“Sabiedrības radikalizācija var ietekmēt arī mežu!” Saruna ar “Latvijas valsts mežu” vadītāju Robertu Strīpnieku 23
Anita Jaunbelzere, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Stratēģijā, kuru nupat apstiprinājusi akciju sabiedrības “Latvijas valsts meži” padome, teikts, ka uzņēmumu gaida pārmaiņas. Uzņēmuma valdes priekšsēdētājs Roberts Strīpnieks skaidro, ka tām gatavoties varēs tikai tad, kad Eiropas Zaļā kursa programmā tiks ieviesta skaidrība.
Vai šis gads “Latvijas valsts mežiem” nav bijis viens no sarežģītākajiem?
Roberts Strīpnieks: Gads nav bijis viegls, jo ar šādu pandēmiju mēs visi saskaramies pirmo reizi. Pirmajā vilnī, kas bija pavasarī, neviens visā pasaulē nezināja, kā rīkoties, un visu aizslēdza.
Tagad mēs par to zinām vairāk, Latvijas valdība rūpīgi vērtē, tieši kādus ierobežojumus un tieši kur izvietot, lai bremzētu vīrusu, bet neapturētu ekonomiku. Kā uzņēmums mēs maksimāli ievērojam visas drošības prasības, un vismaz pagaidām mūsu darbība nav apdraudēta.
Ja runājam par ekonomiku, tad ir bijis vēl sarežģītāk, jo skaidrā atmiņā ir 2008.–2010. gada krīze, kas meža nozari skāra vēl smagāk. Latvijā toreiz vēl topā bija sauklis “gāzi grīdā!”, bet klienti jau nāca un teica, ka par esošajām cenām vairs koksni nopirkt nevar – viņu produkcijas eksporta tirgi stājās nost.
Un mēs pārgājām uz cenu plānošanu mēnesim, nevis trijiem. Tad no mēneša pārgājām uz divām nedēļām, tad nedēļu un beidzot spriedām par to divreiz nedēļā. Tā bija pieredze, ko mēs iedarbinājām arī šī gada martā, aprīlī un maijā. Trim mēnešiem izgājām cauri veiksmīgi.
Arī pandēmija pasaulē izplatījās nevienmērīgi. Kad aprīlī sākās lielās problēmas Eiropā, Austrumi jau bija atguvušies. Līdz ar to mūsu pircēji strauji pārorientējās un arī mēs nostabilizējāmies.
Šobrīd mūsu piedāvātajai produkcijai kustība ir. Izņemot blakusproduktus – malku un tehnoloģisko koksni. Ilgāka termiņa līgumi tehnoloģiskajai koksnei ir spēkā, un tas mums palīdz izdzīvot, jo SPOT– īstermiņa darījumu tirgū – papīrmalku visu vasaru pārdot bija neiespējami, tehnoloģisko koksni pirka labāk, tomēr mūsu papildu pārdošanas apjomi pilnībā netiek izpirkti. Bijām spiesti valsts austrumos pārtraukt šķeldas ražošanu, jo ārkārtīgi lēta šķelda nāca iekšā no Baltkrievijas.
Bet tā ir tikai viļņa augšpuse. Zemūdens slāņos bija jūtama valsts mežu virzīšana privatizācijai. Vai tā ir beigusies?
Mūsu īpašnieks ir valsts. Jebkurš īpašnieks par savu uzņēmumu pieņem lēmumus, kādi viņam liekas pareizi. Nekādu uzdevumu gatavoties privatizācijai neesam saņēmuši.
Es gribētu uz šo jautājumu paskatīties kā valsts pilsonis. Samērā īsā laikā mēs esam pārgājuši no vienas ekonomiskās formācijas uz otru. No sociālisma uz brīvā tirgus ekonomiku.
Citās valstīs šī pāreja bijusi daudz garāka. Piemēram, Zviedrijā. Viņu attīstība notikusi bez kariem un iekārtu maiņām. Un man šķiet, ka tajā brīdī, kad viss ir labi, šādas idejas paceļas.
Bet tad, kad sākas krīzes, visi, lūdzot atbalstu, vēršas pie valsts. Valsts atbalsti ir tie, kas dod lielu daļu valsts ekonomikā tieši ieņēmumos. Mūsu gadījumā tās ir dividendes, ko mēs katru gadu nomaksājam par valsts kapitāla izmantošanu.
Tāpēc katrs šāds lēmums tā pieņēmējiem būtu jāizsver ļoti rūpīgi. Viena lieta, ja valsts ir 100% šāda uzņēmuma īpašnieks, otra lieta, ja īpašnieku loks ir daudz plašāks. Jo vēlmes ir dažādas. Jebkuram akcionāram, kurš iegulda uzņēmumā, ir vēlme nopelnīt.
