Sabučot visus un braukt mājās. Felikss Ķiģelis turpina “Saldus saules” tradīciju 0
Latvijā vecākais rokfestivāls “Saldus saule”, kurš pirms 30 gadiem dzimis, pieminot Saldus leģendāro latviešu rokmūziķi Ēriku Ķiģeli, nav tikai piemineklis aizejošam laikmetam – tas elpo, aug un raugās nākotnē, pārliecināts Ērika dēls, mūziķis Fēlikss Ķiģelis.
Toreiz, 1987. gadā, divus gadus pēc traģiskā negadījuma uz šosejas Rīga–Liepāja, kur aprāvās “Līvu” dibinātāja, ģitārista un daudzu latviešu roka klasikas dziesmu autora Ērika Ķiģeļa dzīve, Saldus Kalnsētas parkā pulcējās tiem laikiem teju bīstams rokmūzikas mīļotāju pūlis, bet “Līvu” dziedātā Ērika dziesma “Saldus saule” ar dzejnieka Māra Čaklā vārdiem nemanot kļuva par nākamo festivālu himnu.
Tā pēc tradīcijas pusnaktī skanēs arī šogad, pēc 30 festivāla gadskārtām, kurās bijuši gan kāpumi, gan kritumi. Divus gadus noritējusi vien “Mazā Saldus saule”, izmēģināts aicināt ārvalstu rokmūziķus un mainīti rīkotāji, bet pēdējos gados rokfestivāls piedzīvojis atdzimšanu – šogad Saldus Kalnsētas parka estrādē divas dienas latviešu mūzikas cienītājus pulcēs vairāk nekā divi desmiti grupu, turklāt ne tikai rokmūziķi vien. Brīdī, kad festivālu piemeklēja krīze, to dzīvē atgrieza Fēlikss Ķiģelis, kurš priecājas, ka jau dažus gadus organizatora pienākumus pārņēmuši jomas profesionāļi un pats šobrīd var darīt tikai to, ko prot vislabāk, – muzicēt. Viņa uznāciens “Saldus saulē” – sestdien ap pusnakti.
Daudzas tradīcijas, iedibinātas padomju laikā kā zināma protesta forma, tostarp arī pirmie “Saldus saules” festivāli, zaudē aktualitāti. Tu pats festivālā pirmoreiz uz skatuves kāpi pēc 9. klases un esi liecinieks, kā šis notikums mainījies.
Sajūta, ka festivāls dzīvo tik ilgi, ir fantastiska. Es uzskatu, ka visa panākumu atslēga ir stiprās tradīcijas – pasākumi, kuri ir iesakņojušies ar kaut ko savu, kaut kādā veidā dzīvo. Kaut vai ikreiz pusnaktī skanošā Saldus pilsētas himna “Saldus saule” un uguņošana. Esam nonākuši līdz ciparam trīsdesmit un, cerams, nonāksim arī līdz četrdesmit un piecdesmit. Protams, laiks iet, laikmets mainās, parādās jaunas grupas un festivālā ieplūst citi mūzikas stili. 80. gadu beigās “Saldus saule” bija izteikts hārdroka festivāls, tagad redzam, ka te ir vieta daudziem mūzikas žanriem, tomēr pāri visam šis joprojām ir latviešu rokmūzikas festivāls. Svarīgi arī tas, ka “Saldus saule” ir notikums, kura priekšplānā nav nevaldāma vēlēšanās nopelnīt, un apmeklētāji to jūt.
Tu reizēm iedomājies, ko Ēriks Ķiģelis sacītu 2017. gadā?
Man grūti teikt. Katrā ziņā domāju, ka viņš noteikti atbalstītu šo festivālu, vienīgi, iespējams, tas būtu mazliet citāds. Tētis bija ne tikai radošs, bet arī ļoti uzņēmīgs cilvēks. Kad notika pirmā “Saldus saule”, biju bērns – man bija 11 gadu. Pirmie festivāla organizētāji stāstīja, ka tētis pirms tam Kalnsētas parkā rīkojis koncertus, no tiem arī festivāls atvasinājās un aizgāja tālāk. Pieslēdzās cilvēki, pārņēma viens no otra rīkošanu – nu jau tajā iesaistījušies ļoti daudzi.
Viens no tiem kādu brīdi biji arī tu pats, savā ziņā reanimējot “Saldus sauli” un reizē pārtopot no radoša mūziķa producentā, kam jāsāk rēķināt finanses un domāt par tirgu.
O, jā. Uztvēru to kā savu pienākumu. Radās situācija, kad iepriekšējais organizētājs bija paguris un festivāls divus gadus ieturēja pauzi – notika tikai “Mazā Saldus saulīte”. Toreiz mēs Liepājā pompozi aizvadījām pēdējo “Liepājas dzintaru”, bet “Saldus saule” nenotika. Likās – tūlīt zaudēsim arī to, un tradīcija, viss šis kopējais mūsu celtais mūzikas nams sagrūs, līdz beigās nebūs vairāk nekā. Izmisīgi meklēju organizētājus, piedāvāju mūsu lielajiem festivālu rīkotājiem. Nevienam tolaik nebija intereses. Trīs mēnešus pirms festivāla laika sapratu – ja tagad kaut kas nenotiks, tās ir beigas. Piedāvājums klausītājiem ir tik plašs, ka viņi dosies citā virzienā. Noliku ģitāru malā un organizēju. Atceros, pirmajā gadā rakstīju sadarbības piedāvājumu lielai firmai, sakot – lūk, viens no vecākajiem Latvijas mūzikas festivāliem “Saldus saule”, bet jauniņā mārketinga direktore atbildēja – es nezinu tādu festivālu. Tas bija kā sitiens pa pieri! Sapratu, ka būs jāpacīnās. Slēdzu klāt cilvēkus, sieva (Jolanta Ķiģele. – A. K.) neatgriezās darbā “Mikrofona ierakstos”, bet metās iekšā festivāla organizēšanā. Tā pagāja pieci gadi. Kad par festivālu atkal radās interese, par to runāja lielie mediji, radās interese arī no organizētājiem. Prieks, ka festivāla rīkošanu pārņēma Uldis Akselrods, lielisks cilvēks un sens paziņa. Viņam tas nudien izdodas.
Nav brīnums, ka tas bija laiks, kad pieklusa tava radošā darbība.
Rokmūzika galīgi neiet kopā ar organizēšanu! Tajā laikā neuzrakstīju nevienu dziesmu. Biju pilnīgi pazudis! Man pat jautāja – kur tu esi palicis! Atbildēju – pie velna, es organizēju festivālu. Tas nozīmē, ka tev visu laiku ir tāda dīvaina sajūta. Tu it kā dari kaut ko labu – divas dienas gadā visi ir sajūsmā, bet pats veselu gadu bendē nervus. Protams, laiks visu saliek savās vietās, pēcāk saproti, ka šīs divas dienas ir gada vērtas. Uzskatu, ka toreiz savu misiju izpildīju un paglābu festivālu. Tāds pats cilvēks ir saldenieks Andris Akermanis, kura misija ir kā Cerberam pieskatīt šo festivālu, kas ir vērtīgs latviešu rokmūzikas piemineklis. Bija patīkami, kad negaidīti saņēmām Kultūras ministrijas atzinības rakstu.
