Sabiedriskie mediji – tehnoloģiskā atpalicība palielinās 0
Raivis Šveicars, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Lifti kā no Purvciema deviņstāvenes, tekoši logi, pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu smarža interjerā, nolupušas sienas, čīkstošas grīdas un linolejs it visur. Ar to man asociējas Latvijas Televīzijas un Latvijas Radio ēkas.
Telpas, kur mājo Latvijas sabiedriskie mediji, kopumā labi raksturo abu mediju finansiālo atpalicību un budžeta nepietiekamību, īpaši tehnoloģisko un kapitālieguldījumu ziņā. “Latvijas Avīzes” 29. jūnija numurā publikācijā “Sabiedriskie mediji – dzīvo vai izdzīvo?” analizējām Latvijas sabiedrisko mediju vietu Eiropā un Baltijā, šajā rakstā ieskatīsimies sīkāk abu mediju budžeta izlietojumā.
Pirms Latvijas sabiedrisko mediju iziešanas no reklāmas tirgus 2021. gadā to ikgadējais budžets parasti bija gandrīz nemainīgs. Piemēram, laika posmā no 2018. līdz 2020. gadam Latvijas Televīzijas budžets konstanti bija mazliet lielāks par 19 miljoniem eiro. Savukārt 2021. gadā LTV piedzīvoja sešu miljonu izrāvienu. Tas skaidrojams ar palielinātu valsts dotāciju, lai segtu neesošos reklāmas ieņēmumus.
Mazāk pārdotas reklāmas – mazāks budžeta pieaugums. Latvijas Radio budžets 2021. gadā, salīdzinot ar minēto trīs gadu periodu, pieaudzis tikai par apmēram miljonu eiro, tam pērn esot 11 miljonu lielam. Kopumā tātad gada laikā sabiedrisko mediju budžets audzis par septiņiem miljoniem eiro, kas nav maz. Tomēr abu sabiedrisko mediju vadītāji joprojām budžetu sauc par nepietiekamu.
“Manuprāt, mēs lecam pāri savai galvai, bet mēs to darām uz kaut kā rēķina. Piemēram, neieguldām pietiekami daudz tehnikas attīstībā,” uzskata LTV valdes priekšsēdētājs Ivars Priede. Tiekos ar viņu Latvijas Televīzijas ēkas devītā stāva kabinetā.
Tieši no Priedes kabineta paveras skats uz trim LTV “opīšiem” – pārvietojamām televīzijas stacijām (PTS) jeb furgoniem, kas nodrošina pārraidi izbraukumos – no Dziesmu svētkiem, sporta notikumiem, koncertiem, samitiem utt. Jaunākajai PTS mašīnai ir 15 gadi, abām pārējām – 18.
“Ir kāds uzņēmums vai mājsaimniecība, kas strādā ar 15 vai 18 gadus vecu datoru? Tie ir datori, tehnoloģiju kompleksi, kas nodrošina darbu izbraukumos. Šie furgoni maksā vairākus miljonus, un mēs nevaram tos nopirkt. Mums nepietiek visam, jo šobrīd mūsu prioritāte ir saturs.”
Pērn LTV satura ražošanai tērēja 14,2 miljonus eiro, kas bija 55% no visa budžeta, bet šogad Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (SEPLP) sabiedriskā pasūtījuma plānā ierakstīts, ka saturam LTV tērēs 16,6 miljonus eiro, kas varētu būt jau 65% no visa LTV budžeta.
Latvijas Radio seši kanāli pērn sabiedriskajam pasūtījumam tērēja deviņus miljonus, kas bija pat 80% no budžeta, bet šogad plānots tērēt par miljonu mazāk. Budžets samazinājies gan kanālam LR2, gan LR3, gan LR4, gan LR5, bet pieaudzis Latvijas Radio 1. Ievērojami vairāk – par 1,2 miljoniem – plānots tērēt digitālajam saturam. Kopumā abi sabiedriskie mediji satura radīšanai 2021. gadā tērēja 63,5%, kas bija apmēram Lietuvas sabiedriskā medija LTR līmenī un pat mazliet vairāk, nekā tērēja Igaunijas sabiedriskais medijs ERR.
Jau novecojusi tehnoloģija
Otra problemātika ir darbinieku kvalificētība. Īsi sakot – darbinieki gadu desmitiem ir pieraduši strādāt ar LTV rīcībā esošām novecojušām tehnoloģijām, kuras Rietumeiropas medijos glabājas vēstures muzejos. Pat ja tiktu investēti miljoni jaunās tehnoloģijās, esošie darbinieki ar tām nemācētu apieties.