Ja šāds process notiek, protams, zināmā mērā tas vērtējams kā risks par stratēģijas maiņu, par kursa maiņu, bet pašreiz nekā tāda nav.
Stratēģijā, kas nupat apstiprināta, teikts, ka Eiropas Zaļā kursa ietekmē uzņēmums mainīsies. Kā tas izpaudīsies?
Protams, ka Zaļais kurss nesīs pārmaiņas. Būs jāsamazina oglekļa izmeši. Tas attiecas uz autotransportu. Mūsu uzņēmumā ir elektroautomobiļi, un cenšamies tos izmantot braukšanai pa pilsētu.
Arī “Latvijas valsts mežu” dabas parkā Tērvetē un Pokaiņu mežā šīs uzlādes vietas jau ir. Pēdējo piecu gadu laikā degvielas patēriņu esam samazinājuši par kādiem piecpadsmit procentiem.
Izmešu samazināšanā liela loma ir arī koksnes transporta optimizācijai, samazinot kokvedēju vidējo reisa attālumu, un meža ceļu būvei, kas samazina koksnes pievešanas attālumu.
Ne mazāk būtiska ir oglekļa piesaiste, ko veic mežā augošie koki. Jo labāk mežs aug, jo vairāk ogļskābās gāzes no atmosfēras piesaista katrs mežā augošais koks, šādu pieaugošu piesaisti nodrošina “Latvijas valsts mežu” mežkopības programma.
Lai īstenotu Zaļo kursu, jau kopš 2006. gada esam attīstījuši ainavu ekoloģisko plānošanu, kas saistīta ar bioloģisku vērtību saglabāšanu un labu apstākļu radīšanu to izplatībai.
Veidojam ekoloģisko plānu ar visiem pārejas koridoriem, ar esošo dabas vērtību potenciālo attīstību. Tas ir darbs, kas visu laiku tiek aktualizēts.
Trešā lieta, kas ir būtiska un jauna, – mēs piedalāmies starptautiskos projektos, kas saistīti ar dabas saglabāšanu jau tādā lielā mērogā.
Kā mežsaimniecību savienojat ar dabas saglabāšanu?
Šobrīd tiek runāts par to, ka 30% no Eiropas Savienības sauszemes teritorijas jābūt aizsargātai. Bet kas šajos 30% tiks iekļauts? Definīcijas pagaidām nav. Mēs to redzam kā iespējamu risku, jo mūsu gadījumā meži un zeme ir ražošanas pamatlīdzeklis. Ja ražošanas pamatlīdzekļi tiek samazināti, tad, protams, apgrozījums krītas.
Otra lieta – cik daudz pie šī Zaļā kursa īstenošanas tiks ievēroti zinātniski pamatoti principi un cik daudz populisms vai emocionāls sabiedrības interešu grupas spiediens?
Viena no lietām, kas Zaļajā kursā ir minēta, ir vecie meži. Bet definīcijas nav. Pie tās strādā Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija un iesaistās arī Zemkopības ministrija.
ASV vecie meži ir tie, kas nekad nav bijuši cilvēku skarti. Somijā šobrīd priedi cērt 50–60 gados, mēs audzējam 100–120 gadus, un, ja definīciju “vecie meži” uzliek 90 gadus vecai priedei, tad gan privātajos, gan valsts mežos mežsaimniecība beidzas.
Kam un par ko būs jāmaksā? Par sēnēm, ogām?
Tiks attīstīts ekosistēmas pakalpojumu kredītu tirgus. Visdrīzāk ražotāji maksās par to, ko viņi dara ar dabā pieejamiem resursiem, bet preču pircēji – par preces draudzīgumu videi. Eiropas Zaļais kurss aptvers visas ražošanas nozares, ne tikai meža nozari.
Bet kas tieši varētu mainīties?
To noteiks dokumenti, kas vēl līdz galam nav atšifrēti. Šobrīd kursa izmaiņas notiek pakāpeniski.
Domājot par attīstītu un zaļu valsts ekonomiku ir būtiski, lai iespējami liela daļa Latvijā izaugušās koksnes tiktu pārstrādāta uz vietas. “Latvijas valsts meži” ir atteikušies no papīrmalkas ražošanas, kam Latvijā nav vietējā patēriņa, pārejot uz tehnoloģiskās koksnes piedāvājumu klientiem.
Tas ir paaugstinājis vietējo patēriņu par vairāk nekā miljonu kubikmetru gadā, tomēr aizvien visu uz vietas pārstrādāt nevaram. Tāpēc jādomā par sīkkoksnes padziļinātu pārstrādi Latvijā.
