Sabojāt ideju nav grūti 0
Politiķu interese par plašsaziņas līdzekļiem parasti tiek uzlūkota ar aizdomām. Atcerēsimies kaut vai sašutumu, kad atsevišķi Nacionālās apvienības deputāti bija viesojušies Zaķusalā un tikušies ar Latvijas Televīzijas vadību.
To pavadīja nosodoši apgalvojumi par mēģinājumiem “ietekmēt saturu”, lai gan abas puses taisnojās, ka nekas tāds neesot noticis. Bet viņnedēļ jau paši televīzijas ļaudis bija ne pa jokam “uzpūtušies”, uzzinot, ka valdība viņiem gatavojas piešķirt papildu finansējumu diskusijām par eiro, un izsakot aizdomas, vai tik aiz tā nestāv kāds politiskais pasūtījums. Viņi nu nebūšot tie, kas valdības uzdevumā slavēšot eiro. No brīžiem pasprukušām frāzēm (un dažreiz arī žestiem) nojaušams, ka arī ne viens vien politiķis jūtas aizvainots par to, ka plašsaziņas līdzekļi viņa darbību atspoguļo nepatiesi un tendenciozi.
Tomēr, ja paceļas pāri šīm ikdienišķajām emocijām, tad politiķiem būtu jāsaprot, ka mediju novājināšana nav valsts interesēs, bet medijiem jāsaprot, ka politiķu interese par nozari ne vienmēr nozīmē iejaukšanos un vārda brīvības apdraudēšanu. Ir reizes, kad jāsadarbojas. Šajā ziņā interesants pasākums bija pērn Aizsardzības ministrijas organizētā diskusija “Masu mediju ietekme uz sabiedrisko domu, nacionālo drošību un valstisko identitāti”, atzīstot, ka arvien lielāka loma mūsdienās ir ne jau neatkarīgiem medijiem, bet to ādā ietērptiem propagandas instrumentiem, kuri, ļoti iespējams, tiek vadīti no ārvalstīm (pareizāk sakot, no konkrētas valsts – Krievijas). Atšķirībā, piemēram, no drukātas avīzes, kas izmisīgi cīnās par izdzīvošanu, propagandas instrumentam šādas rūpes atkrīt. Bet tā tobrīd palika vien fakta konstatācija, jo solītais diskusijas turpinājums un priekšlikumi izpalika.
Taču nupat izplatītā informācija vēsta, ka tieslietu ministrs Jānis Bordāns pieņēmis lēmumu par darba grupas izveidi plašsaziņas līdzekļu darbības pilnveidošanai, tostarp finansējuma caurskatāmībai.
Attiecīgi paredzēts arī sagatavot likuma izmaiņas, jo šajā jomā nekas nav mainījies kopš 90. gadu sākuma. Jādomā, ka darba grupa paredzējusi izvērtēt arī ārvalstu pieredzi un to, kāds valstisks atbalsts presei tiek sniegts, piemēram, ziemeļvalstīs, kuras mūsu valdošie politiķi bieži mēdz minēt kā paraugu.
Ministra J. Bordāna iniciatīva noteikti ir atbalstāma, tikai pārsteidzoši, ka iecerētajā darba grupā nav paredzētas vietas pašu plašsaziņas līdzekļu pārstāvjiem. Ir gan piecu ministriju, gan trīs Saeimas komisiju, gan Rīgas Stradiņa universitātes un Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes pārstāvji, bet ne tie, uz kuriem šīs grupas darbs attieksies tiešā veidā. Tas jau atkal draud radīt iepriekš minēto neuzticības gaisotni. Nebūtu jauki, ja labas ieceres tiktu sabojātas jau iesākumā.
