Sabiles “Avotiņos” – kviešu proteīna rekords 0
1988. gadā izveidotā Sabiles pagasta zemnieku saimniecība Avotiņi laika gaitā atteikusies no piena lopkopības un cūkkopības, visus spēkus veltot vien graudkopības izaugsmei. Avotiņu saimnieks Andrejs Nordens intervijā stāsta par saimniecībā izmantotajām tehnoloģijām, pauž attieksmi pret uzņēmējdarbības vidi un atklāj saimniecības nākotnes ieceres.
Kā vērtējat graudaugu veselību?
Pārsēju visus ziemas kviešus, aptuveni 90 ha platībā. Jūnija sākumā pie mums piecas reizes nolija rasa. Augi ir galīgie nīkuļi, kvieši dzen vārpas, būs četri pieci graudi. Pēdējo reizi lietus bija maija pirmajā nedēļā. Ja vēl nebūtu tāda svelme bijusi. Augi kalst no saknes. Trīsdesmit lauksaimniecībā pavadītajos gados kaut ko tādu neatceros. Nezāles ir pusmirušas. Parasti tām uzlaid herbicīdu, kultūraugs nezāles pāraug un tās iznīkst. Patlaban nezāles ir vienā augumā ar labību. Jābrīnās, ka augi vispār var izturēt. Kā būs, tā būs. Neviens mums palīdzēt nevar. Iespējams, šajā gadā laba raža izaugs Latgalē, kur lietus ik pa laikam līst.
Kāds graudaugu kūlums aizvadītajā gadā bija Avotiņos?
Pērn bija smags gads, stipri lija. Dabas apstākļi graudu kulšanu mums neietekmēja. Labībai bija ekstraklases kvalitāte, laikam Dievs virs manis stāvēja. Proteīna daudzums bija 16,34%. Vedām graudus uz Rīgas ostas glabātavu, kur ar tik augstu proteīna procentu tos nepieņēma. Kūlām vidēji 5,5 tonnas no ha. No 800 tonnām graudu aptuveni 100 tonnas izauga ar lielo proteīnu daudzumu. Tie bija vasaras kvieši, šķirne ‘Taifun’.
Mēslojām tos ar franču bioloģisko biostimulantu no Timac Agro – Fertileader Tonic. Iesaka šķaidīt 1,5 litrus uz ha, mēs atšķaidījām 1,3 l. ‘Taifun’ ir ļoti kvalitatīva šķirne. Nav cimperlīga pret dabas apstākļiem. Pērn ar to bija apsēti 30 ha, kūlām vairāk nekā 5 t/ha.
Klimats silst, mainās. Iespējams, pērn rudenī no dabas saņēmām brīdinājumu. Mums uz lauka palika pupas 20 ha platībā, tās slapjajā laikā mocījām. Pupas pākstīs bija sākušas dīgt. Mēs, ieliekot tās kaltē, procesu apturējām. Vēlāk atbērām sēklai un nesen aizvedām uz pārbaudi. Saņēmām atbildi, ka dīgtspēja ir 50%. Dobeles dzirnavnieks šīs pupas no manis paņems, lopbarībai vajag proteīnu, dīgtspēja nav svarīga.
Stendes pētniecības centrā šogad pirkām pupu šķirni ‘Boxer’. Agrāk sējām ‘Fuego’ šķirnes pupas. Kāda starpība? Svarīga ir augu sekas maiņa laukā, šķirne, manuprāt, nav tik svarīga. Pupas audzēsim ceturto gadu. Pirmajā gadā tās izauga visvairāk, mēs gribējām sēt 280 kg/ha, iesējām 220 kg/ha. Mazākas izsējas dēļ, visticamāk, arī tik labi izauga. Pupa nenoēnoja pupu. Daudzi teic, ka izsējas normai ir jābūt 280 kg/ha. Sēklas materiālam ir jāsēj 220 kg/ha. Ir taču pasaka, ka pa pupu var uzkāpt līdz debesīm. Pupas, cieši cita pie citas sētas, stīgo. Vajadzīgi tomēr ir graudi, nevis masa. It kā jau uz lauka palikusī zaļmasa arī ir laba – kā mēslojums.
Pērn pirms 1. oktobra četras dienas varēja sēt, apsēju gandrīz 100 ha lielu platību. Tad divas nedēļas bez pārtraukuma lija un sējumi zemākajās vietās noslīka. Graudi zemē nosmaka. Nav mana vaina. Pārsējām laukus ar jauno Kuhn Espro sējmašīnu. To šogad pirkām no SIA SilJa. Izmantojām ES fondu atbalstu. Tiesa, jau garantijas laikā ar to bija problēmas.