Viens no attīstības projektiem, ko esam uzdevuši izvērtēt priekšizpētes darba grupai, ir kokšķiedru masas ražošanas iespējas. Kokšķiedru masa ir galvenokārt no lapkokiem ķīmiski termomehāniskā veidā – šķiedrojot koksni – iegūts produkts.
Saražotā produkcija tiek izmantota kā piedeva dažādiem papīra veidiem, piemēram, drukāšanas vai rakstīšanas papīram, higiēnas precēm, kartonam.
Ir jau pirmie secinājumi?
Ir mērķtiecīgi turpināt projekta idejas attīstīšanu. Ražotnes izveide attīstītu Latvijas tautsaimniecību, palielinot valsts ieņēmumus, ražojot produktu ar augstu pievienoto vērtību. Priekšizpētē noteikti pavisam 43 būtiski ieguvumi gan valstij, gan uzņēmumam.
Izejmateriāla – lapkoku koksnes – bāze šādai ražošanai Latvijā ir pietiekama un pieejama, un, kā pirmās aplēses rāda – par konkurētspējīgu cenu.
Ja tāda ražotne tiek veidota, mežizstrādes apjomus valstī nav nepieciešams palielināt, jo kokšķiedru masas ražotnē tiktu pārstrādāta pašreiz eksportētā apaļkoksne. Tehnoloģija pieļauj izmantot gan bērzu, gan apsi.
Kad jūs plānojat būvēt šo rūpnīcu?
Pašlaik runa vēl nav par rūpnīcas būvi, bet par vērtējumu, vai šāda rūpnīca Latvijā ir ekonomiski pamatota un vai tās produkcijai ir vieta pasaules tirgū. Ir skaidrs, ka šādas ražotnes izveidei pozitīva lēmuma gadījumā tiks piesaistīti arī citi investori.
Ja Zaļais kurss būs “par zaļu pat vēl zaļāks”, kā tas ietekmēs uzņēmuma peļņu?
Šis ir laiks, kad būtiski mainās sabiedrība ne vien Latvijā un Eiropā, bet visā pasaulē. Es to definētu, kā cilvēku viedokļu polarizāciju un radikalizāciju, kam izpausmes publiskā telpā redzamas daudzās jomās – sākot ar reliģiju un lielo politiku, zinātni un tehnoloģiju attīstību, līdz pat lauksaimniecībai, mežsaimniecībai un zaļajai domāšanai.
Bet kas rada šādu polarizāciju un radikalizāciju?
Cilvēces zināšanu progress un informācijas aprites apjoms pieaug eksponenciāli, līdz ar to cilvēkam kļūst arvien grūtāk veidot personīgu viedokli.
Cilvēka prāts sāk apzināti vienkāršot sarežģīto un daudzpusīgo informācijas plūsmu, radot vienkāršus konceptus, kas noved pie pretstatiem.
Polarizācija un radikalizācija spilgti izpaužas ne vien globālos ģeopolitiskos jautājumos, bet arī ar zemes kopšanu un tās ilgtspējīgu izmantošanu saistītās jomās, un to visvairāk izjūt lauksaimnieki un mēs – mežkopji.
Vēl vairāk to pastiprina arī urbanizācijas tendences: lielākā Latvijas iedzīvotāju daļa ir dzimusi un augusi pilsētās, tai nav iespēju gūt priekšstatu par to, cik rūpīgi un izsvērti saimnieka lēmumi veido lauksaimniecības un mežsaimniecības pamatu.
Šī polarizācijas procesa sekas novērojamas daudzās diskusijās publiskajā telpā: kāds mežā redz tikai koksni, cits – tikai kāda putna mājvietu, vēl cits – tikai sēņošanas un ogošanas vietu, bet kādai – arvien pieaugošai – sabiedrības daļai tā ir tikai vieta, kur braukt ar motocikliem.
Mežsaimniekam nav izvēles – saimniekojot mežā, ir jāredz viss notiekošais un jālīdzsvaro visas meža funkcijas. Atgriežoties pie jautājuma, vai Zaļais kurss varētu ietekmēt uzņēmuma peļņu, tad risks pastāv līdzsvara atrašanā starp daudzajām meža funkcijām jeb ekosistēmas pakalpojumiem.
Pēdējos desmit gadus šajā vienādojumā pieaugošs svars ir bijis nevis koksnes ražošanai, bet citiem pakalpojumiem – dabas daudzveidības saglabāšanai un vairošanai, ainavas veidošanai, rekreācijai mežā.
Un te rodas nākamais jautājums: kā novērtēt katra ekosistēmas pakalpojuma vērtību?
Pašlaik Latvijā ikvienam iedzīvotājam ir tiesības minētos ekosistēmas pakalpojumus, kas tiek nodrošināti, samazinot koksnes ražošanu, izmantot bez maksas.