“Ja mums netraucē ūdens logos, tad mēs tos nelabosim. Ja naudas mums būtu vairāk, mēs vairāk ieguldītu tehnoloģijās. Bet naudas nav, tāpēc jādomā, kur neieguldīt. Ilgi tas vilkties nevar, jo tehnoloģiskā atpalicība palielinās.
Mēs tikai pērn pārgājām uz HD (“high definition”/augstas izšķirtspējas) kvalitātes apraidi, domāju, ka bijām pēdējie Eiropā, kas to izdarīja. 2019. gadā te viesojās Eiropas Raidorganizāciju apvienības šefs, un viņš jau tad teica, ka HD ir novecojusi tehnoloģija, jo tagad visi pāriet uz 4K izšķirtspēju,” stāsta Priede.
Turklāt īsti jau nebūtu jēgas LTV iepirkt augstas tehnoloģijas, ja pats pamats joprojām ir novecojis. Piemēram, minētās pārvietojamās stacijas joprojām raida SD kvalitātē, kas nozīmē, ka LTV var izdarīt visu iespējamo, bet, ja nebūs jaunu PTS, tad tās joprojām mums televizoros pārraidīs SD kvalitātes attēlu.
Apraides izmaksas – no savas kabatas
Latvijas Radio valdes locekle Mārīte Tukiša “Latvijas Avīzei” pauž, ka sabiedriskie mediji gadiem strādājuši ar nepietiekamu finansējumu, līdz ar to izdevumu optimizācija esot nepārtraukts darbakārtības jautājums. “Varbūt administratīvā līmenī būs kādas optimizācijas iespējas pēc sabiedrisko mediju apvienošanas, centralizējot grāmatvedību, personāla vadību un tamlīdzīgas funkcijas.
Bet tas noteikti nav sākumposma jautājums. Šobrīd Latvijas Radio administratīvās izmaksas veido aptuveni 4%, kas ir ļoti zems rādītājs. Optimālais apjoms līdzīgos uzņēmumos ir 2–2,5 reizes lielāks.”
Viņasprāt, būtu jārunā par finansējumu apraides izdevumu segšanai, proti, maksājumu Latvijas Valsts radio un televīzijas centram. Televīziju sabiedriskā pasūtījuma apraides nodrošināšanas izmaksas ir iekļautas Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes budžetā, bet radio gadījumā tā nav un 2,1 miljons eiro par apraidi pērn LR bija jāsedz no sava maka, kas ir apmēram sestā daļa budžeta.
“Finansējums joprojām ir nepieciešams it visam – sākot no darbinieku atalgojuma un beidzot ar tehnoloģijām un infrastruktūru,” saka Tukiša. Kopumā Latvijas Radio no 2023. līdz 2025. gadam cer uz papildu 4–5 miljoniem eiro, lai ik gadu budžets būtu apmēram 17–18 miljoni eiro.
Igaunijas ERR lielākas algas
Ko tad rāda abu sabiedrisko mediju finansējums, ja to sīkāk salīdzinām ar kaimiņu medijiem? Kā jau iepriekš 29. jūnija “Latvijas Avīzes” rakstā minēju, kopumā tas ir par apmēram sešiem miljoniem mazāks nekā igauņu ERR un par apmēram 18 miljoniem mazāks nekā Lietuvas LTR apvienotajam medijam.
Jāpiemin gan, ka uzņēmumiem atšķiras gada pārskatu sastādīšanas principi, īpaši, ja uzņēmumi ir no dažādām valstīm, tāpēc ne viss starp Latvijas, Lietuvas un Igaunijas sabiedriskajiem medijiem ir salīdzināms.
Kā ar atalgojumu? Labākajā situācijā noteikti ir igauņu ERR, kas atalgojumam tērē 21 miljonu eiro. Šķietami daudz tērē arī Latvijas sabiedriskie mediji – ja atalgojuma izmaksas skaitām kopā LTV un LR, sanāk apmēram 20 miljoni eiro. Salīdzinoši krietni mazāk algām tērē Lietuvas LTR, kam gada pārskatā atalgojuma ailē ierakstīti 16,8 miljoni eiro.
Ja algu dalām uz darbinieku skaitu, redzam, ka vidēji visvairāk saņem ERR darbinieki – 35,5 tūkstošus eiro gadā. Latvijas sabiedriskajos medijos atalgojums vidēji gadā uz vienu darbinieku ir 25–27 tūkstoši eiro. Atkarīgs no tā, vai pieņemam, ka medijos nodarbināto skaits vairāk atbilst mediju gada pārskatā norādītajam skaitam vai SEPLP pieņemtajam skaitam.
