nebūs. Tomēr būtu nodevība, ja es nespēlētu tēta dziesmas. Esmu ievērojis, ka uz maniem koncertiem nāk divas paaudzes. Trīsdesmit un četrdesmit gadus vecie, kas klausās manas solodziesmas – “Bezmiegu”, “Vējā” un tamlīdzīgas, bet nāk arī vecāki – skaidri redzams, ka “Līvu” fani. Tieši viņi gaida, ka nospēlēšu “Saldus sauli” vai “Laika dziesmiņu”. Tomēr man ir 41 gads – uz skatuves pirmoreiz uzkāpu, kad man bija 16, un reveransus “Līvu” mūzikai esmu pildījis ilgi. Nu pienācis laiks padomāt par sevi.
Sestdiena, pusnakts, “Saldus saule”. Kas skanēs?
Protams, spēlēšu savus populārākos gabalus. Kulminācijā jānodzied “Saldus saule” un jāredz grandiozais 30. jubilejas salūts. Tad apraudāties laimes asaras, sabučot visus un braukt mājās.
Jubilejas festivāls
Festivāls “Saldus saule 2017” notiks 21. un 22. jūlijā Saldus Kalnsētas parka estrādē.