Tāpēc “Latvijas valsts mežos” tagad strādājam pie ekosistēmas pakalpojumu novērtēšanas, kas ir karsta un aktuāla tēma arī daudzās citās Eiropas valstīs.
Dažās valstīs būtiski ierobežota cilvēku brīva pārvietošanās mežā, slēdzot meža ceļus, piemēram, Īrijā vai Zviedrijā. Savukārt citviet, piemēram, Somijā, pārējo ekosistēmu pakalpojumu vērtību aprēķina un to iekļauj uzņēmuma sociālajos mērķos.
Balstoties uz veiktajiem aprēķiniem, ir vieglāk pieņemt pamatotus lēmumus – kurus pakalpojumus sabiedrība izvēlas saņemt no meža īpašnieka un cik tie maksā, līdz ar to ir skaidrāks arī jautājums par kompensācijas apjomu meža īpašniekam.
Tāpat attiecībā uz valsts mežiem, kur valsts kā īpašnieks var pieņemt stratēģiskus lēmumus – vai valsts budžetā vēlas saņemt 50, 70 vai 90 miljonus eiro kā dividendi no meža apsaimniekošanas un tad attiecīgi noteikt, cik lielu pārējo ekosistēmas pakalpojumu vērtību tā vēlas saņemt no mežsaimniecības.
Pietiks līdzekļu, lai būvētu ceļus dabas aizsardzības teritorijās?
2018. gads mums parādīja būtisku lietu. Tas bija lielais ugunsgrēks Stiklu purvā, dabas aizsardzības zonā, kur ugunsdzēsības automašīnas pa mīkstu kūdru nevarēja iebraukt. Tāpēc vēršam uzmanību uz to, ka ceļi kalpo arī ugunsdzēsības vajadzībām.
Citādi bīstamība var rasties arī apdzīvotai vietai, kur dzīvo cilvēki. Toreiz ļoti ātri ierīkojām pagaidu brauktuves, lai varētu ugunsgrēku ierobežot pa perimetru.
Šis jautājums nav viegls, jo birokrātija liela – kaut ko darot tādās vietās, jāiet cauri ļoti nopietnai plānu saskaņošanai, apstiprināšanai un pārapstiprināšanai.
Vai ziedojumiem nākamgad nauda paliks?
Paliks. Jo uzņēmuma stratēģijā ir skaidri iezīmēta “Latvijas valsts mežu” sociālās atbildības joma, atrunāti gan iespējamie ziedojumu apjomi, gan ziedojumu politika, ko nosaka īpašnieks.
Taču pastāv jautājums, vai, pieaugot dividenžu līmenim, mēs varēsim uzturēt esošo ziedojumu apjomu nākotnē. Drīzāk, ka ne.
Kurās pozīcijās šogad esat virzījušies uz priekšu?
Ikdienas rūpe ir uzņēmuma efektivitāte. Tas saistīts ar modernām tehnoloģijām, bez kurām mēs šodien nevaram un kurās mēs ieguldām ļoti lielu darbu. Esam vienojušies ar mūsu klientiem, ka augsnes gatavošanas tehnika ir aprīkota ar GPS sistēmu.
Tas nozīmē, ka mūsu cilvēkam vairs nav jāiet uz mežu un jāpārliecinās par to, vai augsnes gatavotājs nav aizmirsis iebraukt kādā izcirtuma stūrī un sagatavot vietu jaunajiem stādiņiem.
Varam izsekot ar GPS, kur traktors ir braucis un kā ir sagatavotas vagas attiecīgajā izcirtumā.
Nu jau uzņēmuma ikdienas darbā daudz izmantojam arī dronus. Nu, piemēram, pavasarī, kad sāka plaukt lapas, daudzviet Latvijā bija ļoti spēcīgs vējš. Tika izgāzti koki, kas nelielās platībās bija pa visu Latvijas teritoriju.
Tajā brīdī droni mums ļoti palīdzēja. Agrāk mūsu cilvēkiem šādā situācijā kājām bija jāpārstaigā būtībā viss mežs, lai lokalizētu postījumus. Tagad šo darbu ļoti atviegloja tas, ka sertificēts dronu pilots pacēla augšā dronu un konstatēja, kur ir tās vietas, uz kurām jādodas un jāizņem ciršanas apliecinājums.
Šādā veidā bojāto koku cirsmās mēs esam sagatavojuši apmēram miljonu kubikmetru. Lai uzņēmums efektīvi strādātu, šīs tehnoloģijas ir izdzīvošanas jautājums konkurences apstākļos.
Jo izmaksu samazināšana ir viena no pamatlietām, kas mums ir jāīsteno, ja iespēju nopelnīt izvirzām par savu uzdevumu.
