Vai tiešām valsts badina sabiedriskos medijus un atpaliekam no ārvalstīm? 0
Raivis Šveicars, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
2021. gada rudenī Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieks Andris Saulītis veica sabiedrisko mediju uzticības pētījumu, kas parādīja, ka Latvijas Radio uzticas 41% aptaujāto, bet Latvijas Televīzijai – 39%, kas ir par 3% vairāk nekā iepriekšējā aptaujā. Gribētos domāt, ka tā ir pietiekami liela uzticība laikā, kad teju ikviens mediju un īpaši sabiedrisko mediju darbs tiek apšaudīts no visām pusēm.
Bieži vien – ne bez pamata, turklāt par situācijām, kad finansējuma apjomam nebūtu jābūt noteicošam faktoram. Iesaistītie gan argumentē ar mazo finansējumu, un to arī noliegt nevar – sliktāk nekā Latvijā vai vienlīdz slikti finansēti sabiedriskie mediji pēc dažādām mērauklām ir vēl tikai dažās Eiropas Savienības valstīs. Bet vai palielināts finansējums automātiski garantētu kvalitātes uzlabošanos? “Latvijas Avīze” rakstu sērijā analizēs un skaidros Latvijas sabiedrisko mediju vietu Eiropā un Baltijā, budžeta izlietojumu un sabiedrisko mediju atalgojuma līmeņus.
Pēdējie neesam
Kāda tad ir Latvijas sabiedrisko mediju vieta Eiropā? Parasti Eiropas Savienības dalībvalstu sabiedrisko mediju budžetus salīdzina attiecībā pret valstu iekšzemes kopproduktu.
Pēc “Latvijas Avīzes” aprēķiniem, pēc IKP rādītāja 2021. gadā Latvijas sabiedriskie mediji ir labāk finansēti par Īrijas, Lietuvas, Luksemburgas, Maltas, Nīderlandes, Portugāles, Rumānijas sabiedriskajiem medijiem, bet tikpat daudz procentu no IKP sabiedriskajiem medijiem novirzījušas arī Bulgārija, Grieķija un Spānija. Nemaz tik slikti nav.
Vēl pirms gada situācija bija krietni sliktāka, mums apsteidzot vien Rumāniju un Luksemburgu, bet vienādā līmenī Latvijas sabiedriskie mediji bija ar Lietuvu un Īriju.
Jāteic, ka Latvijas sabiedrisko mediju apgrozījums gada laikā pieaudzis par apmēram septiņiem miljoniem eiro – lielākoties pateicoties palielinātām valsts budžeta dotācijām, sabiedriskajiem medijiem izejot no reklāmas tirgus. Tomēr, kā sarunās norādīja abu sabiedrisko mediju valdes locekļi, viņi uzskata, ka joprojām palielinājums ir nepietiekams.
Interesantu ainu varam redzēt arī tad, ja sabiedriskajiem medijiem novirzītos līdzekļus dalām proporcionāli uz valsts iedzīvotāju skaitu. Šeit Latvijas sabiedriskie mediji apsteidz tikai Maltas, Bulgārijas, Rumānijas un Grieķijas sabiedriskos medijus, bet ar Lietuvas “LTR” ir gandrīz vienāds līmenis. Svarīgi piebilst, ka igauņi abos gadījumos mums ir visai tālu priekšā.
Jebkurā gadījumā nebūs melots, sakot, ka sabiedriskie mediji jebkurā matemātiskā vingrinājumā ir lejasgalā. Par to runāts daudz un dikti. Vēl šī gada pavasarī neilgi pēc apstiprināšanas amatā Latvijas Radio jaunā galvenā redaktore Anita Brauna publiskos vēstījumos klāstīja, cik grūta dzīve salīdzinājumā ar tiem pašiem Baltijas kaimiņiem ir mūsu sabiedriskajiem medijiem.
Igauņu ERR tālu priekšā
Kā jau minēju, dati rāda, ka Igaunijas Nacionālā raidorganizācija (ERR) pēc gandrīz visiem parametriem Baltijas mērogā ir izrāvusies priekšā. Tai novirza lielākos līdzekļus, ja rēķina no IKP, kā arī ERR budžets ir daudz lielāks, ja rēķinām finansējumu vidēji uz vienu iedzīvotāju.
Vienīgi absolūtos skaitļos, protams, Lietuvas Nacionālais radio un televīzija (LRT) ir ar lielāko gada budžetu. Lietuvai ir arī vislielākais iedzīvotāju skaits un IKP no visām Baltijas valstīm, taču tas negarantē to, ka LTR pieejamais finansējums ir īpaši lielāks par Latvijas sabiedrisko mediju. Visos parametros LTR ar mūsu Latvijas sabiedrisko mediju ir būtībā vienlīdzīgi.
