Foto: Shutterstock

Iedomājos, kā tas reāli varētu izskatīties. Piemēram, cilvēki brauc uz teātri, saposušies, labā noskaņojumā. Uz ceļa kādas citas mašīnas notriekta lapsa. Lai neveidotos asiņaini un neglīti skati, jāapstājas, jāizkāpj, jāpaņem aiz astes vai kājas un jāiestiepj grāvī!? Bet, ja tai lapsai ir trakumsērga, kašķis? Un kāpēc to lapsu neaizvāc tie, kam par to algu maksā? 3

Riņķa dancis gadu garumā. Mārcis Ulmanis, Pārtikas un veterinārā dienesta Valmieras pārvaldes vadītājs, uzsver, ka pēdējos gados Latvijā meža dzīvnieku saslimstībā ar trakumsērgu ir ļoti labvēlīga situācija un nav pamata visu laiku to piesaukt, lai varbūt tādējādi apslēptu kādas citas neizdarības: “Es uzskatu, ka situācija ar beigto dzīvnieku savākšanu no ceļiem ir daudzu gadu garumā ievilcies riņķa dancis. Nav taču pat normatīvajos aktos ierakstīts, kam tas jādara. Visādā ziņā Pārtikas un veterinārais dienests nav zvēru līķu vākšanas organizācija. Es arī īsti nezinu, kam prasīt atbildību, jo, nenoliedzami, tā nav patīkama nodarbošanās. Tā kā likumiski nav pielemts, kam tas jādara obligāti, dzīvē notiek kā jau dzīvē – pasper ar kāju grāvī, lai nokopj vārnas un kukaiņi. Nu, kaut vai par ceļiem runājot. Ja tās ir lielās, valstij piederošās šosejas – skaidrs, meklējam ceļus pārvaldošās organizācijas. Ja negadījums noticis uz pašvaldībai piederoša ceļa, kas tad to notīrīs? Pagastvecis? Domāju, ka gandrīz simt procentos gadījumu tās pašas vārnas un citas radības, kas nesmādē maitas. Un nekas ārkārtējs jau tas nebūs. Cita lieta ir gadījumi, kad ceļu strādnieki vai talkās atrod nobrauktos dzīvniekus, visbiežāk lapsas, ar izteikti redzamām kādas slimības pazīmēm. Tad gan vajadzētu paziņot vai nu mūsu dienesta pārvaldei, vai privātprakses veterinārārstam, kurš paņems analīzes trakumsērgas pārbaudei.”

Algu par to maksā autoceļu uzturētājiem. Edvīns Bičevskis, VAS Latvijas autoceļu uzturētājs darba un vides aizsardzības daļas vadītājs, atzīst: “Mūsu uzņēmumam vispirms ir jāuztur kārtībā valsts galvenie autoceļi, tostarp savācot jebkādus atkritumus. Konkrēti dzīvnieku līķu novākšana ir problēma. Mēs nevaram braukt pēc katra uz jebkuru vietu Latvijā, kad vien mums par to paziņo, jo šo braucienu izmaksas ir lielas – degviela, cilvēku resursi. Mēs vadāmies pēc Ministru kabineta noteikumiem, cik bieži atkarībā no ceļu klases un autotransporta intensitātes uz tiem vispār atkritumi ir jāsavāc. Piemēram, uz A klases – augstākās kategorijas – ceļiem, operatīvā kopšana jāveic vienu reizi divās nedēļās. Citur ilgākā laika periodā.”

Reklāma
Reklāma
“Baidens nolēmis skaisti aiziet no dzīves, paņemot sev līdzi ievērojamu daļu cilvēces.” Medvedevs biedē ar Trešo pasaules karu
Kokteilis
Personības TESTS. Kādu iespaidu tu par sevi radi? Šis attēls palīdzēs tev to noskaidrot
TV24
“Laikam par to nevaru stāstīt, bet…” Rajevs atklāj iepriekš nedzirdētu informāciju par Rinkēviča un Trampa telefonsarunu
Lasīt citas ziņas

Sabraukto dzīvnieku līķi atbilstoši Latvijas autoceļu uzturētāja līgumam tiek nogādāti utilizācijas firmām. Līdz darba izpildei šie atkritumi glabājas maisos, kas ievietoti speciālos konteineros.

Diemžēl milzīgs skaits visādu dzīvo radību tiek sabraukts un statistikas ciparos vispār neiekļūst. Pirms vairākiem gadiem situāciju analizēja toreizējais Valsts meža dienesta medību daļas vadītājs Jānis Ozoliņš: “No zīdītājiem pirmajā vietā būtu minami eži. Tos, tāpat kā to barības objektus – vardes un kukaiņus – vilina dienā uzsilušais ceļu asfalta segums. Daudz nobrauc lapsas, seskus, caunas, zaķus. Lielie dzīvnieki tiek nobraukti retāk, taču tos gandrīz katru reģistrē, jo avārijas beidzas abpusēji neveiksmīgi. Diezgan bieži tiek sabraukti bebri, ja ņem vērā to, ka viņi dzīvo pie ūdens, nevis uz ceļiem.”

CITI ŠOBRĪD LASA

Runājoties ar ceļu sakopšanas darbus zinošajiem, bieži tika pieminēts vārds trakumsērga. Loģiski, ka beigtos dzīvniekus citādi maisā neiedabūt, kā vien ņemot rokās. Šim nolūkam strādniekiem ir cimdi, bet vai nu gluži jāģērbjas kosmonautiem līdzīgos skafandros, kā daži attēloja piesardzības pasākumus pret iespējamas saslimšanas draudiem.

Riņķa dancis gadu garumā. Mārcis Ulmanis, Pārtikas un veterinārā dienesta Valmieras pārvaldes vadītājs, uzsver, ka pēdējos gados Latvijā meža dzīvnieku saslimstībā ar trakumsērgu ir ļoti labvēlīga situācija un nav pamata visu laiku to piesaukt, lai varbūt tādējādi apslēptu kādas citas neizdarības: “Es uzskatu, ka situācija ar beigto dzīvnieku savākšanu no ceļiem ir daudzu gadu garumā ievilcies riņķa dancis. Nav taču pat normatīvajos aktos ierakstīts, kam tas jādara. Visādā ziņā Pārtikas un veterinārais dienests nav zvēru līķu vākšanas organizācija. Es arī īsti nezinu, kam prasīt atbildību, jo, nenoliedzami, tā nav patīkama nodarbošanās. Tā kā likumiski nav pielemts, kam tas jādara obligāti, dzīvē notiek kā jau dzīvē – pasper ar kāju grāvī, lai nokopj vārnas un kukaiņi. Nu, kaut vai par ceļiem runājot. Ja tās ir lielās, valstij piederošās šosejas – skaidrs, meklējam ceļus pārvaldošās organizācijas. Ja negadījums noticis uz pašvaldībai piederoša ceļa, kas tad to notīrīs? Pagastvecis? Domāju, ka gandrīz simt procentos gadījumu tās pašas vārnas un citas radības, kas nesmādē maitas. Un nekas ārkārtējs jau tas nebūs. Cita lieta ir gadījumi, kad ceļu strādnieki vai talkās atrod nobrauktos dzīvniekus, visbiežāk lapsas, ar izteikti redzamām kādas slimības pazīmēm. Tad gan vajadzētu paziņot vai nu mūsu dienesta pārvaldei, vai privātprakses veterinārārstam, kurš paņems analīzes trakumsērgas pārbaudei.”
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.