Egils Līcītis: “Saskaņai” draugu nav. Pagaidām nav 17
Kamēr saucamās latviskās partijas vēl čučiņāja pa migu, tikām sarkanā “Saskaņa” laikus, piesaistot prāvus naudas līdzekļus, mobilizējot ievērojamāko biedru papildspēkus no Saeimas deputācijas, dzīrās maršēt uz pašvaldību vēlēšanām, lai no tām atgrieztos kā uzvarētāji, iekarojot politisko pārvaldi Latvijas lielākajās pilsētās. Droši vien kā virsmērķis plānotajam blickrīgam bija nostiprināt partijas pozīcijas, raportēt Maskavai par izpildītu uzdevumu un sagrābtiem jauniem mēru krēsliem (Riga naša utt.), iegūtajās vietās pēc iespējas aizbultēties nocietinātā rajonā pret latviskumu un doties valsts atbrīvošanā no nacionālisma, kā bruņinieki krustneši atsvabināja Jeruzalemi no saracēņiem. Vilksviņzin, kādas oliņas iedētas un kas perinās “Saskaņas” vadoņu galviņās, bet auksti šermuļi skrien pār kauliem, iedomājoties, ka sarkanais, mērim līdzīgais veidojums, tuvojoties Latvijas simtgadei, pārņem noteikšanu Rīgā, Rēzeknē, Daugavpilī, Liepājā, Jūrmalā. Par laimi, lielākā daļa iedzīvotāju draudzējas ar veselo saprātu un gandrīz visos virzienos uzbrukums izfunktierētajā varas pārņemšanā municipalitātēs ir izgāzies, par spīti visai lielai latviešu politiķu bezrūpībai un bezdarbībai. Dzintars Sodums par caurkrišanu vārsmojis: “No degvīna viņš dzimis un no zibens, un gars gan kāptu debesīs, bet dubļos sēd vēl dibens.”
Mūsu iesarkanos draugus, kā viņi taisīti un regulēti, pazīstam kā raibus džerus. Ilggadēji parlamenta opozīcijā nogurķojušies saskaņieši nav vīžojuši izstrādāt programmu, bet tas, kas ir, patapināts no Žila Verna sacerējumiem vai Bridžitas Džonsas dienasgrāmatas un spīd un laistās no ārkārtīgi stipri brūvēta populisma bez mēra sajūtas. Toties spilgti izteikta ir ideoloģiskā komponente. Itin kā aizstāvēt apspiesto krievvalodīgo intereses, kamdēļ sabiedrība tiek šķelta, un ievirzīt valsti Āzijas varas orbītā, jo viss labais ir aiz Zilupes. Var just, ka kursam ir gan balsstiesīgi piekritēji, gan maksātspējīgi atbalstītāji un pat līdzskrējēji no prorubliski noskaņotu latviešu cilvēku puses. Ne reizi vien Urbanovičs piepūties kā pāvs, kad arī sociāldemokrātu frakcijas pārzinim jautāts, vai tādu un tādu vīru celt amatā, vai premjeri lūgušies pēc rēzeknieša atbalsta.
Kad pavērusies ainava ar neizdevušos ofensīvu pašvaldību vēlēšanās, tas licis arī latviešu reālpolitiķiem apdomāties un kanalizēt sapņus par krievu partneru aicināšanu kompānijā. Šāda savienība latviešu vēlētāju acīs var izrādīties tik toksiska un bīstama, ka pat pasprucis vārdiņš par biedrošanos ar ušakoviešiem nolaidīs partijas reitingu renstelē. Turklāt domēs, kur “Saskaņas” cilvēki valda un ieņem pilsētu lielvecāko amatus, nekas par viņiem neliecina kā izdarīgiem saimniekotājiem, tiesiskuma un labas pārvaldības kolosiem. Un pirmais, ko dara pašvaldības varā iefīrējies kreisais – saliek činās savus čomus.
Arī Daugavpils tračiem ir vērtīga pieredze un atbalss, kad lielā mīlestība starp ZZS sūtīto Eigimu un saskaņieti Elksniņu ātri vien izgarojusi. Varas iebetonēšanā nav vis izmantots portlandcements, bet irstoša un drūpoša saistviela, un pēc Elksniņa sīkā triumfa pilsētā būs veicami plaši remontdarbi, atjaunojot kārtību pēc savandījumiem. Adv. Elksniņu jau Saeimas periodā iepazinām kā plātīgu kukaini – dzēlēju un bedru racēju valstiskuma attīstības ceļā. Tagad Andrejs pakalpojis kā spilgts pierādījums, kā iesēsties peļķē, draudzējoties un kopā turoties ar “Saskaņu”. Tā visa partija piederīga grauzēju kārtai un tīko pēc varas ne jau Latvijas labiekārtošanai. Domājošiem krievu vēlētājiem reiz taču arī klātos izrauties no okultās apstulbināšanas enerģijas lauka un atmest māniju pabalstīt “Saskaņu”. Kāda jēga un attaisnojums sviest urnās balsi par “labdaru” partiju – mistifikāciju, kas stāsta biezputru, ne vella nedara un netaisās darīt darbaļaužu labā?
Bet kas atbild par valsts iekšējo drošību, lai nezaudē modrību. Skorpioni un sirseņi nav iekūņojušies ziemas guļā, bet aizvien čabinās. Gan Daugavpilī, gan Rīgā “Saskaņa” spēj pacelt idejiskos pielūdzējus un apmaksātus pūlīšus ļaužu, lai kārtīgi patrokšņotu un pasistu bundziņas pret pastāvošo kārtību. Izkustēties nav kaitīgi, bet provokācijas taisīt nevajag.