Kādas ziemas kviešu šķirnes audzējat?
Mums ir ‘Edvins’ un ‘Skagen’, vasaras kvieši – ‘Taifun’. Šajā gadā attiecība starp ziemas un vasaras kviešiem ir 1:1, parasti divās trešdaļās platību aug ziemas kvieši. Pērn 50 ha platībā lielā slapjuma dēļ tos nevarējām sēt. Vissliktāk, ka palika kodināta sēkla 50 hektāriem – aptuveni 14 tonnu. Sēklas graudi atrodas maisos, uz paliktņiem un aizņem vietu. Redzēs, kā rudenī būs ar šo graudu dīdzību. Patlaban šie graudi ir jāuzmana, lai nedabū mitrumu un neaiziet bojā. Ik gadu aptuveni 150 ha mēģinām ar ziemājiem apsēt. Pērn bija mazāk, 30 ha platībā bija vasarāji, pupas arī audzējām, kā teicu iepriekš. ‘Edvinu’ jau četrus gadus izvēlamies tāpēc, ka graudiem gari akoti, tie nepatīk mežacūkām.
Cik izdevīgi ir audzēt pupas?
Patlaban lauki apsēti ar ziemas un vasaras kviešiem un pupām. Iespējams, nākotnē sēsim arī rapšus. Tam nepietiek viena traktora, un rudenī nevar miglot. Agrāk audzējām gan vasaras, gan arī ziemas rapšus. Pupas salīdzinājumā ar rapšiem šobrīd ir labākas. Pērn pupas trešo gadu audzēju, tās bija tik netīras kā nekad agrāk. Visticamāk, iemesls bija dabas apstākļi. Pērn bija ļoti cimperlīgs gads.
Mēs speciāli aizbraucām uz Pupu dienu Stendes pētniecības centrā. Man miglotās pupas pērn ieauga balandās. Bija jāatrod iemesls. Iznāca, ka balandas sadīga pēc miglojuma un paglābās no ķīmijas. Šajā gadā es lietoju citu ķīmiju. Neticu, ka balandas nebija sadīgušas. Citi teic, ka balandai, sakrītot vairākiem nosacījumiem dabā, izveidojas vaska kārtiņa un tā pasargā augu.
>Pupas ir cimperlīgas pret ķīmiskajiem augu aizsardzības līdzekļiem. Mēs pirmajā gadā kūlām 5,5 t/ha pupu, pērn aptuveni 4,5 t/ha. Man nav svaru. Kad audzētā raža pārdota, tad ir viegli ražību noteikt. Svari maksā 10 000 eiro, tas ir liels naudas ieguldījums. Lauksaimniecībā neviens gads nav līdzīgs otram. Pērn graudus kūlām ar tik lielu mitrumu, ka negribas atcerēties. Elektroenerģiju un degvielu patērējām divas reizes vairāk nekā gadu agrāk. Iepriekš nav bijis tā, ka lauks noslīcis, uz tā nevar uzbraukt un labība pūst. Parasti viss bija nokults vai gaidīja piekabē uz žāvēšanu kaltē.
Teicāt, ka jums ir kalte. Apsaimniekojat zemi 200 ha platībā. Pat daudzi lielsaimnieki aizvien nav varējuši savā saimniecībā nodrošināt graudu pirmapstrādi.
Pērn bija lietainais gads. Ko saimniekiem darīt, kur vest graudus no lauka? Neviens neņem pretim, ja labībai nav vajadzīgā mitruma procenta. Es Mepu mobilo konteinerkalti pirku pirms 20 gadiem. Man bija īpašums Kauguros, jūras krastā, pārdevu to un ieguldīju naudu kaltes pirkumā. Maksāja aptuveni 20 000 latu (28 000 eiro). Kalte bija paredzēta darbināšanai uz lauka. Noņēmām tai riteņus un likām zem jumta.