Sarunā ar “Latvijas Avīzi” Latvijas Televīzijas (LTV) valdes priekšsēdētājs Ivars Priede skaidroja, ka budžetu varot analizēt jebkādos veidos, taču tāpat beigās LTR pieejamais finansējums ir par apmēram 15 miljoniem lielāks nekā mums. Tādi paši argumenti ir arī Latvijas Radio valdes priekšsēdētājai Unai Klapkalnei.
“Skaidrs, ka Latvija nekad nenostāsies līdzās Šveicei, Vācijai vai Somijai – mēs visi labi saprotam, ka veco demokrātiju attīstības un rocības līmenis ir pilnīgi cits. Dzīves dārdzības, algu līmenis šajās valstīs nav salīdzināms ar Latviju. Tajā pašā laikā, piemēram, tehnoloģiju ziņā mēs esam vienādās pozīcijās – ja kopējā pasaules tirgū ir jāiegādājas, piemēram, jauna režijas pults, tā izmaksā vienādi gan Šveicei, gan Latvijai. Un tur mēs labi redzam konkurētspējas ierobežojumus.”
Bet ko citādu dara igauņu ERR? “Igaunija jau sen izgājusi no reklāmas tirgus [2002. gada 1. jūlijā], viņi ir viens liels medijs [kopš 2007. gada], un viņiem nav tādas akūtas problēmas pierādīt, ka sabiedriskie mediji ir nepieciešami. Kad Krievija iebruka Ukrainā, valdība piešķīra divus miljonus eiro mediju telpas stiprināšanai – pusotra miljona ERR un pusi miljona komercmedijiem.
Galvenokārt uz krievu auditoriju vērsta satura radīšanai. Tikmēr mēs novirzījām savus resursus un joprojām cenšamies pierādīt, ka mums arī vajag papildu finansējumu. Mums viss ir jāpierāda, bet tur cilvēkiem ir izpratne par sabiedrisko mediju nepieciešamību. Arī uzticība sabiedriskajiem medijiem mums zemāka nekā Lietuvā un Igaunijā. Mūs cenšas diskreditēt, mūs īpaši nesaudzē, esam uzbrukumu mērķis.
Nezinu, kā ir kaimiņos, bet mums pārāk daudz sabiedroto nav. Jāmaina ir domāšana, un arī mūsu naudas devējam ir jābūt pārliecinātam, ka sabiedriskie mediji ir svarīgi, ka mums jāpārstāv vērtības, kuras var būt arī pretrunā ar kādu politisko partiju vērtībām,” sacīja LTV valdes priekšsēdētājs I. Priede.
Arī Latvijas Radio valdes priekšsēdētāja U. Klapkalne domā līdzīgi. “Igauņi daudz agrāk sapratuši, ka stipri un neatkarīgi mediji ir svarīgs priekšnosacījums stipras, uz demokrātiskām vērtībām balstītas sabiedrības veidošanā un dažādu krīzes situāciju risināšanā. Bet, skatoties plašāk, protams, mēs nevaram likt triviālu vienlīdzības zīmi starp Latviju un Igauniju. Igaunijā ir apvienots sabiedriskais medijs, ir bijušas (un turpinās) ļoti lielas investīcijas infrastruktūras un tehnoloģiju attīstībā.
Igauņiem ir trīs sabiedriskās televīzijas kanāli, tostarp kanāls mazākumtautību valodā, mērķtiecīgi uzrunājot arī to auditorijas daļu, kurai igauņu valoda nav dzimtā. Turpretim Latvijas sabiedriskie mediji gadu no gada ir lūdzēju lomā un savā ziņā atkarīgi no politiķu labvēlības ikgadējā valsts budžeta izveides un apstiprināšanas procesa. Mēs ļoti ceram, ka līdz ar Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (SEPLP) izstrādāto piedāvājumu – koncepcijām par sabiedrisko mediju apvienošanu un finansējumu modeli – šis ledus izkustēsies. Drīz būs pagājis jau pusgads kopš koncepciju iesniegšanas, bet virzību vai politisko gribu šo beidzot atrisināt diemžēl neredzam.”
“Nabadzīgajai” Latvijai daudz vairāk darbinieku
Jā, varētu cerēt, ka situāciju labos sabiedrisko mediju pilntiesīga apvienošana, kā tas sen jau noticis Igaunijā un labu laiku arī Lietuvā. Tas atsevišķās pozīcijās varbūt ļaus optimizēt, piemēram, darbinieku skaitu.
