Sabruka. Kā būvēt, lai nesabrūk? Ekspertu diskusija 10
“Latvijas Avīzes” redakcija aicināja uz sarunu būvniecības nozares pārstāvjus un viņu uzraugus, lai noskaidrotu, vai Zolitūdē notikusī traģēdija bija nejaušība vai arī to izraisīja būvniecības nozarē ieviestā sistēma. Jautājām, kāda ir būvniecības dalībnieku atbildība un kas no valsts, pašvaldību un būvētāju puses būtu darāms turpmāk, lai Latvijas sabiedrība nekad vairs nepiedzīvotu tādu nelaimi.
Sarunā piedalījās Latvijas Būvinženieru savienības valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Straume, Būvmateriālu ražotāju asociācijas izpilddirektors, bijušais Valsts būvinspekcijas darbinieks un Zolitūdes notikuma izmeklēšanas komisijas vadītājs Leonīds Jākobsons, Ekonomikas ministrijas valsts sekretāra vietnieks Jurijs Spiridonovs, Rīgas pilsētas būvvaldes vadītājs Inguss Vircavs, Zolitūdē sabrukušās ēkas būvprojekta vadītājs, arhitektu biroja “Kubs” arhitekts Andris Kalinka, būvuzņemuma “RE&RE” tehniskais direktors Aldis Gulbis, Latvijas Būvnieku asociācijas padomnieks, būvuzņēmuma “Jurēvičs un partneri” valdes priekšsēdētājs Māris Jurēvičs. Viņus iztaujāja žurnālisti Ivars Bušmanis un Zigfrīds Dzedulis.
– Vai nesenā “Maxima” jumta iebrukšana ir nejaušība, apstākļu sakritība, vai arī jāmeklē dziļāk – vispārējā bezrūpībā, nolaidībā un nevīžībā, ko izraisīja būvniecības nozarē radītā sistēma?
M. Straume: – Padomju laikā atbildīgā par būvniecības nozari bija valsts celtniecības komiteja. Tā ar ministrijas tiesībām gatavoja likumus un citus normatīvos dokumentus, vajadzības gadījumā tos grozīja un papildināja, reizē bija arī uzraugs nozarei. Diemžēl pēc valstiskās neatkarības atjaunošanas šī vienotā kārtība pajuka – pienākumus un atbildību sadrumstaloja starp dažādām valsts pārvaldes iestādēm. Ko ar to panācām? Vien to, ka nozarē kļuva arvien grūtāk un sarežģītāk strādāt. Jāatzīst, ka neapskaužu Ekonomikas ministriju, kurai pašlaik uzlikta vispārējā atbildība par būvniecības nozari. Šķiet, ka tai ir par maz spēku, lai spētu pildīt šo pienākumu. Tāpēc uzskatu, ka traģiskais notikums Zolitūdē nav nejaušība, to izraisīja sistēma. Agri vai vēlu kaut kam tādam bija jānotiek.
A. Kalinka: – No savas pieredzes varu atzīt, ka būvvalžu uzraudzība par būvprojektu ir gaužām vāja. Mani, arhitektu un būvprojekta vadītāju, tā gan kontrolē stingri. Piemēram, man var aizrādīt, ka ēkas viena stāva laiduma deviņpadsmit pakāpienu vietā esmu iezīmējis astoņpadsmit. Bet projektējamās ēkas uguns un būvkonstrukciju drošību, kas ir daudz būtiskākas būvprojekta sadaļas nekā pakāpienu skaits, būvvalde nekontrolē. Un jāatzīst, arī man, kaut biju sabrukušās ēkas būvprojekta vadītājs, nebija īstas skaidrības un pārliecības par projektēto uguns un būvkonstrukciju drošību. Bet būvkonstrukcijas apdraud cilvēku dzīvību krietni vairāk nekā pakāpienu skaits!
– Bet sabiedriskas nozīmes ēkām taču veic būvekspertīzi!
– To veic būvprojekta izstrādes sākumā privātā kārtā. Bet būvniecības gaitā notiek dažnedažādas izmaiņas, ko ekspertīzes veicējs nemaz neredz. Šīs izmaiņas pēc tam neredz būvvalde vai kāda valsts pārvaldes institūcija.
– Vai valsts būvinspekcija, ja pirms četriem gadiem nebūtu likvidēta, atklātu kļūdas būvprojektā vai, kā to tagad sliecas domāt lietpratēji, nepilnības sabrukušās ēkas būvkonstrukcijās?
L. Jākobsons: – To neviens nekad nevar garantēt. Arī es sliecos domāt, ka traģiskā notikuma cēloņi ir meklējami dziļāk, nekā pirmajā acumirklī varētu likties. Pirms divdesmit diviem gadiem būvniecības nozarē notika būtiskas pārmaiņas – no valsts stingrās uzraudzības pārgājām uz citu sistēmu, kuras pamatu veido cilvēku savstarpējās attiecības un darījumu līgumi. Diemžēl cilvēku domāšana un uzvedība ir vecās sistēmas radītā, kad pilnīgi viss tika noteikts un regulēts no augšas. Joprojām cilvēkos ir iesēdies, ka, lūk, ja man par šā pienākuma nepildīšanu nekas nedraud, tad to varu nedarīt. Mums ir uzrakstīti gan likumi, gan Ministru kabineta noteikumi. Bet mierīgi var tos nepildīt. Un nekas liels par to nedraud.