Sākumā ļoti mocījāmies. Krievu ventilējamajam tornim apakšā bija uztaisīta kurtuve, ventilators pūta cauri silto gaisu, bet arī nevarēja izžāvēt. Līdzko nepūta auksto gaisu, graudi palika mitri, kondensējās. Pēc karstā gaisa vēl aptuveni divas stundas ir jāpūš arī aukstais gaiss. Kaltei ir 17 m3 ietilpība. Mums ir seši padomju laika pieņemšanas torņi, katrā var glabāt pa 30 tonnām graudu. Tie ir torņi sēklai. Ir viens lielais tornis ar 130 t ietilpību. No tā var mašīnas pildīt un vest ražu uz ostu. Viss ir ar pašu rokām uzbūvēts. Dzīvē tā ir – vari vai nevari izdarīt. Ja nav naudas līdzekļu, jādara ar saviem spēkiem. Man dzīvē ir iznācis tā, ka trīs gadus darbojos cūku kompleksā, kur milti glabājās torņos. Tolaik bija savas smadzenes jāliek lietā. Man nebija pieņemama izveidojusies kārtība, ka cūkas var nebarot, ka milti var būt kaut kur izbērti.
Ar ko mēslojat sējumus?
Mums ir smilts augsne, māla ir ļoti maz. Nu jau daudzus gadus sadarbojos ar Agrochema. Barojam augus ar tā saukto kašu (KAS–32). Agrāk to sauca par amonjaku, tas ir tas pats, patlaban bez smakas ar 32% lielu slāpekļa koncentrāciju. Augi to ļoti labi uzņem. Vispirms divas reizes smidzinu, trešajā reizē kaisu granulas. Smidzinot ir bīstami augus apdedzināt. Tas var notikt, smidzinot uz slapja auga, nevis izmantojot pārāk lielu koncentrāciju. Ar slapju augu notiek reakcija. Patlaban es vairs neeksperimentēju, šo mēslojumu strūklu veidā leju uz zemes. Šogad ar Leander smidzinu visus sējumus, tostarp ziemājus.
Kas ir Avotiņu ražas pircēji?
Mēs trīs gadus esam kooperatīva Latraps biedri. Graudus pārdodam Latrapam, Agrochema, AGM Trade un Dobeles dzirnavniekam. Savulaik sadarbojāmies ar Baltic Agro, bet nu jau piecus gadus nesadarbojamies. Šis uzņēmums visu labību kvalificēja kā lopbarību. Latraps šā iemesla dēļ varēja ienākt tirgū. Piecus gadus sadarbojos ar graudu pircēju AMG Trade Jelgavā. Šā gada 8. martā aizvedu 25 tonnas kviešu, solīja nedēļas laikā norēķināties. Nu jau mēneši pagājuši, nekas nav samaksāts. Agrāk tā nebija.
Kā saimniecība sāka savu attīstību?
Sākām ar septiņām govīm 1988. gadā. Bija laiks, kad pārdevām pienu un pēc gada saņēmām piena naudu. Kā lai iztiek? Ja nebūtu pašiem cūku, ko nokaut, iztikt nevarētu. Laiku maiņā nebija runas par tehnikas pirkumiem. 2001. gadā pirmo aizdevumu ņēmām jauna traktora Valtra 6550 iegādei, vēlāk kalti būvējām. No Latvijas valsts subsīdijām saņēmām 25% līdzfinansējumu. Pirkām arī somu Juko sējmašīnu un graudu piekabi. Patlaban mums vēl ir lielais Massey Ferguson 230 traktors un kombains. Tolaik Konekesko pārdeva Massey Ferguson tehniku. Es pērn Rāmavas izstādē ļoti rūpīgi vērtēju lielo valtru. Fergusonam svars ir 12 t un jauda 230 ZS, valtrai – 5 t un 100 ZS. Caurgājamība valtrai ir daudz lielāka nekā fergusonam. Valtra var izdarīt mazos darbiņus – minerālmēslu sēšanu un miglošanu. Var piekabi vilkt rudenī. Lielais traktors ir noderīgs aršanas darbos, rušināšanā, sēšanā. Kaut gan saimniecība nav liela, mums viena traktora nepietiek. Sējas laikā, ja nelīst lietus, viss ir labi. Sastrādā 50 ha, pieliek sējmašīnu un 50 ha apsēj. Ja ir kā pērn rudenī – 50 ha ir sastrādāti, lietus klāt, sagāž lauku un tā arī paliek – uzarti lauki. Ja ir šāds slapjš gads, vienam traktoram ir jāiet pa priekšu, pēc stundas otrs ar sējmašīnu sēj graudus. Nav svarīgi – liela vai maza saimniecība. Darbs ir jāizdara. Pērn bija par traku.
Vai izmantojat ES fondu naudas atbalstu?