Latvijas Radio darbinieku skaits gadu no gadu svārstās 285 cilvēku robežās, bet LTV – 450. Kopējais sabiedrisko mediju darbinieku skaits attiecīgi sasniedz 735 (neņemot vērā, cik vēl nodarbina portāls “LSM.lv”). SEPLP savā sabiedrisko mediju apvienošanas koncepcijā abu mediju darbinieku skaitu uzrādījis vēl lielāku, štatā esošo cilvēku skaitam tuvojoties jau 800, turklāt vēl vairāki simti saņēmuši autoratlīdzības, neskaitoties kā štata darbinieki.
Tikmēr lielās Lietuvas apvienotais LTR nodarbina vien 630 darbiniekus, bet igauņu ERR tikai 590. Tas, domājams, ļauj vairāk novirzīt katra medija prioritātēm – saturam.
Kaut gan arī Ivars Priede sarunā uzsvēra, ka daudz ko Latvijas Televīzijā pieciešot, bet saturs ir pirmajā vietā. Precīzi izlietotie miljoni satura radīšanai Latvijas gadījumā gan nav zināmi. LTR gadījumā 2021. gadā saturam novirzīja 62% no visa budžeta jeb 33,28 miljonus eiro, bet algām un citām personāla izmaksām LTR tērēja 16,8 miljonus, kas ir apmēram trešdaļa no budžeta. Pārējais ir administratīvās izmaksas. Igaunijas ERR prioritātes ir diezgan līdzīgas – apmēram 60% tērēja satura ražošanai, bet algām apmēram 29%.
SEPLP grib, lai abi mediji apvienojas
SEPLP savā koncepcijā par apvienotu sabiedrisko mediju raksta, ka, apvienojot Latvijas Televīziju (LTV) un Latvijas Radio (LR), tiem tiks nodrošināts atbilstošs finansējums, kas “ļaus sasniegt būtisku sabiedrisko labumu un dos impulsu Latvijas mediju telpas attīstībai, kā arī stiprinās demokrātiju un veicinās labklājību.”
SEPLP uzsver, ka ilgtermiņā apvienota sabiedriska elektroniskā plašsaziņas līdzekļa izveidei un darbībai ir jānodrošina satura daudzveidība, viedokļu dažādība, izcila kvalitāte, plašs auditorijas aptvērums, satura izplatības platformu dažādošana, demokrātiskās iekārtas, nacionālās kultūras un informatīvās telpas stiprināšana, efektīva valsts budžeta līdzekļu izmantošana un atbildīgums sabiedrības priekšā.
Ko tad SEPLP piedāvā? Daži no punktiem, apvienojot sabiedriskos medijus:
* Kā juridiskais apvienošanas veids tiek piedāvāta divu uzņēmumu saplūšana, veidojot jaunu uzņēmumu.
* Piedāvātajā risinājumā sākotnēji iecerēta tikai juridiska un grāmatvedības apvienošana. Tam sekos pārejas periods ar noteiktiem
termiņiem, kuros jāapvieno atbalsta funkcijas un jāpārveido satura ražošanas struktūra.
* LR un LTV ir atšķirīgas darba samaksas sistēmas, un pilnīga struktūru apvienošana nav iespējama bez vienādu atalgojuma principu noteikšanas, jo apvienotā uzņēmumā par vienādu darbu ir jāsaņem samaksa pēc vienādiem principiem. Tādas sistēmas izstrādei un ieviešanai nepieciešams laiks un resursi, un tas būs uzdevums apvienotā medija valdei.
* Lai 2027. gadā sasniegtu vidējo Eiropas sabiedrisko mediju finansēšanas līmeni – 0,16% no IKP –, Latvijas sabiedrisko mediju budžetam būtu jāpieaug līdz 54,8 miljoniem eiro. Lai to izdarītu, sākot ar 2023. gadu, LR un LTV kopējais budžets būtu jāpalielina par 3,43 miljoniem eiro katru gadu piecu gadu periodā.
* Lai nodrošinātu apvienota sabiedriskā elektroniskā plašsaziņas līdzekļa tehnoloģiju, infrastruktūras un satura modernizēšanu, SEPLP par piemērotāko vienota sabiedriskā medija attīstības variantu uzskata jaunas vienotā medija ēkas būvniecību. Ja netiek īstenots vienotas ēkas būvniecības scenārijs, tad vienotā medija satura sinerģijas mērķi nevar tikt pilnībā īstenoti. Jaunās ēkas projektēšanas un būvniecības termiņš provizoriski aplēsts kā 2023. gada janvāris – 2029. gada decembris.
SEPLP lēš, ka jaunas ēkas būvniecība un tehnoloģiju pārnese varētu kopumā izmaksāt 125–159 miljonus eiro.