Pirms dažām dienām satikos ar Zolitūdes notikuma izmeklētāju, izgājām cauri visam Zolitūdē īstenotās būvniecības procesam no viena gala līdz otram. Un atradām, lūk, ka tas, tas un vēl šis nav izpildīts. Bet apstājāmies pie juridiskas atziņas: ja pretī neizpildītajam nav likuma panta, pēc kura vainīgo varētu saukt pie atbildības, tad neko nevaram izdarīt. Vienīgais, kam varbūt var pieķerties – prasībām neatbilst būvkonstrukcijā izmantotais metāls vai stiprinājumu skrūves.
Iedomājieties tik: mēs varam atļauties lieliem būvprojektiem uztaisīt ekspertīzi un vienā parastā formāta lappusē vienā teikumā ierakstīt, ka viss ir kārtībā – drīkst būvēt. Varam atļauties būvniecībā izmantot būvmateriālus, neprasot pretim ne ekspluatācijas īpašību deklarāciju, ne kvalitātes sertifikātu. Kad no tiem jau uzbūvētā ēka jānodod ekspluatācijā, tad ātri sameklējam vajadzīgos papīrus, un atkal viss kārtībā. Tas pats par būvuzraudzību. Ja vienam būvuzraugam uzraudzībā ir desmitiem objektu, tad nav nekāds brīnums, ka ilgi uzkavēties vienā viņam nav laika. Ja nav vaļas un negribas, arī nekas briesmīgs nenotiek. Tā atbildība mums ir izļodzījusies pašos pamatos. Ēku uzbūvē un nodod ekspluatācijā tik un tā…
Savulaik, Valsts būvinspekcijā strādājot, pārbaudījām ierakstus būvdarbu žurnālos. Visi ieraksti – ar vienas krāsas tinti un ar vienu roku rakstīti. Skaidrs, ka tas bija safantazēts vienā rāvienā un vienā vakarā – tā, lai otrā dienā ēku varētu ātri nodot ekspluatācijā.
Tagad varam izvēlēties. Vai jāatgriežas pie vecās sistēmas, kad visu pārbauda un uzrauga valsts un kad uz katra dokumenta bija melns uz balta “par būvniecības standartu neievērošanu paredzēts sods atbilstoši likumiem”? Šķiet, nav jāatgriežas. Bet jābūt citai apziņai un izpratnei par uzticēto pienākumu. Kā to panākt, nezinu. Var uzrakstīt vislabāko likumu. Bet ar to vien nebūs līdzēts.
– Par valsts uzraudzības atjaunošanu runā arī paši būvētāji. Jūs sakāt, ka nevajag?
L. Jākobsons: – Nē, tā gluži nesaku. Pirms četriem gadiem likvidētās Valsts būvinspekcijas galvenais uzdevums jau bija uzraudzīt, vai valsts un pašvaldību amatpersonu pieņemtie lēmumi atbilst likumiem un normatīvajiem aktiem. Kopš šī uzraudzība nodota pašvaldībām, būtībā tās kontrolē… pašas sevi. Šādai kārtībai nav nekādas loģikas!
Tagad ministrija ierosina izveidot būvniecības kontroles valsts biroju, kuram, kā noprotams, tiks uzticēta visa būvniecības procesa un ekspluatācijas uzraudzība. Kā šis birojs to visu spēs, patiešām nezinu. To varbūt varētu pieņemt, ja tas ir kā pirmais solis ceļā uz Valsts būvinspekcijas atjaunošanu. Ja citādi, tad man ir šaubas, vai šāda biroja izveidošanai būs liela jēga.
M. Jurēvičs: – Šaubos, vai pašvaldības un valsts iestādes tagad spēs nodrošināt tik milzīgu kontrolieru skaitu, kāds būtu nepieciešams vēl stingrākai uzraudzībai. Kurš tad strādās, ja visi tik kontrolēs? Manuprāt, šāda dubultā kontrole nemaz nav vajadzīga. Tā vien pastiprinās bezatbildību.
Arī es uzskatu, ka pie traģiskās nelaimes Zolitūdē mūs novedusi pašlaik izveidotā sistēma, tostarp sertificēšana. Tagad var bļaut: “Man ir sertifikāts, un ar to pietiek!” Bet mans augstskolā iegūtais būvinženiera diploms it kā vairs neko nenozīmē. Tāpat nav svarīgi, kas rakstīts tajos dokumentos, ko man izsniedz būvatļaujas saņemšanas brīdī. Ja tagad svarīgākais ir sertifikāts, tad jau atbildība par Zolitūdi ir ne tikai būvvaldei vai privātajam būvuzraugam, bet arī tiem, kas būvniekiem izdod viņu prasmes apliecinājumus.
Es uzskatu, ka būvniecībā iesaistīto dalībnieku pienākumi un atbildība ir skaidri noteikti Būvniecības likumā – gan vecajā, gan jaunajā, kas spēkā stājas nākamā gada 1. februārī. Ir arī uzraudzības plāni, kā tas ir citās Eiropas valstīs. Bet jau skaidri noteiktās atbildības vietā tagad gribam saražot vēl lielāku papīru kaudzi. Cita lieta – vēlēšanās izvairīties no personīgās atbildības, ja tiek pieļauta kļūda vai notiek nelaime.
To pašu varu teikt par ekspertīzēm. Ja tās taisa bezatbildīgi un formāli, tad tādām tik un tā nebūs jēgas, lai kā būtu rakstīts likumā. Atceros nelāgu gadījumu. Eksperts piesējās par vienu būvdetaļu, bet neskatījās uz ēkas izturību kopumā. Pēc tam māja sagrūst, kamēr tās iemītnieki vēl saldi guļ savās gultās. Bet būvkonstruktoram vēl iedeva medaļu par to, ka viņš ir gada labākais.