Savukārt Lietuvas LTR darbinieki vidēji saņem 26,6 tūkstošus eiro. Kaut gan LTR algās izmaksā par apmēram četriem miljoniem eiro mazāk, pateicoties ievērojami mazākam darbinieku skaitam, vidējā alga tāda pati vien ir.
Skaitot kopā licences maksas, raidījumu veidošanas izdevumus un apraides izmaksas, sabiedriskie mediji tērē apmēram astoņus miljonus eiro. Apmēram tikpat tērē arī ERR, bet LTR tam visam tērē vairāk nekā 27 miljonus eiro. Jāuzsver gan, ka LTR budžeta pārskatā šajos 27 miljonos varētu būt arī vairākas citas pozīcijas, kuras gan Latvijas sabiedriskie mediji, gan ERR nodala atsevišķi.
Tikmēr LTR administratīvās izmaksas tikai mazliet pārsniedz miljonu eiro. ERR atsevišķi šo pozīciju neizceļ, bet Latvijas sabiedriskie mediji administratīvajām izmaksām tērē apmēram 2,5 miljonus eiro.
Kopumā lielākajā daļā izmaksu atšķirības nav izteiktas. Tomēr igauņu ERR, piemēram, izteikti vairāk novirza personāla izmaksu segšanai, bet Lietuvas LTR – satura radīšanas izmaksām, un tieši atšķirības šajos rādītājos rada plaisu sabiedrisko mediju gala finansējumā.
Visdārgāk izmaksā pētniecība
Daudz interesanta var uzzināt, ja papēta sabiedrisko pasūtījumu. Diemžēl neviens no sabiedriskajiem medijiem nesniedz informāciju par budžetu konkrētiem raidījumiem, aizbildinoties, ka konkurenti šādu informāciju varētu izmantot savā labā.
Latvijas Televīzijā gada griezumā visvairāk tērēts ziņām, taču, rēķinot izmaksas uz vienu stundu, ziņas neizmaksā visdārgāk. Lielākās izmaksas veido pētniecisko (piemēram, “Aizliegtais paņēmiens”, “De facto” u. c.), zinātnes un izglītojošo (“Gudrs, vēl gudrāks”, “Veiksme. Intuīcija. Prāts” u. c.), kā arī izklaides raidījumu (“Daudz laimes, jubilār!”, “Eirovīzija” u. c.) filmēšana, producēšana un radīšana, visiem žanriem izmaksas pārsniedz 4000 eiro par stundu.
Ziņu izmaksas ir aptuveni vienā līmenī ar vērtību orientējošajiem un kultūras raidījumiem (“Kultūrdeva”, “TE!” u. c.), mūziku (mūzikai gada laikā gan atvēlētas tikai 38 stundas ētera laika), kā arī bērnu, pusaudžu un jauniešu raidījumiem (“Urga urda”, “Emī un Rū” u. c.). Visi žanri LTV izmaksā apmēram 3000 eiro stundā.
Lētāks ir sports (“Sporta studija”, sporta translācijas) un informatīvi analītiskie, sabiedriski politiskie raidījumi (“Kas notiek Latvijā?”, “100 g kultūras” u. c.). Vēl lētāk, protams, LTV izmaksā iepirktā produkcija (mazliet virs 300 eiro stundā) un pašreklāma.
Radio satura izmaksas mazākas
Salīdzinot ar LTV, Latvijas Radio izmaksas saturam uz vienu stundu ir niecīgas. Tikai pētniecisko raidījumu izmaksas ir prāvas. Pētnieciskajiem raidījumiem (“Atvērtie faili” u. c.) LR tērē 2658 eiro stundā, kas ir par apmēram 2300 eiro vairāk nekā nākamajam izmaksu ziņā dārgākajam žanram – sportam (“Piespēle” u. c.), kam tērē 370 eiro stundā. Savukārt virs 200 eiro tērē arī ziņām un informatīvi analītiskajiem un sabiedriski politiskajiem raidījumiem (“Šodien trīspadsmitos” u. c.).
Vairāk par simts eiro stundā iegulda arī vērtību orientējošajos, kultūras raidījumos (“Kultūras rondo” u. c.), bērnu, pusaudžu un jauniešu raidījumos (“Pagrabs”), kā arī izglītojošajos un zinātnes raidījumos (“Zināmais nezināmajā”). Lētākais oriģinālsaturs Latvijas Radio repertuārā ir izklaide (“Gudrības pilieni”) – šādi raidījumā izmaksā vien 72 eiro stundā, kas ir pat mazāk, nekā izmaksā pašreklāma.