Kādu finansēšanas modeli izvēlēties
Iesaistītās puses arī tic, ka izeju no Latvijas sabiedrisko mediju finansiālās atpalicības varētu rast jaunais sabiedrisko mediju finansēšanas modelis. Eiropas Savienības līmenī finansēšanas modeļi ir daudz un dažādi. Vairāku valstu sabiedriskie vai valsts mediji saņem valsts dotācijas (tāpat kā Latvijas sabiedriskie mediji), tāpat daudzi joprojām nav izgājuši no reklāmas tirgus. Vēl daudzviet iedzīvotāji ik mēnesi maksā attiecīgu naudas summu kā apraides vai licences maksu vai par to, ka viņu mājās ir televizors, – kopumā ar to saprot ikgadējo vai ikmēneša abonentmaksu. Tāpat pāris valstīs izveidoti īpaši sabiedrisko mediju nodokļi, bet citās sabiedriskos medijus finansē no nodokļu ieņēmumiem.
SEPLP jaunā finansēšanas modeļa koncepcijā par izvērtējamiem variantiem kopumā atzīti trīs modeļi:
* finansējumu veido fiksēta valsts budžeta daļa – fiksēti procenti no kopējā plānotā budžeta apmēra nākamajam gadam;
* finansējums sasaistīts ar nodokļu ieņēmumiem – līdzīgi kā Lietuvas gadījumā, kur finansējuma apmēru veido noteikts apjoms no iepriekšējā gada nodokļu ieņēmumiem;
* sabiedrisko mediju nodoklis – līdzīgi kā Somijas gadījumā (no 2022. gada tiek ieviests arī Dānijā), kur sabiedrisko mediju nodoklis ir progresīvs un tiek piemērots gan iedzīvotājiem, gan uzņēmumiem.
Kopumā gan trešo variantu iesaistītās puses uztver kā rezerves variantu, SEPLP vairāk sliecoties uz otro variantu, kas nozīmētu Lietuvas ceļa iešanu – jo labāk gada laikā veicas ar nodokļu iekasēšanu, jo lielāks arī sabiedrisko mediju budžets.
SEPLP paredz, ka, sākot ar 2027. gadu, sabiedrisko mediju finansēšanai vajadzētu novirzīt 1,3% no iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) budžeta ieņēmumiem un 2,12% no akcīzes nodokļa ieņēmumiem. Ja šāds modelis būtu jau 2021. gadā, tad sabiedriskajiem medijiem no IIN tiktu novirzīti 25,054 miljoni eiro, bet no akcīzes nodokļa 23,442 miljoni eiro, kas kopā veidotu 48,496 miljonus eiro un 0,15% no IKP. Novirzītie nodokļi būtu ievērojami lielāki, nekā šobrīd Lietuvā novirza LTR finansēšanai – tur LTR finansēšanai novirza 1% no IIN un 1,3% no akcīzes nodokļa.
Una Klapkalne “Latvijas Avīzei” atbildēja, ka Latvijas Radio ieskatā jauns nodoklis vai abonentmaksa šī brīža situācijā nebūtu labs risinājums, tāpēc, viņasprāt, Finanšu ministrijas un Saeimas Budžeta komisijas ekspertiem būtu jāvērtē abas pārējās alternatīvas. Katrā ziņā viņa neatbalsta esošo praksi, kas neļaujot plānot medija attīstību ilgtermiņā un veikt mērķtiecīgas investīcijas, tostarp uzņemties saistības, kas pārsniedz konkrētā budžeta gada termiņu.
Jebkurā gadījumā SEPLP uzskata, ka sabiedrisko mediju budžetam jau no nākamā gada nākamo piecu gadu laikā būtu jāpalielinās par 3,43 miljoniem ik gadu. Tad pēc pieciem gadiem sabiedrisko mediju kopējais budžets būs sasniedzis 0,16% no IKP, kas bija vidējais rādītājs Eiropas Savienības dalībvalstīs 2020. gadā.
“SEPLP likums ir spēkā kopš 2021. gada. Tajā noteikts, ka jābūt jaunam finansējuma modelim. Saeimā tas bija jāiesniedz sešu mēnešu laikā kopš SEPLP darbības sākuma. Tas ir izdarīts, bet, ja pienāks jau 2023. gads un nekas nebūs noticis, tad pamatuzdevums – nodrošināt sabiedrisko mediju jēgpilnu darbību – netiks nodrošināts. Vai tas nav valstij tā kā negods? Likums ir, visas prasības un mājasdarbs izpildīts, bet finansējums piešķirts netiek,” saka I. Priede.