Ar ES fondu naudas atbalstu pirmais bija New Holland kombaina pirkums pirms četriem gadiem. Kombainam ir 5,5 m vario heders. Maksāja aptuveni 150 000 eiro. Iepriekšējam Claas kombainam pēc 27 gadu darbināšanas metāls bija nolietojies. Ražas laikā kombains nedrīkst plīst. Naudu kombaina pirkumam aizņēmāmies un jau esam atdevuši. Katrs aizdevums ir risks. Pirms kāda laika LAD mainīja nosacījumus. Agrāk tehniku ar ES fondu atbalstu varēja pirkt ar līzinga nosacījumiem. Patlaban nevar. Noteikti ir jāņem tikai kredīts. Vajag Uzņēmumu reģistrā reģistrēt komercķīlu. Es no OP Corporate Bank aizņēmos naudu, mums ir 2% aizdevuma procentlikme. OP bankai ir visizdevīgākie sadarbības nosacījumi.
Diskriminējoši ir aizdevuma ķīlas nosacījumi. Ja 70 000 eiro ir jāatdod, viņi uzliek ķīlu par 84 000 eiro. Teicu, ka viņi ir ieinteresēti, lai es neatdodu aizdevumu. Man ir 2% jāmaksā, viss grafiks sastādīts, PVN jāieskaita. Banka ar manu aizdevumu nopelnīs 2000–3000 eiro. Bet komercķīlā iedod man papīru, ka gadījumā, ja kaut kas noiet greizi, banka no manis paņem par 14 000 eiro vairāk nekā preces vērtība. Man ir zeme, var ierasties pie manis jebkurā brīdī un paņemt to, ko vēlas. Es vaicāju – kāpēc prasāt 14 000 eiro vairāk? Es jau trešo reizi aizņemos no jums. Viņi teic – maksātnespējas gadījumā sējmašīna būs nolietojusies, nevarēsim vairs pārdot, būs jāved atpakaļ, vajadzēs algot cilvēkus, būs glabāšanas izdevumi. Muļķības! Ar ES naudas atbalstu pirkta arī Kuhn Espro sējmašīna un Kuhn miglotājs. Divi ES projekti, trīs tehnikas vienības
Kādas ačgārnības redzat lauksaimniecības biznesa vidē?
Neviens no vietējiem zemniekiem otram neko nestāsta. Konkurence. Gandrīz vai vēlas, lai otrs bankrotē un var dabūt viņa zemi. Citādi vairs dabūt nevar.
LAD prasības jaunajai tehnikai ir diezgan muļķīgas. Kad ar ES fondu atbalstu pērku kombainu, raža ir jāceļ par vairākām tonnām. Sējmašīnas pirkumam – piekrītu, to varētu, jo tā darbosies kvalitatīvāk. Kā ar kombainu var celt ražību? Vien mazāk ražas zudumu var būt. Mums vajadzēja 40 tonnas vairāk kult, tātad – lai 40 tonnas neizbirst. Es jau pats esmu ieinteresēts, lai graudi neizbirst. Daudzi zemnieki šā iemesla dēļ vēlas papildu zemes klāt, lai var vairāk kult. Ja šāda nosacījuma nebūtu, tad tā nenotiktu. Cik tad ņemsi zemi? Ikvienam ir ierobežotas iespējas. Aizvadītais gads to labi pierādīja.
Esmu guvis atziņu intensīvās kulšanas laikā – kombaini būtu jāpārdod, ņemot vērā ražību, nevis saimniecības lielumu. Kombains 6 t/ha ražību vēl velk. Ja jākuļ vairāk, tad grūti tikt galā. Sprūst. Mums ir jauns New Holland kombains. Atradu tam rūpnīcas vainu. Man ir 30 gadu darba pieredze uz kombaina. Apgriezu ķēdi otrādi, bungošanās iekšienē beidzās.
Ko dara lielsaimnieki? Pieci gadi paiet, viņi pārdod ar ES atbalstu pirkto tehniku un pērk pilnīgi jaunu. Mēs ar lielajām saimniecībām esam kārtīgā grāvī nonākuši. Pēc 20–30 gadiem laukos būs tuksnesis. Dzintars Erdmanis, viņam Vārmē ir 800 ha zemes, par šo tēmu precīzi pateica – es negribu viens būt un lai man apkārt neviena cita nav! Es viņam piekrītu. Patlaban cilvēks pārdod zemi ar visu māju, jo nav kam mājā dzīvot. Māja ir jānojauc. Ja tā turpināsies, kas notiks? Nav pareizi, ka gandrīz visu valsts atbalstu saņem lielās saimniecības. Tā ir pavisam nepareiza valsts politika.
Es savulaik kolhozā darbojos 16 gadu. Patlaban ar lielajām saimniecībām izveido mazu kolhoziņu. Tāds pats princips darbojas. Kāpēc mums, šeit dzīvojošajiem, nav nekā? Latvijā vajag darba vietas, lai cilvēkiem nebūtu jābrauc projām. Ar lielo saimniecību pārāk lielu atbalstīšanu izdarījām, ka cilvēkiem nav kur atgriezties. Paskaidrošu. Iespējams, lauciniekiem pilsēta nepatīk. Viņi vēlētos atgriezties, bet kur? Vecāki ir miruši. Laukos patlaban viss ir dārgs, pensija – cik ir, tik ir. Zālēs aiziet tik daudz naudas! Bērni nevar palīdzēt, jo paši saņem minimālo algu, ja vispār kaut kur strādā.
Mūsu māja kādreiz bija Abavas pagastā, tomēr to un vēl vienu māju pievienoja Sabiles pilsētai. Tas nozīmē, ka uzlika arī lielākus nodokļus. Precizēšu, ka Abavas novadu pievienoja Talsu novadam. Par nodokļiem nav vērts runāt un muti dzesināt. Kad uzliek jaunu nodokli, slēpj to. Piemēram, OIK ir slēpts nodoklis. Slikti, ka cilvēki nav atmodušies. Es darbojos Tautas frontē. Mans tēvs bija Sibīriju izbaudījis. Iepriekšējais kolhoza priekšsēdētājs man draudēja – zini, kur tavs tēvs ir bijis! Es biju pirmais Abavas pagasta padomes priekšsēdētājs, daudzus gadus biju deputāts pagasta padomē. Man ir 63 gadi, daudz kam esmu izgājis cauri. Atrodamies arī VID melnajā sarakstā, proti, starp uzņēmumiem, kas darbiniekiem maksā minimālo algu. Kopš jaunā gada publicē uzņēmumu sarakstu, kur maksā minimālās algas. Līga, mana dzīvesbiedre, ir Avotiņu grāmatvede, viņai patiešām, īpaši ziemā, darba nav daudz. Es skaitos pašnodarbinātais, man sociālais nodoklis par trim mēnešiem ir 390 eiro. Pēc gadu ilgas maksāšanas pie pensijas divus eiro klāt dabūšu.
Kādu redzat saimniecības tālāko izaugsmi?
Grūti paredzēt nākotni. No bērniem neviena šeit nav. Saimniecībā mēs divi ar Līgu darbojamies. Dēls ir beidzis Kandavas tehnikumu, viņš ir Latvijā, dzīvo Popē. Neticu, ka atgriezīsies lauksaimniecībā. Vēl viens dēls darbojas Anglijā, tur viņam smagi sokas. Viena meita ir Nīderlandē, viņai Latvijas valsts nepatīk, te viss pavisam ačgārni notiek – pirmām kārtām domājot cilvēku komunikāciju vienam ar otru. Pat šajā vasarā nevēlas atvaļinājumā braukt uz Latviju. Ne jau Latviju atstājušie ir vainīgi, ka dzīvo citviet. Viņi aizgāja uz valsti, kur rūpējas par cilvēkiem. Meitai Nīderlandē pašvaldība iedeva divistabu dzīvokli. Otra meita dzīvo Sabilē, mazdēls Linards mācās 6. klasē, viņam interesē saimniecībā notiekošais. Nu jau trešo gadu kulšanas laikā atrodas kombainā. Pērn divus bunkurus viens pats piekūla. Linards gaida, kad varēs mācīties Kandavas tehnikumā. Jācer, ka vismaz viņš pievērsīsies lauksaimniecībai. Zemes atsevišķi piepirkt klāt nevar. Ja zemi pārdod iznomātājs, tad to pērku. Tā ir vienīgā iespēja paplašināt platības. Mūspusē neapstrādātu zemju nav. Mums ir izplatīta situācija, ka saimnieki pārsola zemes nomas maksu. Ļoti neglīti. Nomas līgumus slēdz galvenokārt uz pieciem gadiem. Esam domājuši arī par rapšu audzēšanu. Tad būtu vajadzīgs vēl trešais traktors.
Šo un citus lauksaimnieku pieredzes stāstus lasiet žurnālā Agro Tops
